Gunta Bāliņa

5. septembrī Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra ēkas 150 gadu jubilejas svinību laikā pie operas, kanālmalā pie tiltiņa starp LNO un Latvijas Universitāti, tika atklāts izcilajam rīdziniekam un baletdejotājam Mārim Rūdolfam Liepam (1936 – 1989) veltīts piemineklis. Tas ir mecenātu Borisa un Ināras Teterevu dāvinājums Rīgas pilsētai. Pieminekli pēc Helēnas Demakovas uzaicinājuma veidojuši igauņu mākslinieki, Igaunijas Mākslas akadēmijas profesori Jāns Tomiks un Jiri Ojavers. Pieminekļa arhitekti ir Pēters Pere no Igaunijas un Juris Gertmanis no Latvijas.

“Šis ir pirmais piemineklis Latvijā, kas veltīts dejas mākslai. Liepa bija ne vien izcils baleta mākslinieks un savas dzimtās pilsētas Rīgas patriots, bet vienlaikus ir arī simbols tai ļoti augstajai un pasaulē novērtētajai kvalitātei, kāda piemīt dejas kvalitātei Latvijā. Līdz ar to piemineklis iemūžinājis tās tradīcijas, ko gadu desmitiem kopusi Latvijas baleta skola,” atklāšanas brīdī teica Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis.

Šai ziņā var piekrist A. Leimaņa teiktajam, jo skulptūra raisa asociācijas ar baleta mākslu  kopumā un mazāk simbolizē Māri Liepu. Tomēr man gribētos atzīmēt režisores un producentes  Leonardas Ķesteres, videomākslinieka Māra Kalves, komponistu Raimonda Petrauska, Oskara Petrauska un Riharda Zaļupes radīto video darbu, kurā iezīmējas Māra Liepas spilgtākie skatuves tēli, viņa nākotnes redzējums mākslā un atgriešanās savā bērnības zemē.

Baleta mākslinieka dzīve ir īsa. Un pat aiz spoža uzlidojuma iestājas klusums un aizmirstība. Tomēr Māra Liepas personība ne tikai izraisa uzmanību, bet arī gadu perspektīvā izaug lielāka, kas vēlreiz liecina par viņa talanta lielo patiesīgumu. Viņš ar savām tieksmēm un sapņiem atdevās daiļradei, padarīdams to  par savas dzīves jēgu un sadegdams tajā…..

Mani tēli

Māris Liepa bija viens no Maskavas Lielā teātra spilgtākajiem premjeriem, cēls klasiskais dejotājs, princis Zigfrīds, Dezirē, Žans de Briens, Romeo, Farhads. Princis Alberts – mīlētājs un vieglprātis – dejots līdz pat 30 reizēm sezonā. Rīgas publikas iemīļotais Hozē – stiprais,  raupjais, mežonīgais un tai pat reizē neglābjami maigais. Viņa Rozes gars izskanēja kā romantiskā poēma, sapnis par reibinošu mīlestību. Krass – simtreiz izdzīvots skatuves mūžs ar triumfu un kritienu kaunā. Viņš izdejoja draudīgu varenību, augstprātīgu skaistumu, apgarotas varaskāres fanātisku mērķtiecību. Viņa Krass bija cienīgs Spartaka pretinieks, liela personība un sava laikmeta ideālu aizstāvis.

Viņa radītajos  neskaitāmajos skatuviskajos  tēlos nebija tukšu un sīku vietu, tie bija dažādi dzīves  stāsti uz skatuves, kas plūda kā nepārtraukta un varena straume. Viņš piederēja tam retajam dejojošo aktieru tipāžam, kuri spēja atrast un apliecināt sevi arvien jaunā un spilgtā ampluā.

Kā Maskavas lielā teātra premjers Māris Liepa vienmēr atrada laiku, lai atbrauktu uz Rīgu  ar kādu slavenu partneri, to vidū: Raisa Stručkova, Jekaterina Maksimova, Ludmila Semeņaka, Natālija Boļšakova, Ņina Semizorova utt.

Nākotne

Savā atmiņu krājumā Māris Liepa rakstīja: „Mēs dzīvojam brīnumainā, lieliskā laikā, kad tiek celta nākotnes pasaule, kad tiek veidots nākotnes cilvēks. Ikkatrs no māksliniekiem ir nākotnes spogulis un reizē pats ar interesi un gaidām lūkojas tajā. Vai es dzīvoju saskaņā ar ideālu, kuru vakar  vai aizvakar esmu izzīmējis skatītāju tūkstošiem? Vai esmu noliedzis sevī Krasu, vai esmu apliecinājis Romeo? Un cik mēs palīdzam cits citam šajā noliegšanā un šajā apliecināšanā?”

Atgriešanās

1976. gada 27. jūlijā  Māra Liepas dzimšanas dienā top zīmīgs ieraksts… ”un šai brīdī zinu, ka uz  skatuves kopā ar mani stāv mana bērnība, mana spītīgā puiciskā cerība, turot rokās dienasgrāmatu ar aizšifrēto teikumu – es dejošu „Gulbju ezerā”. Stāv mana māmuļa , man tēvs. Mani daudzie kolēģi. Dēls, Meita, Sieva. Manas partneres, mani kolēģi. Bezgala tumsā uz mani skatās mani skatītāji. Stāv manas lomas. Te, pusaplī. Te, svešā malā. Visas mani prinči, mani jaunekļi, mīlētāji, cīnītāji, cietēji. Romeo ir te. Farhads, Alberts. Cik savādi atmaidzis Krass… Cik viegli smaida Hamlets… esiet sveiki, mani viesi! Bet šai brīdī es zinu, ka esmu viens pats, viens vienīgs, vientuļš, bez tituliem, slavas, bez smaida, ziediem un aplausiem. Es stāvu savu nākamo nezināmo gadu, partneru, lomu un izrāžu priekšā, visu pametis, gaidpilns. Gribu sasildīt šo nezināmo tumsu, gribu piepildīt to zvaigznēm, gribu…”