Man Sabīni Strokšu izdevies pieredzēt dažādos kontekstos – kā Rīgas Baleta skolas topošo absolventi, kuras interviju no žurnāla “Mājas Viesis” izgriezu un noglabāju 2000. gadu sākumā, vēlāk kā kolēģi Latvijas Nacionālajā operā. Lai gan Sabīne ir viena no visstabilākajām vadošajām Latvijas Nacionālā baleta solistēm ar milzīgu lomu bagāžu un vietējo un starptautisko apbalvojumu vēsturi, tas viņai nav licis zaudēt uzmanību, punktualitāti un pietāti gan pret ikdienas darbu, gan pret skatuvi.

Šonedēļ sagaidām Sabīnes benefici, ko viņa izdejos baletā “Apburtā princese”. Par Auroras lomu, saviem pedagogiem, darbu un dejas vērtībām ar Sabīni Strokšu sarunājās Laura Jasmane.

Laura Jasmane: Gatavojoties mūsu sarunai, klausījos citas tavas intervijas un sapratu, ka uz baletdejotājiem bieži skatās kā uz tādiem eksotiskiem putniem, cerot, ka viņi pastāstīs ko interesantu, pavērs operas aizkulises. Vai tu sevi vienmēr jūti kā Sabīni-balerīnu, vai nepiekūsti no šī zīmola?

Sabīne Strokša: Sarežģīts jautājums. Šajā aiziešanas posmā esmu daudz domājusi par to, vai turpmāk būšu vienkārši Sabīne vai Sabīne-balerīna. Bet – arī pēc aiziešanas no baleta būšu balerīna. Es pat negribētu būt vienkārši Sabīne. Baletam esmu veltījusi tik daudz gadu, esmu tajā dzīvojusi, ir normāli, ka balets ir manā ķermenī, sajūtās, gaitā, manā dzīves izpratnē. Tiesa, nezinu, kā par šo domāšu pēc pieciem, desmit gadiem. Bet šobrīd man šķiet pilnīgi normāli, ka visu dzīvi būšu balerīna.

Bet tu arī šķieti viens no cilvēkiem, kas pilnībā iemieso balerīnas tēlu. Ierodoties uz sarunu, spriedām par tavu punktualitāti. Taču tu noteikti zini Madlēnu Vū (Sanfrancisko baleta zvaigzni, influenceri – red.), kura lauž daudz stereotipu par balerīnu. Kaut vai ar saviem tetovējumiem. Tev arī tāds ir – šarmanti aiz auss.

Izrādēs to vienmēr aizkrāsoju, izņemot, ja aiz parūkas to neredz. Man ir vairāki tetovējumi. Pirmo es uztaisīju, kad man bija 17 gadi. Kādreiz man bija arī pīrsingi. Tā bija tāda jaunības laika izpausme. Mamma man atļāva. Es esmu domājusi par to, ka šodien tetovējumus netaisītu. Bet toreiz man vajadzēja. Tieši šo tetovējumu – iniciāļus aiz auss – man vajadzēja savas personības nostiprināšanai. Man bija svarīgi to izdarīt.

Mums ir savā ziņā veiksmīga vecumu atšķirība, jo tu mācījies 12. klasē, kad es iestājos baletskolā, tāpēc tavs tēls man ļoti spilgti palicis atmiņā – tu biji ļoti redzama, tu biji tā talantīgā skolas audzēkne. Daudz domāju par to, cik atšķirīgas var būt pieredzes, mācoties skolā, – nebūtu korekti teikt, ka ir “netalantīgie” un “talantīgie” audzēkņi, tomēr ir skaidrs, ka jau skolas laikā apzināmies šīs divas kategorijas. Vai toreiz kā apdāvināta skolas audzēkne izjuti spiedienu? Tu arī nāci no mākslas vingrošanas, kas noteikti uzsvēra tavus fiziskos dotumus.

Īstenībā mani pirmie gadi baletskolā pēc mākslas vingrošanas bija ārkārtīgi sarežģīti. Jā, mans ķermenis bija ļoti izstiepts, kājas gāja debesīs. Bet pirmajos gados tas bija mans mīnuss, jo bieži nevarēju izdarīt viselementārākās lietas – saglabāt ķermeņa “kvadrātu”, piemēram. Vai pacelt kāju tikai līdz 90 grādu leņķim. Mani muskuļi bija pieraduši strādāt pilnīgi citādi. Es ļoti cīnījos, lai sevi pieradinātu pie baleta kultūras kustībām. Spiedienu gan neatceros, viss notika ļoti organiski. Mana baleta skolotāja Indra Lapšina ļoti cīnījās par visu klasi. Vēlākos gados bija konkursi, uz kuriem brauca visa klase. Lapšina katrai audzēknei atrada iespējas. Toreiz konkursi bija daļa no sevis attīstības, izskološana. Tajā laikā nevarēja internetā redzēt, kā dejo citur. Konkursi ļāva to pieredzēt, nevis pētīt tikai žurnālos, grāmatās vai video, ko parāda pedagogs. Šobrīd ir ļoti viegli sekot, kas notiek pasaulē – Parīzē, Ņujorkā, Londonā –, kāds tur ir stils, līmenis, dejas kvalitātes. Tas šodien ļoti palīdz izkopt baleta prasmes. Bet tolaik dzīvojām burbulī un konkursi bija ļoti liela iespēja.

Manas fiziskās dotības arī teātrī kādreiz mēdz komentēt – nu, jā, tev jau viegli. Bet man liekas – kā? Es ieguldu tik lielu darbu! Jā, man ir dotumi, bet tas nenozīmē, ka varu vienkārši nostāties un izdarīt. Es strādāju, trenējos, es daudz domāju, vienmēr esmu uzmanīgi tvērusi pedagogu piezīmes, vienmēr esmu centusies izlabot to, ko man teikuši iepriekšējā dienā. Jūtos neērti, ja neizlaboju katru aizrādījumu. Es ļoti daudz piedomāju pie tā, lai izrāde izdotos un lai tas izskatītos viegli.

Bet neapzinātā līmenī tā dalīšana ir – es zinu, jo skolā biju pie tiem netalantīgajiem bērniem. (Smejas.) Lai gan zinu, ka tas nebija domāts negatīvā gaismā, tomēr savā vidē ļoti jutu uzsvaru uz to, ka dotību nav. No vienas puses, skaidrs, ka fiziskās dotības baletā ir būtiskas. No otras puses, tas ir drausmīgs rāmis, kurā sevi ielikt. Tas ir apsvērums, kas ieēdas visā.

Sanāk sevi uzreiz nograuzt. Bet es to pašu varu teikt par sevi. Man nekad nav licies, ka esmu ārkārtīgi laba baletdejotāja. Arī tagad – zinu savus plusus, bet zinu arī visus savus mīnusus un pie kā varu vēl strādāt. Visas baletdejotājas esam ļoti paškritiskas. Taču bez tā mēs baletā nevarētu attīstīties. Esam pieraduši, ka mums pedagogs visu laiku kaut ko aizrāda, ka visu laiku kaut kas ir jāuzlabo, ka nekad nebūs labi. Droši vien no skolas gadiem arī nāk tā paškritika.

Par dalīšanu talantīgajos un netalantīgajos man ir grūti spriest. Savā klasē to neizjutu vai varbūt neredzēju. Man vienmēr ir licies, ka mums visiem ir jāstrādā. Kādam ir dotumi, kāds ir muzikāls, kādam ir skaistas līnijas, kādam ir grūti saglabāt svaru. Ārkārtīgi daudz var panākt ar darbu, neatkarīgi no dotumiem.

Tu pie Indras Lapšinas mācījies visus astoņus baletskolas gadus.

Jā. Daudz darba tika paveikts arī ar Regīnu Kaupužu, jo viņa veidoja “Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus”, un Ludmilu Vikanovu, kura vadīja aktiermeistarības stundas un iestudēja darbus. Bet Indra stutēja visu mūsu klasi līdz beigām. Mēs bijām liela un spēcīga klase, arī puišu bija daudz. Es ļoti novērtēju Indras neatlaidību, viņas darbīgumu. Viņa visu laiku bija procesā, ne brīdi nebija atslābuma. Visu laiku bija jauni mērķi – koncerti, eksāmeni, konkursi, ārpusskolas pasākumi. Dažkārt viņa ar mums strādāja pa vakariem, pēc oficiālajām nodarbībām, līdz pat pusdeviņiem. Es domāju, ka Indra ļoti daudz ziedojas saviem audzēkņiem, viņa mūs ļoti iedvesmoja, bieži rādīja mums motivējošus piemērus, “Mezzo” kanāla ierakstus.

Vai tev šobrīd baletā ir kāds paraugs, kam seko?

Es daudz esmu skatījusies Marianelas Nunjesas ierakstus, Dorotiju Gilbertu no Parīzes operas. Man viņu paveicās redzēt klātienē – “Romeo un Džuljetas” iestudējumā Parīzē. Mūsdienās tas ir ļoti viegli – ieej internetā un smelies stilistiku, dejas kvalitāti, tehniku, vieglumu, aktiermeistarību. Esmu domājusi par to, kā būtu, ja tad, kad sāku strādāt teātrī, man būtu bijusi iespēja vairāk redzēt to, kas notiek pasaulē. Es ticu, ka tas man būtu palīdzējis ātrāk izaugt.

Likumsakarīgi, ka piemini Marianelu, jo arī viņa ir dejotāja, kura katru soli dara ar domu. Liekas, ir gadījumi, kad fiziskas dotības iegāž – tās dod iespēju dejot pavirši, koncentrēties uz pozām, paļauties uz to, ko ķermenis dara automātiski.

Varu tikai piekrist. Man kustību tīrība vienmēr bijusi ļoti svarīga. Es pat nezinu, kad tāds impulss manī parādījās. Ticu, ka manā gadījumā tā ir Indras Lapšinas ietekme. Mēs klasē bijām ļoti dažādas – ar dažādām formām, līnijām –, bet dejas kvalitāti viņa iemācīja visām. Skaidrs, ka ne visas var būt vadošās solistes un ne visas turpināja dejot, bet pamats mums visām ir viens. Šobrīd modē ir uzsvars uz lomu, personību, aktiermeistarību, bet dejas kvalitāte pazūd un sākas kustību paviršība. Es tam nevaru piekrist. Tas ir klasiskais balets, kustībām jābūt klasiski pareizi izpildītām, nevar būt starpkustības un neprecizitātes.

Kā tu skaties uz savu karjeru kopumā – vai nav sajūtas, ka tajā esi bijusi ļoti atkarīga no citu cilvēku lēmumiem?

Kaut kādā mērā ar to saskaras jebkurš baletdejotājs. Justies brīvāk savā karjerā var tie dejotāji, kuriem ir aģenti un kuri nav piesaistīti vienai trupai. Dejojot kolektīvā, ir jāsaprot, ka pats dejotājs nevarēs izvēlēties, ko dejot, ko ne. Bet man ir ļoti paveicies ar lomām, vieshoreogrāfiem, viņu palīgiem, kuri strādājuši Rīgā. Esmu domājusi par to, ka, ja nebūtu jauniestudējumu, mana attīstība būtu pavisam cita. Horeogrāfi no citām valstīm redz mūs pavisam citādāk. Ikdienā visi ierūsējam rutīnā, arī labu repetitoru skatiens, diendienā strādājot kopā, notrulinās. Ārvalstu pedagogi un horeogrāfi redz ko citu. Man tas ir devis pašvērtējumu, daudz iespēju attīstīties un saskatīt ko jaunu.

Pirmajos gados pēc skolas pamanīju, ka vieshoreogrāfiem un viņu palīgiem piemīt gaišums un dzīvesprieks, kādu vietējā baleta vidē toreiz sajutu maz.

Mani daudz iedvesmojuši arī vietējie pedagogi. Ir bijušas sezonas, kad nepiedalos jauniestudējumā, kad solistu izrādē ir maz. Bet bez jauniestudējumiem dejotājs ieiet rutīnā. Pietrūkst lielāka mērķa. Arī aizbraucot viesizrādēs – it kā tā pati izrāde, bet jauna vide un teātris mani vienmēr ir spēcīgi motivējuši, devuši spēku un pārliecību.

Vai tavā karjerā bijuši kādi lūzuma punkti? Esi publiski runājusi par traumām, bet mans jautājums ir plašāks, jo mēs dibinām tik ilgstošas attiecības ar vienu mākslas veidu. Bērnībā iemesli dejot ir vieni, vēlāk pieaugam un prasības un attieksme pret mākslu mainās. Vai esi pamanījusi mirkļus, kuros ar baletu esi sākusi veidot jaunas attiecības?

Konkrēti tādu punktu grūti pamanīt. Traumas man ir ļoti palīdzējušas augt. Manā karjerā ir bijuši regresa un stagnācijas periodi, bet īsti nevaru pateikt, kas palīdzējis no tiem izkļūt. Mana pirmā trauma, kad man bija 25 gadi, bija pirmā reize pēc skolas, kad aptvēru, ka dzīvē bez baleta ir arī kas cits. Līdz tam pilnīgi visa biju baletā – ar domām tikai par to, kā es celšos, ko darīšu treniņā, kas mani gaida, tagad es nāku mājās atpūsties, tagad domāju, kā rītdien trenēšos, kāda parīt izrāde, kā tai gatavošos. Tad es aptvēru, ka ir arī reālā pasaule. Paldies Dievam, ka toreiz mācījos akadēmijā (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā – red.). Man bija tik grūti pamosties no rīta un pieņemt, ka nav jāiet uz treniņu, bet akadēmija ļāva pamanīt, ka dzīvē vēl ir citas iespējas. Arī pēcoperācijas laiks, nodarbības pie fizioterapeita mani kā dejotāju uzlaboja. Tas ļāva saprast, ka profesionālais līmenis ir jāaudzē, ka pasaulē aktuāla ir fizioterapija, ka nepietiek ieiet zālē, apsēsties špagatā un sākt treniņstundu.

Tas bija pirmais solis, kad pakāpos savā personībā, dejas līmenī. Otrs punkts noteikti bija atgriešanās teātrī pēc dekrēta. Mans redzējums uz dejas pasauli mainījās, mainījās arī mana jūtu pasaule uz skatuves. Kļuvu emocionālāka baletdejotāja. Mainījās mana izpratne par lomām un būšanu uz skatuves. Domāju, ka līdz 25 gadiem biju vienkārši baletdejotāja, kas dejoja, manas lomas nebija tik piepildītas.

Tavs vīrs kādā intervijā par tevi Apburtās princeses lomā izteicies šādi: “Tā ir viņas būtība. Viņai nevienu brīdi nav jātēlo. Viņa var aiziet un izdejot sevi un ļoti labi izskatās.”

(Smejas.) Man laikam viņam ir jāpiekrīt. Aurora ir mana mīļākā loma. Tāpēc arī mana benefice notiks šajā tēlā. Tāds bija mans sapnis.

Ko tu redzi Aurorā?

Tajā varu parādīt to, kas man baletā ir svarīgs. Auroru nevar dejot pavirši. Aktiermeistarības ziņā tas nav piepildīts tēls, tā ir princese, bet katrā cēlienā viņa ir pilnīgi citāda. No bērna kājas līdz kāzu pas de deux. Tā ir emocija, kustības tīrība. Vienmēr šajā lomā esmu ļoti labi jutusies.

Man ļoti paveicās būt kādā mēģinājumā, kurā Modris Cers stāstīja par Auroras trešā cēliena variāciju. Vispār Modris man pāris reižu uzšņāca, ka biju ne tur, kur vajadzēja, bet tagad esmu par to ļoti pateicīga. (Smejas.) Un viņš toreiz stāstīja par trešā cēliena variāciju kā ceļu, kā visa baleta stāsta kopsavilkumu, kas sākas ar Auroras bērnišķīgajiem, nedaudz kautrīgajiem attitude un noslēdzas ar enerģiskiem, sievišķīgiem kājas šāvieniem gaisā – dégagé.

Auroras lomu gatavoju ar Modri, un tā bija pirmā reize, kad pēc mēģinājumiem gāju uz ģērbtuvēm un pierakstīju visus aizrādījumus. To bija ļoti daudz. “Apburtās princeses” horeogrāfija tikai izskatās ļoti vienkārša. Šo lomu ar Modri gatavoju vairākus mēnešus. Citādi nebūtu iespējams. Lai “atstrādātu” roku formu, es mēdzu sēdēt uz krēsla un dejot tikai ar rokām. Kad viņš to ierosināja, man likās – kā, man taču jādejo, jāstāv uz kājām! Tad es sapratu, ka panākt, lai neesi “sakrampējies”, lai rokas un kājas darbojas atsevišķi, ir vesela māksla. Kāju pirksti man nekad nebija tā sāpējuši. Viss šis balets ir uz pirkstiem, ir maz pāreju. Neskatoties uz to, ka jau biju nodejojusi vairākas vadošās lomas, sākumā katrā mēģinājumā pirmās piecas minūtes nespēju uzkāpt uz puantēm. Šeit grūtības pakāpe bija pilnīgi cita. Izprast stilu, to, ka rokas nedrīkst pacelt augstāk par pleciem, ka katrai pārejai jābūt pārdomātai, nekas nedrīkst būs ass, raustīties, visam jābūt līganam. Asumam jābūt ieturētam savā manierē. Un jāietur princeses tēls viscaur izrādei. To sajūtu noķert bija ļoti grūti.

Auroras horeogrāfija nepiedod kļūdas.

Jā. Nedrīkst nokrist, noraustīties vai izdomāt savu pāreju. Man šajā baletā patīk dejas kultūra un sarežģītība.

Vai operā ir jūtama Modra pēctecība?

Noteikti. Man viņa aizrādījumi kopā gatavotajās lomās vēl arvien ir spilgti atmiņā. Šībrīža pedagogi operā ir Modra audzēkņi, viņi var nodot viņa zināšanas un paši ir bijuši vadošie solisti. Cita lieta, kā dejotājs uztver piezīmes, kādu kvalitāti sev uzstādījis par mērķi. Vai arī paļaujas uz to, ka sanāks tāpat.

Vai tu pati plāno nodot savas zināšanas citiem kā repetitore?

Ja tāda iespēja būs, noteikti. Bet konkrētu tālāku mērķu man šobrīd nav.

Ar kādu motivāciju tu stājies Mūzikas akadēmijā?

Es apzinājos, ka vajag jaunas zināšanas un karjera kaut kad beigsies. Mācības ļāva paskatīties uz baletu citādi. Tas noteikti uzlaboja mani kā dejotāju un manu redzējumu par baletu kopumā. Tas manī atklāja horeogrāfa pasauli. Šobrīd tajā ir pauze, bet es vēl nezinu, kur un kā tas mani dzīvē aizvedīs.

Vai tev piemīt horeogrāfa iekšējais skatiens? Skan mūzika, un galvā kaut kas top.

Jā, man tas ir. Mācoties akadēmijā, man ļoti patika radīt idejas, bet nebija tik daudz laika tam pievērsties un par to domāt. Man patika laiks, kad iestudēju savu diplomdarbu. Toreiz daudz skatījos un iedvesmojos no Akrama Hana horeogrāfijām. Mans lauciņš, protams, ir klasiskais balets, bet es vienmēr esmu ļoti atvērti raudzījusies uz mūsdienīgām, laikmetīgām horeogrāfijām. Tas ir tāpat kā ar filmām vai grāmatām – tev var patikt un var nepatikt, tāpat arī ne visām klasiskajām un laikmetīgajām izrādēm tev ir jāpatīk. Ir jāatrod konstruktīva kritika – gan klasiskajā, gan laikmetīgajā. Tu iepriekš teici, ka katru lietu pavēršu pozitīvā gaismā. Jā, es cenšos nebūt ārkārtīgi kritiska, cenšos skatīties uz lietām ar jautājumu – kāpēc? Kāpēc es to redzu tā?

Man vienmēr ir paticis darbs mēģinājumu zālē. Attīstība. Dažkārt, ejot uz pirmo lomas mēģinājumu, man ir licies – ak, Dievs, es taču vispār neko nesaprotu, ko es te darīšu?! Kā kaut kas izveidosies no šī visa, no kustībām, ko esmu iemācījusies? Bet tad var pieredzēt, kā rezultāts nāk. Dienu pa dienai. Tas veido zināmu atkarību – no nekā izveidot ko skaistu.

Foto: Ģirts Raģelis