Inta Balode

Rezidences, mobilitātes, starpnozaru sadarbības un kas tikai vēl ne – šādi jēdzieni mūsdienu kultūras kontekstā izskan katru dienu. Tiem, kas bijuši iesaistīti jaunmodīgajās norisēs, bilde skaidrāka un pieredze – visbiežāk derīga un vērtīga.

Taču tiem, kas par to visu tikai izlasa ziņās, nereti un ne bez pamata rodas jautājumi. Laikmetīgās dejas kontekstā viens no šādiem jaunlaiku projektiem, par kura aktivitātēm mēs, „DANCE.LV žurnāls”, esam gana plaši informējuši, ir „E-Motional Bodies & Cities”. Septembris projektā ir īpaši aktīvs, tikko „Totaldobže” mākslas centrā notikusi arī starpdisciplinārā mākslinieciskās izpētes procesa prezentācija (Ditas Eglītes raksts par notikumu lasāms šeit). Piedāvājam komentāru par rezidences ideju īru režisores, performanču veidotājas, radošās mākslas producentes Linetes Moranas (Lynette Moran) rezidences kontekstā.

Linete Morana no 21. augusta līdz 3. septembrim dzīvoja un strādāja rezidencē Rīgā. Darba ar pagaidu nosaukumu „Kopā mēs sakām: Hei” noslēguma prezentācija notika 2. septembrī uz „Betanovusa”. Kopā ar Lineti Moranu studijā strādāja īru dejotāja Emma O’Keina (Emma O’Kane), pieci vietējie dejotāji (Ramona Galkina, Ilze Zīriņa, Rūta Vilcāne, Valērijs Oļehno un Guntis Spridzāns), tekstu lasīja Daiga Rutka, papildus tam projektā bija iesaistīti desmit starptautiska mēroga mākslinieki, kas piedalījās procesā ar interneta palīdzību. Performanci sola  pabeigta 2013. gada pavasarī, kā pēc izrādes minēja darba autore, diemžēl – bez mūsu dejotājiem.

Šoreiz būtiskāk par produkta apcerēšanu šķita palūkoties uz to, kādus labumus un kam dod šāda veida mākslinieku rezidences.

Vispirms jau labumu gūst pats mākslinieks, kas īsāku vai garāku laika sprīdi strādā citā valstī. Tā ir iespēja pabūt citā, atšķirīgā, vidē, iespēja koncentrēties uz vienu darbu, iespēja eksperimentēt drošāk nekā ierasts, jo esi prom no kritiskajām mājinieku acīm. Rezidence ir iespēja iedvesmoties no jauniem, neprognozējamiem apstākļiem un sadarboties ar agrāk nesatiktiem, zināmā mērā –  apstākļu piedāvātiem, cilvēkiem.

Otrkārt, labumu gūst projektā iesaistītie vietējie mākslinieki. Viņiem tā ir iespēja gūt citu, varbūt jaunu redzējumu uz radošo procesu, tā ir iespēja ieņemt citādu lomu (ja parasti pats esi aktīva autora lomā, tad nu vari izbaudīt padotā vietu – Guntis Spridzāns trāpīgi raksturoja, ka procesā laikā jutās kā diedziņos iekārta lelle, kas pēc vairākiem atbildīgiem projektiem esot bijis ļoti patīkams process), pārbaudīt sevi jaunos apstākļos, pārbaudīt savu toleranci pret atšķirīgo.

Treškārt, labums ir arī organizatoriem, jo rezidenta uzņemšana dod iespēju paplašināt sadarbības tīklu, reklamēt savu organizāciju un līdz ar to arī valsti, tā ir iespēja pārbaudīt, cik lielā mērā gaidas sakrīt ar rezultātu, tā ir iespēja piedāvāt publikai citādu produktu, iespēja rādīt darbu tā pašā sākuma stadijā, un te ir labāk, ja rādāmais ir ārzemnieks, jo tas attaisno negatavību – ja nu prezentācija nav pārāk aizraujoša, tad ēna nekrīt uz vietējiem māksliniekiem.

Te nu nonākam pie ceturtās labuma guvēju grupas – skatītājiem. Blakus tam, ka ir iespēja redzēt kāda ārvalstu mākslinieka radošo procesu un domāšanu, skatītājs redz vietējos māksliniekus jaunā kontekstā, kas dod iespēju uzdot jautājumus par to, kas tad dejā ir ietekmīgāks – horeogrāfs vai dejotāji. Un, kā jau vienmēr ar ārzemniekiem, ir iespēja pret sniegumu izturēties vai nu nekritiski jūsmīgi, vai arī nesaudzīgi kritiski. Tā teikt – brīvība domāt, ko gribu.

Vēl ir piektā rezidenču skartā sabiedrības grupa – nejaušie liecinieki. Rīgas gadījumā to ir mazāk, tomēr gan jau kādi makšķernieki un nejauši garāmgājēji redzēja cilvēkus ar bambusa nūjām uz AB dambja. Te galvenais ieguvums ir negaidīts pārsteigums, kas var būt gan pozitīvs, gan negatīvs. Ja rezidents dzīvo kādā nelielā lauku ciematiņā, nejaušo liecinieku ir daudz vairāk un tiem nākas piedzīvot mākslinieka klātbūtni kā regulāru faktu. Tas izmaina ikdienu, un es nemaz nebrīnītos, ja pēkšņi par vienu no apspriežamajām tēmām „ciskas” (lielās plastmasas alus pudeles) tukšošanas laikā kļūst māksla.

Savelkot galus, varu atzīties, ka 2. septembra vakarā piedzīvotā prezentācija manām acīm un vēl jo vairāk ausīm bija visai kaitinoša un mulsinoša. Idejas pieteikumā formulētās lietas ir pavisam grūti saskatāmas, skaļā mūzika, kas tīši kontrastē ar darbību, nomoka un īstu attaisnojumu nerod. Ja nezinātu, ko spēj mūsu dejotāji, skatīties būtu vieglāk. No otras puses, ir vērtīgi redzēt tik atšķirīgu pieeju – to, kas notiek ar labiem dejotājiem ne-horeogrāfa rokās. Ir prieks redzēt, cik izpildīgi ir mūsu dejotāji, taču vienlaikus nevar nepamanīt katra stratēģijas, lai labāk izdzīvotu šajos arī sev pašam mulsinošajos apstākļos. Ierastā mudināšana uz līdzautorību te nav notikusi, arī katra mākslinieka spēju un talantu atklāšana un izmantošana nav redzama. Pietrūkst arī solītās iedvesmošanās no Rīgas. Nav jau runa par to, ka šādās prezentācijās tiek gaidīts gatavs rezultāts, taču cerība uz meklējumu un virzienu kaut nelielu redzamību ir. Vēlreiz sev atgādinu, ka rezidences mērķis nav spožs koncerts, pēc sarunām ar mūsu māksliniekiem zinu, ka process bija interesants un tā bija iespēja atslēgties no ikdienas un pabūt citā lomā. Viss ir labi, kopā mēs sakām: Hei! Runājot politikas valodā, rezidences ir ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā.