Taisija Frolova

Ievads

Sākums šoreiz ir pats grūtākais, jo nezinu, kā savienot viendabīgā tekstā gabalus, ko esmu rakstījusi, jau sākot ar jūniju, kad noskatījos Milanas Komarovas darba “Vilinošās tāles” pirmizrādi Facebook lapā. Toreiz speciāli nelasīju aprakstu. Vēlāk tomēr izlasīju aprakstu. Varbūt vajadzēja likties mierā un nodot piezīmes, kas radās pēc pirmā iespaida? Bet, ko nu vairs padarīsi, ar tām arī sākšu.

Ko es redzu

Skaisti jau ir, ļoti poētiski. Līnijas – taisnas, lauztas, nenoliedzami klasiskas, protams, ar laikmetīguma piegaršu. Kāpēc laikmetīguma? Jo “(..) horeogrāfija ir (..) absolūti laikmetīga”–  man vēlāk pasaka priekša preses relīze. To gan vēl nezinu.

Ja godīgi, man ir ļoti apnicis strīdēties par “klasisko”, “moderno”, “postmoderno” un “laikmetīgo” Latvijas dejas telpā. Labprāt atstātu to teorētiķu ziņā. Man kā skatītājai, varbūt ne gluži ordinaris, bet pēdējā laikā un vēl uz kādu laiku – tomēr vienkārši skatītājai, klasifikācija tik svarīga nav. Un man ir ļoti žēl, ka liela daļa kašķu kopienā notiek arī tamdēļ. Nav gadījies būt iesaistītai tautas deju un ielu stilu diskusijās, bet tas tāpēc, ka neko no tā nesaprotu. Paveicās.

Pirmā bilde – pirmā doma. Jirži.[i] Un viss, nevaru to vairs neredzēt. Es mēģinu, ļoti godīgi mēģinu, bet nu jau Šopēns skan kā Mocarts, un nespēja nodejot unisonā jau šķiet apzināta izvēle. Battement tendu (šeit un tālāk – pardon my French) mijas ar sastingušu skrējienu uz puspirksta. Rond de jambe, kas noslēdzās plie un attitude. Taisnas roku līnijas līdz pašiem pirkstu galiem. Klasiski noapaļota pirmā, otrā, trešā,[ii] bet nedaudz novirzītas no ass, nedaudz pa spirāli. Ieskrienas un slīd, ieskrienas un slīd. Plašā otrā, ievērstā ceturtā. Ceļi uz āru, ceļi uz iekšu. Palēciens no turienes, kur biji – hops. Klasiskais solis, ņet, bet caur rondiņu. Pas de deux – rokas kopā un caur cilpām, un atkal caur plie, un gar vidukli, un gar plecu joslu un pat augstāk. Un pēkšņi pēc slīdējiena – tombe un rond de jambe. Un pēkšņi ieskrienas un grand pas de chat. Kāpēc pēkšņi? Jo nu uz “absolūti” vairs nepretendē.

Mani bombardē flešbeki, gribu saprast, vai tie ir citāti un alūzijas? Varbūt homage (angļu. val. godināšana, veltījums – red.)? Godīgi ceru, ka ir. Bet, ja nav, ko darīt?

Beigas mani nedaudz izrauj no pārdomām, mūzikā pieaug dinamika, un ķermeņi tai seko. Vispār visas izrādes garumā ķermeņi mūzikai lielākoties pakļaujas. Esmu jau redzējusi šīs kombinācijas sākumā, kaut ko līdzīgu un arī tieši tādu pašu. Sava veida gredzenveida kompozīcija. Interesanti.

Skatos uz savām piezīmēm. Kādus secinājumus no tām varu attīstīt rakstā? Kārtējais izrādes apraksts vien ir. Beidzot izlasu izrādes anotāciju, kas gan ir diezgan īsa un tik abstrakti poētiska, ka ar to var aprakstīt ne tikai “Vilinošās tāles”. Anotācija mani mulsina vēl vairāk.

Laikam tieši samulsums ir emocija, kuru jutu visa iestudējuma garumā. Sākotnēji to izraisīja alūzijas uz 30 gadus senu darbu, kas man rēgojās gan kostīmos, gan kustību partitūrā, gan mūzikas izvēlē. Pēc izrādes apraksta izlasīšanas apmulsu vēl vairāk. Ja darbs ir ap un par audzēknēm, kāpēc skatuves centru ieņem baleta solisti kailiem torsiem? Kādas bija dejotāju emocijas un vai tās vispār tika aprunātas? Alkas? Vai varbūt tomēr ilgas? Bet – pēc kā un kāpēc? Vai iestudējums bija iecerēts kā video darbs? Kameras skati no augšas, protams, ir jauki, bet skatītājs parastais tādu pieredzi nepiedzīvos.

Nezinu, cik liela jēga ir atbildēt uz šiem jautājumiem, jo, manuprāt, “Vilinošajām tālēm” kā skatuves darbam pirmām kārtām pietrūkst stabila pamata, vai drīzāk – pamatojuma. Un ir sajūta, ka anotācijas teksts tika pierakstīts atsevišķi no izrādes. Tas skaisti ierāmē un pamato, šķiet – te nu būs vienojošais elements, kas caurvij un sakopo visus izrādes elementus vienā stāstījumā. Bet diemžēl tas tā nav, lai cik ļoti man to gribētos.

Laikam visvairāk mani tracina tas, ka izrādē ir pietiekami daudz elementu un detaļu, lai darbs būtu pamatots un vienots, bet tie netiek savienoti un izstrādāti līdz galam Es varu pati atmest un pielikt, varu attaisnot, varu saprast un izdarīt tā, kā, manuprāt, būtu jābūt. Bet man kā skatītājai pabeigtā darbā tas nav jādara – nedz klasiskajā, nedz laikmetīgajā.

Kā es glābu

Tagad esmu tā resnā meitene, kas raksta par baletu. Un negribu sev uzdot jautājumu, vai drīkstu to darīt. Kamēr vēl netieku cenzēta vai dedzināta sārtā, tikmēr varu.

Pirmkārt, fokusējos uz baletskolas izlaiduma audzēknēm. Tāpēc, sorī, čaļi, bet jūs no kopbildēm esat ārā. Un uzreiz atkāpe bez turpinājuma, uz skatuves meitenes ir astoņas, absolventes ir septiņas…

Otrkārt, nosaukums ir jauks un pamatojums tekstā par alkām arī. Gan jau ik katrs var rezonēt ar “izlaiduma atmosfēru”, gaidām pēc jaunām pieredzēm un virsotnēm. Šajā tēmā labi iederas arī pas de deux, ko dejotājas izpilda ar baleta solistiem, ja es turpinu romantizēt tāles, kas vilinātu mani kā jauno un spraigo LNOB baleta trupas jaunpienācēju.

Treškārt, nu nevaru es to Kilianu izkratīt no prāta. Sevi nemocīšu, likšu klāt. Jo gan muzikālās, gan vizuālās iestudējuma izvēles var ļoti pateicīgi nosaukt par alūziju. Un attaisnoti piesaistīt izvelētajai tēmai Petite Mort vai Falling Angels[iii] darbu nosaukumus. Izlaiduma audzēknes savā ziņā piedzīvo pāreju – mazo nāvīti – no skolniecēm uz baletdejotājām, izkrīt no skolas ligzdas. Un citas iespējamās romantizētas pārdomas par tēmu.

Četri. Kustību partitūra ir vietā. Es gan ieliktu nedaudz vairāk paužu un spēli ar muzikalitāti. Interesanti man bija tikai, tuvojoties izrādes beigām, kad mūzika izaicināja klasiskos ķermeņus, bet tas drīzāk ir gaumes jautājums. Tomēr spēle ar un pret mūziku, manuprāt, jebkurā gadījumā atdzīvinātu diezgan sauso un monotono kustību horeogrāfiju. Diemžēl vai par laimi Šopēna skaņdarbi ir pašpietiekami un tiem, lai izdzīvotu, nevajag kustību palīdzību. Bet, izvēloties tos kā kustību pavadījumu, horeogrāfijai (vārda šaurākā nozīmē) būtu ļoti labi jāapzinās, kur tā katrā konkrētajā momentā grib būt – saspēlē vai pretstatā.

Pieci. Teatralitāte un aktierspēle. Nebija. Visas dejotājas ir kā Žizeles kordebalets. Ir ļoti grūti iztēloties viņas kā iedvesmas avotu un galvenās lomas izpildītājas. Man pietrūkst humora un dejotāju individualitātes, tāpēc liktu to klāt. Kas būtu absolūti laikmetīgi.

Seši, septiņi, astoņi…

Kopumā, man ir liels prieks par ķermenisko izpildījumu. Centrs ir laikmetīgi sazemēts un, ja mūzikas temps neizaicina, labi pāriet no klasiskās levitēšanas uz laikmetīgo smagumu. Kaut gan kustību partitūra ir “redzēta”, tā tomēr ir interesanta un daudzveidīga, vienotā stilistikā un profesionāli savienota frāzēs. Lakonisks skatuves iekārtojums, gaismas un kostīmi veido pabeigtu bildi, ko arī sagaidu no kamerbaleta ar laikmetīgo piegaršu. Labprāt veltītu laiku un noskatītos šo izrādi dzīvajā izpildījumā, jo  no augšējā rakursa filmētus skatus labāk aizvietotu ar iespēju dzirdēt dejotāju soļus un elpu.

Man “Vilinošās tāles” izrādījās par alkām pēc laikmetīgā baleta izrādēm, kas tiešām sāksies ar ideju. Un ideja būs kopā ar horeogrāfiju (vārda šaurākā nozīmē), papildinās to, ik pa laikam radīs to. Ir ļoti grūti izdomāt kaut ko “jaunu” uz klasiskās bāzes, jo bāze ir ļoti konkrēta, akmenī kalta un nežēlīga. Ir ļoti viegli kritizēt no pozīcijas, ka “nav jau nekas jauns, tikai ievērsts”. Līdzīgi kā laikmetīgā deja tiek dēvēta par “kūņošanos pa grīdu”. Bet, manuprāt, skatuves darbs nav tik daudz par tehniku un stilu, un arī ne tik daudz par izpildījumu, cik par visu elementu kopumu, kas ir pakārtots no viena pamata izrietošam mērķim. Neatkarīgi no tā, vai tiek iestudēta laikmetīgā kamerbaleta izrāde vai laikmetīgās dejas izrāde. Horeogrāfija (vārda plašākā nozīmē)  neapstājas pie inčīgām kustību kombinācijām, jebkuram skatuves darbam ir nepieciešama režija un skats no malas. Un humors (vienmēr – kaut nedaudz, kaut drusciņ), lai tās tāles tiešām vilina.

Attēls: skats no izrādes, ekrānšāviņš.

[i] Jirži Kilians (Jiří Kylián), ievērojams čehu izcelsmes horeogrāfs – red.

[ii] Domātas pozīcijas – red.

[iii] Jirži Kiliana darbi Petite Mort (1991) un Falling Angels (1989) – red.