Mana pamatidentitāte ir kustība. Saruna ar kustību mākslinieci Elīnu Gediņu

Agnese Bordjukova 

Varbūt pašradīts, varbūt banāli neprecīzs, bet pastāv uzskats, ka dejotāji un horeogrāfi neprot runāt vai arī, ka viņi runā ar savu ķermeni. Otrais apgalvojums lielā mērā ir pamatots, tomēr ķermeņa valoda īsti nevar pastāvēt bez domas, līdz ar to arī vārdiem. Lai kā arī būtu, no slikti izgaismotās zonas, kurā nereti mīt horeogrāfi, uz sarunas centru esmu aicinājusi Elīnu Gediņu, kas vai nu pierādīs vai arī apgāzīs šo pieņēmumu, pa ceļam arī atklājot, savas profesijas un radošā darba specifiku. Saruna notika trīs dienas pirms “Spēlmaņu nakts 2019/2020” balvas pasniegšanas. Šogad pirmo reizi viņa ieguva balvu kategorijā “Gada kustību mākslinieks”. Elīna atklāja, ka ļoti gaida šo novērtējumu, jo bijusi nominēta jau sesto reizi. Saņemot balvu, viņa teica, ka ir “ļoti, ļoti priecīga”. Domāju, ka daudzi priecājās līdzi, jo cilvēki, kuri Elīnu pazīst, zina, ka savu darbu viņa veic (gribu pat teikt, ka dzīvo un eksistē tajā) ar lielāko rūpību, vienmēr darot maksimāli labi. Personīgi piefiksēju, ka Elīna runājot lieto daudz sajūtu pastiprinošu vārdu, kā piemēram, “ļoti”, “ārkārtīgi”, “šausmīgi”. Reizēm pasaka kaut ko tikai ar skaņu un runā ar visu ķermeni, vienmēr nedaudz dejojot, kā īsta horeogrāfe. Atklāti silta ir viņas balss un runas veids. 

Vai tu daudz runā, un vai runāt ir svarīgi? 

 – Jā, es daudz runāju. Dažreiz par daudz. Es diezgan daudz runāju ar cilvēkiem, ar kuriem strādāju, it sevišķi teātrī.  Neslēpju savus nodomus. Vienmēr izstāstu visu, ko zinu, vai ko gribētu darba procesā izdarīt, un tad praktiski ķeros klāt. Arī ikdienā man ļoti patīk sarunāties. Saruna ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa. Līdz daudz kam var nonākt sarunas ceļā.

Cik profesionālās identitātes tev šobrīd ir aktuālas? 

– Viena no manām identitātēm ir horeogrāfe, kas sadalās vēl divos zaros – horeogrāfe teātrī un horeogrāfe kustību izrādē, kurā teksts nav galvenais. Otra identitāte noteikti ir būt izpildītājai. Cita, nedaudz mazāka, identitāte ir sludināt tehniku “Fighting monkey” un vēl viena identitāte ir būšana Dejas balvas žūrijā. Pateicoties pēdējai, man ir iespēja redzēt, kas notiek dejas laukā Latvijā. 

– Vai kāds no šiem darbības virzieniem tev ir tuvāks par citiem? 

– Tas ir grūts jautājums… Es ļoti, ļoti labi jūtos uz skatuves un man patīk būt izpildītājai, bet vienlaicīgi es ļoti labi jūtos arī kā horeogrāfe, esot veidotāja no malas. Manuprāt, šīs abas puses iet roku rokā. Šķiet, ka nevarētu (nē, ja vajadzētu, droši vien, ka varētu) darīt tikai vienu vai otru. Tieši tāpat ir ar teātri un neteātri, man vajag visas radošā procesa dažādās šķautnes.Katru reizi es pārliecinos, ka vārdam “kustība” ir milzīga amplitūda. Ir tik daudz iespēju, ko ar to var darīt vai kāds tai var būt smagums. Viena tuvākā virziena man nav vai arī neesmu veltījusi pietiekami ilgu domu laiku, lai to saprastu.Sev esmu noformulējusi, ka mans darbības lauks ir kustība, ko varētu dēvēt par savu pamatidentitāti. 

Kas ir tavs iekšējais dzinulis, kas liek darboties radošā profesijā

– Ļoti triviāli – man tas ārkārtīgi patīk. Katru reizi ļoti aizraujos ar konkrētā darba procesu. Man patīk domāt risinājumus. Katrs darbs un process ir atšķirīgs. Bieži ir tā, ka zinu, ko gribu, vai esmu izdomājusi, kā kaut kam jāizskatās, bet ne vienmēr zinu, kā līdz tam nonākt. Tad man ir interesanti par to domāt, veidot principus, lai savu ieceri ieraudzītu fiziskā veidā. Reizēm tas prasa ļoti ilgu laiku. Patīk, ja ir laiks, ko veltīt rašanās procesam, ja nav konkrēta termiņa. Radošā profesijā attīstība var notikt bezgalīgi. Nav augstākā punkta, kuru sasniedzot, viss beidzas. Teātrī vairākas reizes esmu pieredzējusi, ka uztaisu darbu un man šķiet: “Labāk es nevarēju! Šis ir tas. Wow!” Bet tad nāk nākamais. Katru reizi, noslēdzot darbu, es domāju, ka labāk nevarēju, tomēr nākamajā darbā pieredzu, ka varu vēl vairāk un ka atkal ir izdevies. Nemitīgi darot, var nonākt punktiņu tālāk un punktiņu tālāk. Uz dzīves līnijas ir nebeidzami daudz punktiņu. 

Vai ir atšķirība domāt ar galvu un domāt ķermeniski? Kā un vai šie divi domāšanas veidi tevī sadarbojas? 

– Man tie tā nesadarbojas. (Smejas.) Man bijis daudz brīžu, kuros prāts noteikti traucē ķermenim. Piemēram, šobrīd viens no radošajiem procesiem, kurā piedalos, ir darbs pie Olgas [Žitluhinas] un Valērija [Oļehno]. Pamatkustība šajā darbā ir skriešana, kas man jāiemīl. Skaidrs, ka laiks, ko pavadu skrienot, ir diezgan ilgs. Ja ielaižu galvā domu, ka man paliek grūti, skriešana beidzas. Tomēr zinu, ka vienkārši jāturpina, jāļauj ķermenim iet tur, kur prāts vairs netiek līdzi. Bieži nonāku pie vajadzības ar sevi izrunāties. Ir sev jāpasaka, ka tagad es atiešu malā un vienkārši kustēšos, neanalizējot, vai tas ir jēdzīgi, vai tas nav jēdzīgi? Vai man tas noderēs vai nenoderēs? Man tās ir divas gandrīz dažādas darbošanās – domāt ar prātu un domāt ar ķermeni. Ir arī atšķirība, vai es pati esmu izpildītāja un uzlieku sev noteikumus, vai domāju kā horeogrāfe, kura dod uzdevumus citam cilvēkam, kurš realizēs manu ieceri. Es pēc dabas esmu diezgan nepacietīga un bieži to, ko izdomāju, vēlos redzēt ātri. Tāpēc darbs teātrī nereti šķiet izaicinošs, jo tur procesi uz priekšu rit lēni, bet es gribu ieraudzīt uzreiz. Trenēju savu pacietību. Tas noteikti ir saistīts ar prāta skriešanu, kas pavelk līdzi arī ķermeni. Man ir aizdomas, ka ķermenis nemaz tik ātri negrib. 

– Kā tu pati izjūti savu ķermeni?

– Man ir izkristalizējusies doma, ko nesen arī kaut kur lasīju, ka runāt par deju un raksturot, kā jūtos, kad dejoju, nav iespējams. Tāpat tie būs vārdi un ar tiem mēs apzīmējam to, ko redzam ar acīm. To skaidri novēroju procesos, kad pati vienlaikus esmu gan horeogrāfe, gan izpildītāja. Tas, kā sevi izjūtu dejojot, un tas, ko redzu nofilmētu no malas, ir divas dažādas kustības vai kustību kvalitātes. Dejojot man ir viens priekšstats, kā man ķermenis kustas, tad apskatos no malas un redzu, ka tas pat ne tuvu nav tā, kā to izjūtu. Man vienmēr šķitis interesanti meklēt veidus, kā varu nodot citiem to, ko jūtu sevī iekšēji, lai tas būtu vizuāli redzams. Piemēram, pati ar acīm ciet viļņojos pa telpu un esmu kosmosā, bet vizuāli no malas var redzēt diezgan maz. Tāpēc es vienmēr domāju, vai tas, ko radu, ir man vai skatītājam? Kā mēs to pieredzi sadalīsim uz abiem?  Dejojot es vēlos, lai kustība ir apaļa, tomēr, skatoties no malas, redzu to stūrainu, nevis apaļu. Mani vienmēr izbrīna, kā tas var būt, jo es izjūtu kustību kā telpisku, bet skatoties viss ir tāds divdimensionāls, kas mani vispār neinteresē. Man par savu kustību nav tādas sajūtas, un tas ir dīvaini!

Nereti es viegli piefiksēju, kā fiziski jūtos savā ķermenī, bet nezinu, kas ir nākamais solis vai darbība, lai novērstu, piemēram, sāpes. Vai kaut ko daru par daudz? Izjūta, par ko runāju, ir jau ļoti attīstīts, Feldenkraisa līmenis, vērojot likumsakarības ķermenī, – kaut kas ir jāparotē, lai cits punkts līdzsvarotos, un tamlīdzīgi. Piemēram, man šobrīd ir ļoti savilkta labā lāpstiņa. Ļoti sāp. Sajūtu, ka visa labā puse ir nedaudz noslīdējusi uz leju, tāpēc kreisā šobrīd strādā par diviem. Kaut kā tas mehānisms visu velk uz leju, es esmu pilnīgi šķība. Domāju, ka organisms pats ir gudrs, un nezinu, cik daudz vajag iesaistīties un tam palīdzēt. Vai man mēģināt labot un vilkt visu atpakaļ, vai vienkārši staigāt kādu mirkli šķībai? Nereti esmu šādās pārdomās par savu ķermeni. Ir dažādi līmeņi sava ķermeņa izjušanai. 

Vai radošais process ir vairāk introverts vai uz āru vērsts? 

– Noteikti tam ir dažādi posmi. Atšķirīgi ir arī tas, pie kā tiek strādāts. Man atšķiras veidi, kā strādāju  teātrī vai pie savas izrādes. Teātrī pārsvarā darbu radu, jau zinot, kam to veidoju, tāpēc procesā, rēķinoties ar nosacījumiem, man jāpieņem lēmumi, ko es nedarītu, veidojot savu izrādi. Lielākoties man radošs process ir introverts, īpaši tā sākuma posmā. Es nedalos publiskajā telpā ar procesa video, kuros redzams, kā es nonāku līdz ieceres realizācijai. Man tas patiesībā šķiet kaut kas ārprātīgs. Kamēr es darbu tikai veidoju un kamēr nonāku līdz kaut kādām lietām, man šķiet, ka tas pieder tikai man. Ļoti ilgi palieku tikai pie papīra, īpaši pēdējā laikā. Pirmā rodas ideja, bet tad domāju kustības principu vai kvalitāti, kas to var piepildīt, nevis otrādi. Līdz ar to process ir tāda čubināšanās, pakāpeniska iešana uz āru.

Uzskatu, ka viena no manām labākajām īpašībām kā horeogrāfei ir spēja atsvešināti redzēt kustību materiālu, ko pati radu vai izpildu. Tā neesmu es, uz ko skatos. Esmu dzirdējusi, ka citiem ir grūti uz sevi skatīties. Man tā nav. Es uzreiz redzu kvalitāti – vai nu tas, pēc pašas izpratnes, šķiet labi vai nē. Man patīk darba procesā radīt kādu kustību kvalitāti, nofilmēt to un nolikt malā uz kādu nedēļu. Pēc tam, to atkal ieraugot, uzreiz ir diezgan skaidrs, vai tas ir virziens, kurā biju iedomājusies iet vai tomēr kaut kas cits. Reizēm vēl nevaru noformulēt, bet uzreiz redzu, ja kaut kā nav.  Īstās kustības meklējums var būt ilgs.  Tā vienmēr ir iekšējo izjūtu un ārējās formas saskaņošana, tāds kā vēja radars, kurš nemitīgi grozās no vienas uz otru pusi. 

– Kam tu pievērs uzmanību, skatoties izrādes? 

– Tas atkal atšķiras atkarībā, ko skatās, vai ne? Piemēram, teātrī man patīk skatīties tikai uz bildi. (Smejas.) Ne vienmēr, protams, bet man patīk iztēloties, ka nedzirdu skaņu un ka redzu tikai bildes dinamiku. Nupat lasīju interviju ar Jevgeņiju Šermeņevu, kura šobrīd ir “Spēlmaņu nakts” balvas žūrijā. Viņa arī teica, ka skatās izrādes vizuāli, jo latviešu valodas līmenis nav tik labs, lai uztvertu daudz teksta. Man ir tāpat, lai arī es saprotu valodu. Arī, kad izdodas aizbraukt uz Berlīni, uz Schaubühne, eju skatīties tekstuālas izrādes, bet primāri skatos, kā tās strādā vizuāli. Piemēram, kā cilvēki mijiedarbojas telpā, kā dinamiski mainās attēls. Vizualitāte noteikti ir viena no lietām, kas mani ļoti uzrunā. Līdzīgi kā ar sajūtu par horeogrāfiju, reizēm vienkārši intuitīvi jūtu, ka ir. Tāpat arī izrāde, ja tā ir, tad man tā ir veselums. Tā mani aptver vai ieaicina iekšā, un  mani vairs neinteresē tehniskas lietas. Es vienkārši esmu kopā ar darbu. Turpretī, ja kaut kas nestrādā, tad sāku analizēt atsevišķus elementus, sāku domāt savas domas, kāpēc kaut kas tiek risināts tieši tā un ne citādi. 

Vai dejā ir līdzīgi? 

– Noteikti vizualitāte kā vērtība saglabājas, bet nāk klāt kustību kvalitāte. Arī stāvot, cilvēkam var būt kustību kvalitāte, zināma klātbūtne, ar kādu viņš atrodas telpā. Tas, protams, ir svarīgi arī teātra izrādēs, bet tur vairāk dominē teksts. Kustību izrādēs centrālā ir kustība, un uzmanību pievēršu tam, kā tā tiek izpildīta. Šeit tāpat – vai nu tas ļoti fascinē un liek ar to aizrauties, vai arī nē. 

Kuras kvalitātes tev ir svarīgas dejā? 

– Viena kvalitāte noteikti ir mākslinieka klātbūtne, tādā nozīmē, ka viņš dala ar mani laiku un telpu. Tas, iespējams, ir līdz galam neizskaidrojami, bet man tas nozīmē, ka mēs satiekamies vienā laikā. Reizēm pati piedalos darbos, kuros, pirms iešanas uz skatuves, šausmīgi uztraucos. Kopā ar stresu pazūd iespēja vienkārši būt, jo ir spēcīgs uztraukums un tiek patērēts nenormāli daudz enerģijas, lai sevi savāktu. Īsti nezinu, vai to var uztrenēt, bet ir apstākļi, kad izdodas būt klāt un ņemt skatītāju līdzi. Tā man šķiet ļoti laba kvalitāte. Kaut kā parūpēties par cilvēkiem. Vēl es ļoti novērtēju, kad cilvēkiem patīk tas, ko viņi dara. Uz to man vienmēr ir ārkārtīgi priecīgi skatīties. Pat ja tas nav mans žanrs vai estētika, redzēt, ka cilvēkam tas sagādā milzu prieku, vienmēr ir ļoti atbruņojoši. Šo īpašību es ļoti cienu. Kā kvalitāti vēlos atzīmēt arī spēju iedziļināties. Mani sakaitina izlikšanās, virspusēja darīšana, kas tiek pasniegta kā kaut kas būtisks un nozīmīgs. Kad sajūtu, ka seguma nav, tas mani ļoti sakaitina. Lietām ir vienkārši ārkārtīgi jāpatīk, tad jau arī klātbūtne atnāk un viss kaut kā tā saāķējas kopā. 

Vai dejā, tavuprāt, ir kaut kas tāds, kā nav citos mākslas virzienos? 

– Ķermenis! Mums visiem tas ir un dejā to izmantojam bez pastarpinājumiem. Līdz ar to domāju, ka skatītājs ļoti daudzas lietas var izjust tīri ķermeniski. Tāpēc man jautājums – ko tu saprati vai nesaprati dejā – šķiet dīvains, jo skatītājs šajā procesā var piedalīties ķermeniski. Dejotājs kaut ko sakustina skatītājā, ļoti tieši. Tā ir netveramā saprašanās mūsu starpā. Mums visiem ir ķermenis, ar kuru mēs pārvietojamies, kuru mēs izmantojam ikdienā. Ķermeni mēs visi pazīstam un zinām, kā tas darbojas un organizējas. Lai gan reizēm esmu pārsteigta. Vienreiz kādam cilvēkam teicu, ka man ļoti sāp krusti. Viņš vaicāja: “Vai tu to tā jūti?”. Jā, jūtu gan, man sāp šeit. (Norāda uz iegurņa muguras daļu.) Toreiz gan sapratu, ka doma, ka visi jūtam un pazīstam savu ķermeni, nav tik viennozīmīga. Tomēr spoguļneironi darbojas mums visiem. 

Vai visiem taviem darbiem ir kaut kas kopīgs? Kaut kas, pie kā atgriezies atkal un atkal? 

– Man jau liekas, ka visu laiku daru vienu un to pašu. (Smaida.) Tikai katru reizi tam ir cits konteksts vai cita forma. Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, bet, man šķiet, ja distancētos no sevis un skatītos savus darbus no malas, tad zinātu, ka tos ir taisījis viens cilvēks. Man parasti patīk daudz kas lēni, un mani interesē eksistēšanas formas, kurās kustība piedzimst. Mani neinteresē veidot gatavu kustību materiālu, tāpēc man ļoti grūts bija pēdējais solo darbs “Andante con moto jeb pastaigas tempā”. Es nekad tā nedaru, es nesetoju (setot – veidot kustību kombinācijas – A. B.) materiālu, kur nu vēl uz sevi! Es biju izvēlējusies skaņdarbu ar konkrētu garumu, kas bija arī darba ilgums, tāds kā nogrieznis, kas jāpiepilda. Varbūt, ka tajā mirklī, man vajadzēja kaut ko ļoti skaidru, lai zinu, kur ir sākums un kur beigas. “Točkas” rezidenci uzsāku ar vēlmi dejot, lai varētu arī fiziski sagatavoties “Minūtēm” (“Ļoti labas minūtes”, Elīnas un Rūdolfa Gediņu kustību izrāde – A. B.). Sākumā es vienkārši dejoju un improvizēju, bet tad man šķita, ka es neko nedaru. Man pietrūka sevis strukturēšanas, tāpēc apzināti izvēlējos šādu darba metodi. Šis bija man ļoti neērts veids, kaitinošs. Pati šausmīgi dusmojos uz sevi un ņēmos, līdz mirklim, kad sapratu – ko es te ņemos? Es taču pati izvēlējos, neviens cits man nelika šo darīt. Man ir raksturīgi pabeigt iesākto. Ja es iesāku lasīt grāmatu, kas man ne pārāk patīk, es to pabeidzu. Līdzīgi zināju arī, ka šis jānoved līdz galam. Kustību materiāla setošana bija strukturēšanas veids, bet nav tā, ka es vēlētos tam iet vēlreiz cauri. Kad improvizēju, kad ir dota konkrēta struktūra, kurā man eksistēt, es jūtos daudz labāk. Savā praksē arī citiem es nedodu gatavu materiālu, ko esmu izveidojusi. Es vairāk meklēju izpildītāju radītu kustību kvalitāti, kas ir saprotama un ērta arī viņiem. Patīk, kad mums izdodas atrast to kopīgi, nevis, kad es iedodu kustību kombināciju, kurā viņš jūtas kā idiots un es jūtos stulbi… Nezinu, man laikam neizdevās atbildēt.

Elīna Gediņa izrādē “Andante con moto jeb pastaigas tempā”, foto Filips Šmits

Vai vari minēt kādu publiski izskanējušu atzinību vai komplimentu par tavu darbu, kurš tev bijis nozīmīgs? 

-Ļoti skaidri atceros vienu reizi, kad biju šausmīgi sapriecājusies. “KDi” bija intervija ar Gundegu Laiviņu. Tajā gadā mēs bijām taisījuši “Pēru Gintu” Nacionālajā teātrī. Tobrīd tas man bija ārkārtīgi nozīmīgs darbs, liels darbs, un es netiku nominēta. Bet tad Gundega intervijā saka, ka tas, ko šajā izrādē ir izdarījis horeogrāfs, respektīvi – es –, ir jauns konceptuālais līmenis kustībā teātrī. Man tas šķita, kā.. (Ar skaņu un kustību atveido eksploziju.) Jo es domāju tāpat, bet neviens to nebija novērtējis. Neviens. Tad, kad Gundega, kuru es turklāt ļoti cienu, pateica to publiski, es priecājos, jo sapratu, ka neesmu viena, kas tā jūt. Tas bija ļoti priecīgs un sirdi sildošs brīdis. Nesen man bija saruna ar Viesturu Kairišu. Viņš bija noskatījies “Jermu” Nacionālajā teātrī un ļoti labi izteicās par manu darbu. Esam ilgi strādājuši kopā, bet nu strādājam atsevišķi, tāpēc varam viens uz otra darbu paskatīties no malas. Man šķita svarīgi, ka viņš darbu novērtēja.

Vai novērtējums ir svarīgs

– Jā, ir. (Novelk un iesmejas.) Skaidrs, ka es nedaru lietas, lai gūtu atzinību. Pavisam nesen “Lielā Kristapa” balvas pasniegšanā notika limitēta sanākšana. Sarunbiedru lokā es tieši vaicāju, vai nav tā, ka tad, kad tu vienreiz saņem balvu, tad kļūsti mierīgs? Tad tu vari teikt citiem, ka balva jau nav svarīga, ka vajag vienkārši strādāt. Bet, ja neesi balvu saņēmis, tad šķiet, ka trūkst ārēja apstiprinājuma paša darbam. Bija cilvēki, kas tam piekrita, bija, kas nepiekrita. Es piebildu, ka skaidrs, ka lielākoties jau pats radošai process ir gandarījums un puslīdz objektīvi varu novērtēt, vai konkrētais darbs ir bijis labs vai nē. Sev. Novērtējums ir arī tas, ka ar mani kāds turpina strādāt. Tad domāju, ka laikam jau labi satikāmies. 

Daudzās nominācijas liek domāt, ka manu darbu jau pamana, kas ir forši, bet tās balvas nav. Domāju, ka šī jau varbūt tāda “mazo” cilvēku ņemšanās, bet tikko Līvijas Dūmiņas grāmatā “Artūra Skrastiņa Spogulija” lasīju, ka arī Artūrs bija pieminējis kādu reizi, kad nesaņēma balvu par kādu lomu. Tad sapratu, ka, visi jau gaida to balvu. Skaidrs, ka nozīmei vajadzētu būt diezgan mazai, bet atzinība ir patīkama. Kad pašai darbs šķiet ļoti mīļš un labs, ir jocīga sajūta, ka citi to nepamana vai nenovērtē. 

Vai vari minēt kādu radošo procesu, kurš ir bijis īpašs? 

– Tajā laikā, kad strādāju teātrī komandā “Kairišs, Dzudzilo”, man katrs darbs, bet tiešām bez koķetēšanas, šķita liels. Ar vārdu “liels” es nedomāju tikai formu, bet gan – izaicinošs un jēdzīgs. Man tas visās dimensijās piepildīja to, kā gribu strādāt. Mums, manuprāt, bija ļoti laba savienība, viens otram ļoti palīdzējām. Visiem bija mērķis uztaisīt labu darbu, līdz ar to ikvienu lietu, kura ienāca izrādē, katrs mēģināja padarīt vēl labāku un labāku. Man vienmēr šķita, ka mūsu darbi ir tādi lieli. Nevaru citādāk pateikt kā lieli. Tie vispār ir veidojuši manu darba stilu, arī to, kā es  teātri redzu un par to domāju šobrīd.

– Kā tev pietrūkst, lai tu spētu realizēt savas mākslinieciskās ieceres? 

– Zinu, ar ko man nepatīk nodarboties, un es priecātos, ja kāds to risinātu manā vietā. Ja man būtu nenormāli labs producents, kurš izdarītu visu darbu, kas ir apkārt izrādei, un mans vienīgais darbs būtu rūpēties par izrādes saturu un kvalitāti, es būtu ļoti priecīga. Ideāli, ja mums būtu tāds uzticēšanās modelis, kurš ļauj man darīt savu lietu un producentam viņa lietu. Ja, piemēram, es vēlētos strādāt ar lielāku dejotāju sastāvu, man nebūtu tīri praktiski jāorganizē laiki un finansiālā puse. Ka mana atbildība tiešām būtu manas idejas realizēšana. Tas man šķistu izcili! Esmu jau strādājusi ar šāda veida producentiem, bet tas bijis vai nu kāda festivāla vai viena projekta ietvaros. Vēlētos ilgstošu sadarbību ar vienu cilvēku. 

Piemēram, šobrīd domāju par jauna darba veidošanu, kurā gribētu vairāk nekā divus vai četrus cilvēkus. Jau sāku aizrauties ar ieceres ģenerēšanu, bet pieķeru sevi domājam: “Hmm, diez vai šo izdosies realizēt?” Vēlos septiņus dejotājus, bet kā gan es to dabūšu gatavu? Par to domājot, man jau drusku savelkas sprands un saprotu, ka šajā apstāklī ir kaut kas nepareizs. Man nevajadzētu domāt, ka es nekad mūžā nevarēšu viņiem samaksāt, ka man atkal kākāefam (Valsts Kultūrkapitāla fondam – red.) un vēl kādam būs jāpierāda, ka šis viss būs nenormāli labi utt. Saprotu, ka zaudēju ticību savai iecerei jau sākuma stadijā un vienlaicīgi arī brīnos – nu, kāpēc tas tā ir? Varbūt, ka man pašai labāk jātiek ar sevi galā, bet zinu, ka man pietrūkst tāda cilvēka, kam ir iespējas un ambīcijas iet un meklēt naudu. Kurš būtu tikpat entuziastisks savā darbā, cik es savā. 

Kas ir aktuālie procesi šobrīd? 

-Šobrīd tie ir divi radošie procesi. Viens no tiem ir darbs pie Olgas un Valērija. Tas būs darbs vairāku sēriju garumā. Man šis process ir interesants ar to, ka varu izbaudīt izpildītājas lomu, ka nevadu procesu. Man patīk atgriezties darbā, kurā esmu medijs, kurā varu izdarīt labāko ķermeniski, bet nevirzu visu lielo procesu. Tas ir ļoti gandarījoši un skaidrs, ka nonākt vienā procesā ar savu… (Olgai nepatīk, ka viņu sauc par skolotāju), bet būt ar viņu radoši kopā, neesot studenta/skolotāja attiecībās, ir brīnišķīgi. 

Otrs ir liels process, kuru mēs, cerams, novedīsim līdz galam 4. decembrī – izrāde “Ļoti labas minūtes”, ko veidoju kopā ar Rūdolfu Gediņu un Kristu un Reini Dzudzilo. Tas ir, šķiet, nu jau pusotru gadu ilgs darbs, kurš rezultēsies minētajā datumā tukšā zālē. Tomēr ceru, ka tam būs lemts piedzimt arī skatītāju priekšā, kad vien tas būs iespējams. Šis man ir tāds šī brīža…  (kāds, Elīna nepasaka. Tā vietā ievelk trīs straujas elpas) darbs. Esam iegājuši pēdējā izstrādes fāzē – ejam uz skatuves, rit uzbūve un ir tāda ļoti… Tā kā izrādes nosaukums ir “ Ļoti labas minūtes”, mēs šo frāzi daudz lietojam, tāpēc varu teikt, ka man ir tāda ļoti laba sajūta. 

Elīna un Rūdolfs Gediņi izrādē “Ļoti labas minūtes”, foto Agnese Zeltiņa

Vai darbs noslēdzas mirklī, kad tas satiek skatītāju

– Tas ir dažādi. Kad strādāju teātrī, darbs noslēdzas līdz ar pirmizrādi. Es to atdodu skatītājam, un tad ar to turpina dzīvot aktieris. Tas ir diezgan konkrēts atskaites punkts. Ja tas ir darbs, kurā es piedalos pati, tad ar pirmizrādi varbūt viss tikai sākas. Tas tomēr ir ļoti dzīvs process un arī tikko pieminētā darba struktūra ir tāda, kurā ir daudz vietas dzīvajam procesam. Tāpēc katrā izrādē tas ir tik gatavs, cik tas ir dzīvs. 

Kā tevi un darbu ir ietekmējusi ārkārtējā situācija? 

-“Labu minūšu” kontekstā veiksmīgi ir tas, ka mēs ar Rūdi esam viena mājsaimniecība, tāpēc varam turpināt strādāt. Arī pavasarī pozitīvi bija tas, ka mēs varējām pievērsties tikai šim procesam, jo nereti jau ir jādala laika un uzmanības resursi ar citiem darbiem, kuri nu bija atcelti. Frustrējošs ir apstāklis, ka viss iet uz noslēgumu – ir nolikts pirmizrādes datums un šķiet, ka tūlīt jau būs, bet tad kaut kas notiek. Šīs izrādes ceļš līdz skatuvei ir bijis ļoti garš, un visu laiku ir sajūta, ka vēl drusku, drusku un būs, bet nav. Jau esmu nomierinājusies un pieņēmusi esošo situāciju. Ir izlemts to realizēt līdz galam, bez iespējas rādīt skatītājiem. Man patīk organizēt savu laiku precīzi, un ir izaicinoši adaptēties apstākļiem, kurus nevar saplānot. Tomēr šķiet, ka man izdodas arvien labāk pielāgoties situācijai. Vēl pozitīvi ir tas, ka mēs esam divi un mums ir laiks strādāt pie kustību kvalitātes, nevis pie izrādes materiāla. Tas ir nenormāli forši, jo daudz izmantojam “Fighting monkey” tehniku, kurā ir vajadzīgi divi cilvēki. Ir ļoti laba sajūta, ka var turpināt trenēties. Kad biju meistarklasēs pie Jozefa un Lindas (Jozef Frucek un Linda Kapetanea), Jozefs vienreiz uzdeva jautājumu: “Kā jūs gatavotos olimpiskajām spēlēm, ja nezinātu savu disciplīnu?” Man šo patīk atcerēties, jo šobrīd mums ir ļoti līdzīgi – kā tu uzturi sevi formā, ja nezini, kad tev būs izrāde? Tieši ar to mēs šobrīd nodarbojamies. Mēs trenējamies nezināmai disciplīnai vai nezināmam laikam ar domu, it kā rīt būtu jākāpj uz skatuves. Es nezinu galapunktu, līdz kuram kas un kad ir jāizdara, līdz ar to visu laiku ir jābūt gatavam. Tas man kaut kā ļoti patīk un arī disciplinē. 

Titulbilde: Elīna Gediņa izrādē “Andante con moto jeb pastaigas tempā”, foto Filips Šmits

One thought on “Mana pamatidentitāte ir kustība. Saruna ar kustību mākslinieci Elīnu Gediņu”

  1. Mums ir liels prieks savās telpās uzņemt māksliniekus! Šogad E. fon Trompovska kvartālā veiksmīgi uzņēmām kultūrtelpu TOČKA, tika uzfilmēti vairāki mūzikas videoklipi, radošas foto un video sesijas.
    Ceram turpināt sadarbību ar kultūras nozares cilvēkiem arī turpmāk!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.