Kristīne VISMANE

(raksts rubrikā No iekšpuses)

Markusa Zmolniga dejas izrāde Alla Fermata Di Una Hall (pirmizrāde 2011.gada 28.maijā) ir par piecām sievietēm, kuras laika posmā pēc Pirmā pasaules kara, kad cilvēce atkopjas pēc kara zaudējumiem, ir sastapušās viesnīcas uzgaidāmajā telpā. Viņas ir absolūti atšķirīgas, bet viņas vieno pēckara apstākļos radušies pārdzīvojumi. Horeogrāfija ir par šo sieviešu personībām un dzīves notikumiem, kurus piepilda ilgas, traģika, aprēķins un vienkārša uzdrīkstēšanās brīvībai būt pašām.

Markus izvēlējās izrādei, manuprāt, ļoti labu komandu – Eva Vancāne, Beāte Auziņa, Natālija Korotja, Egita Akmens un es. Mēs arī dzīvē esam ļoti atšķirīgas. Horeogrāfs izrādē prata izcelt katrai piemītošo individualitāti. Atbilstoši raksturam tika piemeklēts tēls, ar konkrētu dzīvesstāstu, kas iezīmējās izrādē.

Manas varones stāsts vēsta par ilgām pēc mīļotā, kurš ir uzrakstījis vēstuli ar solījumu pēc ilgu gadu šķiršanās tikties viesnīcas uzgaidāmajā telpā. Dziļi sirdī cerību uz atkalredzēšanos nomāc apziņa, ka mīļoto viņa vairs nekad nesastaps. Šis pārdzīvojums tiek izdzīvots solo dejā. Horeogrāfisko materiālu, ko sacerēja Markus, es varēju interpretēt un apspēlēt atbilstoši savām sajūtām. Tas palīdzēja dejā nezaudēt savu identitāti. Solo deja pauž to, kas esmu, kā jutos, atrazdamās inscenētajā situācijā. Tāpat tika sacerēti arī pārējo dejotāju solo.

Evas varones stāstā slēpjas traģisks notikums – grūtniecības laikā viņa zaudējusi bērnu. Šī traģiskā notikuma sekas – izmisums, vēlme kliegt, vilšanās liktenī, sāpes, nesapratne un ciešanas – ir galvenie impulsi, kas nosaka Evas deju. Viņas solo ir nelieli improvizācijas elementi, kad Eva ļauj emocijām vadīt ķermeni. Šis ir viens no aizkustinošākajiem momentiem izrādē.

Skumjās noskaņas balansēja humoristiskais Beātes solo, kurā viņa izdejoja aristokrātisku valdzinājumu pret dimantiem un pauda pārākuma sajūtu, ko sniedz iegūtie dārgakmeņi. Jautru gaisotni radīja dejiskās etīdes, kurās tika atainota sieviešu konkurence, savaldzinot vīriešus, un atveidotie brīži, kuros vēlme aizmirst par rūpēm pārņem virsroku pār pieklājības normām un dod vaļu ekspresīvai un muļķīgai dejai.

Bez aktiermeistarības izrādē nevarēja iztikt. Liela nozīme bija mīmikai, žestiem un spējai izspēlēt kontrastējošās situācijas.

Dejot Alla Fermata Di Una Hall bija ļoti interesanti, jo īpaši tādēļ, ka horeogrāfs ir vīriešu dzimuma pārstāvis, kurš radījis tik juteklisku horeogrāfiju, kurā līdz sīkumiem tika atveidota sieviešu psiholoģija. Tāda sajūta, it kā Markusam piemistu Mela Gibsona atveidotā Nika Maršala spējas dzirdēt sieviešu domas, ko var redzēt filmā Ko vēlas sievietes (What Women Want). Būtībā izrāde ir kā atbilde uz jautājumu, par ko domā un ko jūt sievietes.

Izrāde ir 50 minūtes gara. Scenogrāfijā tiek izmantoti divi koka dīvāni un galds. Liels izaicinājums bija papēžu kurpes un koka mēbeles, uz kurām arī dejojām. Horeogrāfiju veidoja fiziski sarēžģiti elementi, pārcēlieni, lecieni, kritieni, kontaktdeja, laikmetīgā deja un vienkāršas, rotaļīgas džeziskas kombinācijas. Bieži vien prātā rosijās tādas domas kā „Ka tik nepaslīdēt! Un ja nu papēdis atkal ieķersies svarkos? Līdzsvar, nepamet mani!”. Ģenerālmēginājuma laikā gadījās arī pa ceļam pazaudēt kurpi. Mums dejotājām aukstpapēžu kurpju un dinamiskās dejas sintēze bija izaicinājums, bet, šķiet, ar uzdevumu tikām galā veiksmīgi. Pirmizrādes laikā kurpes nekrita, papēži nelūza, kājas neslīdēja un līdzsvars arī bija vietā. Pēc izrādes varēja atviegloti un priecīgi uzelpot.

Īpaša uzmanība tika pievērsta ārējā veidola izveidei. Ar Birutas Mageles Starptautiskās Stilistu skolas atbalstu mēs tikām sapucētas atbilstoši 20.gs. divdesmito gadu sieviešu modei – ondulācijas, cepurītes, cimdiņi, svārki pāri ceļiem un citi tā laika modes elementi. Tas palēdzēja gan skatītājiem, gan dejotājiem sajust un izdzīvot tā laika garu.

Pēc skatītāju labajām atsauksmēm, horeogrāfs sola, ka tuvā nākotnē izrāde vēl būs skatāma vairākas reizes.