Mākslinieks bez etiķetes

22/10/2012

Inta Balode

Intervija ar Seržu Derošu, Latvijas Nacionālās operas baleta jauniestudējuma „Otello” titulvaroņa atveidotāju.

Mūsu saruna sākas jau uz operas kāpnēm, kad Seržs smejas, ka nevar vien sagaidīt, kad slepkavošanas darbs būs beidzies un nākamās dienās rītā viņš atkal kļūs par jauku puisi. Vaicāts, kā pagāja pirmizrāde, viņš saka – lai arī Otello izrādes beigās nemirst, Serža ķermenis baleta finālā pilnīgi noteikti nomira.

Vai tev izrādes laikā vēl bija mirkļi, kuru laikā teju nomiri, bet tad atkal ieguvi otro elpu?

Jā, gandrīz. Man bija krampji šajā vietā (Seržs norāda uz labo sānu), un es teicu pats sev: labi, labi, tikai turpini. Tas bija Otello solo laikā.

Tev izdevās ļoti labi, es to nepamanīju, kaut pievērsu īpašu uzmanību, jo uzskatu, ka tas ir ļoti smags un sarežģīts solo.

Jā, brīžiem tas pat aptur elpošanu. Priecājos, ka nevarēji redzēt, ka nejutos diez cik labi. Labs tēlojums, vai ne?

Neapšaubāmi!

Šajā brīdī Seržs pārbauda, no kāda izdevuma esmu. Paskaidroju, ka mums ir divas mājas lapas – laikmetīgās dejas lapa www.journal.dance.lv  un baleta lapa www.ballet.dance.lv. Vaicāju Seržam, kurā no lapām šī intervija labāk iederētos?

Šajā izrādē ir daudz krāsu. Īpaši skatoties, kā strādā kordebalets – simetrija soļos, nostieptās pēdas. Kad skaties, ko dara solisti, tas nav balets, ir daudz vairāk ikdienas kustību. Es pat neteiktu, ka tā ir laikmetīgā deja, tā ir aktiermeistarība. Horeogrāfe savu materiālu neapšaubāmi veido, izejot no dejas, bet sarežģītākais ir būt aktierim. Kā dejotāji mēs bieži esam mācīti pārspīlēt katru kustību, arī tik vienkāršu kā „telefona pacelšana”. Man šajā baletā pats interesantākais bija mēģināt būt īstam, būt pašam. Esmu piedalījies daudzos uzvedumos, kuros vajadzēja tēlot, bet tomēr visu pārspīlējot. Šoreiz bija pavisam citādāk, bija īstas emocijas, nekā tāda, ko varētu viltot. Bet, ja vilto, tas vienkārši izskatās dīvaini.

Manuprāt, pats izrādes sākums ir viena no dejotājiem sarežģītākajām daļām, lai atrastu pareizās emocijas. Redzēju „baleta sejas izteiksmes”, kas ir sava veida drošais paņēmiens. Ko tu par to domā?

Šī ir ļoti klasiska baleta kompānija, un ir ļoti nedroši, kad viņiem jāatrod atšķirīga estētika, atšķirīgs kustību veids. Es domāju, ka kompānija ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais dalībnieks. Katrs centās izdarīt to labāko, lai būtu modernajā dejā. Man šķiet, tas gluži nav kompānijas jājamais zirdziņš, tas ir atšķirīgi no tā, ko viņi raduši darīt.

Vēl kas par šo pašu izrādes daļu. Ievēroju, ka tev nav problēmu dejot tikai apakšbiksēs, iespējams, tu pie tā esi pieradis. Taču mūsu dejotājiem tas ir citādi – viņi vienmēr izskatās sakautrējušies, viņu ķermeņos redzams, ka tie jūtas nedaudz neērti. Apģērbti viņi izskatās daudz pārliecinātāki.

Parasti tas sagādā problēmas sievietēm, jo viņas vēlas izskatīties pievilcīgi uz skatuves, vīriešiem tas ir dažādi. Es, ja zinu, ka būs jābūt puskailam, izstrādāju ķermeni līdz pilnībai, jo tā arī ir bilde, ir jaukāk būt slaidam un formā, nevis ļenganam pufīgam. Vīrietim uz skatuves jābūt spēcīgam, jābūt īstam vīrietim; ja mēs izskatāmies pārāk kārni vai ļengani, tas nav diez ko labi.

Kā tu attiecies pret faktu, ka, iespējams, biļešu tirdzniecība veicas tik labi, tādēļ ka visi vēlas redzēt melnādainu cilvēku uz skatuves?

Ir lieliski, ja cilvēki gūst baudījumu, bet es nedejoju biļešu pārdošanai vai, lai tas patiktu visiem. Pat, ja viens procents publikas gūst spēcīgu iespaidu no mana priekšnesuma, esmu laimīgs. Man nav svarīgi satraukties par kritiķiem vai naudu, jo tad tas kļūst par biznesu. Protams, tas ir bizness, bet tad tu zaudē māksliniecisko sajūtu, dejas skaistuma izjūtu. Domāju, māksla cilvēkos saglabā svētumu.

Seržs Derošs. Foto no personīgā arhīva
Seržs Derošs. Foto no personīgā arhīva

Vai šī ir pirmā reize, kad strādā Austrumeiropā, kādā no postpadomju valstīm?

Jā, esmu strādājis Austrijā, Vācijā, bet šajā pasaules daļā ir mana pirmā reize. Pat nezināju, kur Latvija atrodas, kaut kur līdzās Krievijai, Lietuvai. Otrā reize, kad esmu šeit, ir daudz labāka; pirmā (no jūlija beigām līdz gandrīz augusta beigām) bija mazliet citādāka.

Vai vari aprakstīt galveno atšķirību?

Esmu ļoti dzīvespriecīgs cilvēks. Es saku: „Sveiki, kā sviežas?” Un tādā garā, bet cilvēki reizēm ir kautrīgi, vai arī tas ir par daudz, tā nu es tagad reizēm vairs nesaku „Sveiki!” vai „Atā!”. Es nesaku, ka cilvēki staigātu apkārt skumji vai truli, ir dzīvespriecīgi cilvēki, un ir klusi cilvēki. Bija grūti saprast, kad būt laimīgam un kad būt melanholiskam. Vēl valodas – latviešu valoda ir ļoti sarežģīta, arī krievu valoda, kuru Alla [Sigalova – horeogrāfe] galvenokārt lietoja mēģinājumu laikā. Cilvēki centās iztulkot, cik spēja; šoreiz bija labāk, jo man bija tulks. Līdz ar to es Allu sapratu nedaudz labāk un baudīju procesu. Bija ļoti interesanti strādāt ar viņu, viņa ir ļoti stipra, dominējoša un kaislīga sieviete.

Kas bija galvenā atšķirība starp LNO baleta trupas un Grācas kompānijas [kopš 2011. gada Seržs Derošs ir Grācas operas dejas trupas dejotājs] darba veidu?

Kompānija Grācas operā ir ļoti internacionāla – cilvēki no ASV, Francijas, Šveices, Japānas, Slovākijas, Kolumbijas. Ir liela tautību daudzveidība. Šeit, kur lielākais vairums ir latvieši vai nāk no Krievijas, ir atšķirīga estētika, atšķirīgs darba veids, atšķirīgs priecāšanās un viesmīlības veids, atšķirīga enerģija. Domāju, viņiem ir ļoti laba, spēcīga grupa, viņi darbojas labi.

Vai tu šeit arī apmeklēji baleta klases?

Tas bija nedaudz sarežģīti, jo pat, ja ir baleta tehnika, neviens nerunā angliski, māca ātri un visu rāda tikai ar rokām, ir grūti sekot līdzi, bet es apmeklēju nodarbības. Bet šajā izrādē man nav jābūt ļoti lokanam vai jāizrāda pārsteidzoša virtuozitāte, tāpēc es pats veicu iesildīšanos.

Tātad tu neredzi „Otello” kā tehniski sarežģītu izrādi?

Es neteiktu, ka tā ir tehniski sarežģīta, grūtākais tajā ir tēlošana. Dejošana, protams, ir būtiskākā izrādē kā kopumā, taču bez dusmu, greizsirdības un laimes attēlojuma, tā būtu tikai jauka deja ar jaukām kustībām, tā vietā, lai ar kustību tēlotu. Tādēļ es domāju, ka vairāk tēloju nekā dejoju.

Vai vēlētos, lai izrādē būtu kādas daļas, kurās tu varētu dejot tā pa īstam?

Šajā iestudējumā tam īsti nebūtu jēgas, jo tas ir tik kvadrātveida, katra aina ir ļoti noteikta, pārraida noteiktu emociju, nebūtu jēgas dejot vairāk. Domāju, šīs izrādes skaistums ir arī lielajā klusuma un nekustīguma daudzumā, kas veido kontrastu un dod publikai laiku apstrādāt – saprast priekšā notiekošo stāstu vai veidot pašam savējo. Šajā ziņā tas, ko viņa [Alla Sigalova] ir paveikusi, ir lieliski. Kustību ir tieši pietiekami, citādi būtu pārāk daudz izpušķojumu.

Un kā ir ar dažādu laiku mūzikas izvēli un sajaukumu?

Pirmajā reizē, kad to dzirdēju, tas šķita nedaudz nejauši un sarežģīti, jo daudz no tās ir grūti skaitāma. Es neesmu cilvēks, kas vienmēr skaita soļus un taktis, es vienkārši sajūtu mūziku, tomēr laiku pa laikam jutos it kā lidotu tai cauri. Horeogrāfija nav pilnībā fiksēta mūzikā. Ja gribu būt godīgs, lielā mērā šo mūziku sajūtu kā troksni, it kā būtu telpā un kliegtu.

Un kā ir ar J. S. Baha mūziku?

Esmu liels Baha fans, līdz ar to tā man dod lielu laimes sajūtu, kā arī ieved emocijās. Cenšos pārlieku neiegremdēties mūzikā, cenšos saglabāt patiesas emocijas un izbaudīt mūzikas skaistumu ar ķermeni.

Cik svarīga tev ir kara tēma? Man izrāde ļoti lielā mērā ir par cilvēku, kas atgriezies no kara.

Mēs, protams, varam to uztvert atšķirīgi. Ikvienam, kas atgriežas no kara, ir nepieciešamība būt kopā ar to, ko mīli. Bet atšķirība ir tā, ka viņš ir vadonis baltajiem. Šo darbu tik atšķirīgu un arī zināmā mērā bīstamu padara tas, ka viņš ir melnādainais, tas ir par starprasu attiecībām. Domāju, man vairāk ir tā sajūta, nevis kara aspekts.

Vai Otello ir pārsteigts, ka Dezdemona izvēlas viņu?

Es teiktu, ka – nē, jo viņš ir vīrietis, kas apzinās, cik spēcīgs ir, zina savu vērtību, zina, ka ir skaists. Viņš vienkārši saka – tu esi Sieviete. Tu man piederēsi!

Un kā ir ar Jago? Vai viņš ir gejs?

Es tā nebūt nedomāju. Domāju, ka viņš ir ikdienišķa cilvēciska būtne. Jago var būt vīrietis, sieviete, vai mūsdienās pat bērns. Tas vienkārši ir cilvēka raksturā.

Nezinu, kā strādā Sigalova, bet ir horeogrāfi, kas dara vienu ar dejotājiem, tajā pašā laikā paturot savā galvā ko pavisam citu. Dejotāji reizēm pat nezina, kas horeogrāfam prātā. Bet fakts, ka izrādē ir viltīgi jautājumi un slāņi, liecina par to tikai labu. Kā ir ar apelsīniem? Vai tev tie patīk? (Apelsīni spēlē ievērojamu lomu izrādes scenogrāfijā – I. B.)

Man ļoti garšo apelsīni, bet, kopš esmu šeit, es tos vispār vairs neēdu. Domāju, kad došos uz Austriju, es kādu paņemšu, bet pagaidām nevēlos nevienu pat redzēt. Vairs nekādu apelsīnu, iedodiet man citronu vai ko citu! (Smejas.)

Otello – Seržs Derošs, Dezdemona – Ieva Rācene. Foto: Andris Tone, LNO publicitātes foto
Otello – Seržs Derošs, Dezdemona – Ieva Rācene. Foto: Andris Tone, LNO publicitātes foto

Esi uzstājies ar divām Dezdemonām – Ievu Rāceni un Alisi Prudāni. Kas viņās ir atšķirīgs?

Katra no viņām ienes atšķirīgu efektu un emociju. Ieva ir ļoti stipra, ļoti kaislīga un ļoti sievišķīga, ļoti nobriedusi. Alisei ir maiga, nevainīga, bet arī ļoti paļāvīga enerģija. Man ir labi dejot ar abām, jo abas ir ārkārtīgi talantīgas un darbojas izcili.

Vai esi dejojis arī ar otru Jago – Aleksandru Osadčiju?

Jā, un atkal – katra personība ienes atšķirīgu enerģiju. Viņš arī ir ļoti labs dejotājs, un es izbaudu viņa klātbūtni. Andris [Pudāns] ir ļoti agresīvs, un tas ir patiesi, tas liek man būt vēl spēcīgākam, tā ir kā divu tīģeru cīņa. Sašam niknums vairāk ir acu skatienā, it kā no viņa acīm uz tevi lidotu lodes. Abas ir dažādas enerģijas, bet joprojām stipras.

Man Aleksandra Jago šķiet gudrāks puisis…

Viņam ir ļoti viltīga enerģija, tas tiesa.

Vai redzēji citas mūsu baleta kompānijas izrādes, kamēr biji šeit?

Redzēju divus klasiskus iestudējumus. Tie bija jauki. Bet man ir tā, ka es strādāju teātrī, bet tā nav visa mana dzīve. Kad izeju no teātra, esmu parasts cilvēks. Eju uz pilsētu, iedzeru kafiju, sarunājos ar cilvēkiem, man tas ir ļoti svarīgi. Protams, mans ķermenis ir mans kapitāls, bet man nepieciešama arī dekorāciju maiņa. Es lasu grāmatu, saceru dzeju, mācos valodas. Kad esmu ārā, tad esmu ārā.

Kādas valodas tu mācies?

Mani vecāki ir no Haiti, līdz ar to es runāju kreolu un franču valodā. Arī vāciski, un plānoju nākamajā vasarā mācīties itāliešu valodu un pēc tam – spāņu. Domāju, ir svarīgi adaptēties daudzās kultūrās. Neteiktu, ka tas ir praktiski Amerikā, bet Eiropā tas ir ļoti praktiski.

Cik reizes tu atgriezīsies sezonas laikā?

Cik tālu zinu, atgriezīšos 17. novembrī un tad droši vien janvārī. Pēc tam, līdz ar sezonu Grācas operā, mana prioritāte ir tur.

Kā tu domā, cik gudriem dejotājiem vajadzētu būt? Tas ir mūžīgais jautājums – daži saka, ka dejotājam jābūt patiešām intelektuālam, jāpārzina jaunākās tendences un domas; citi saka, ka tikai jātrenē ķermenis un jābūt labam instrumentam horeogrāfa rokās.

Domāju, ikvienā dzīves statusā jāpiemīt inteliģencei. Tev nav jābūt zinātniekam vai filozofam, bet tev jābūt veselajam saprātam, lai spētu mākslas formā komunicēt ar cilvēkiem, lai uzņemtu publiku, izstāstītu viņiem stāstu. Tu nevari būt mašīna, jo tad cilvēki var vienkārši uzlikt DVD un iegūt to pašu efektu. Vēl līdz ar panākumiem parādās ļaudis, kuri vēlas tevi vai nu ļaunprātīgi vai tāpat izmantot, vai arī tikai palīdzēt tev. Ja neesi inteliģents, būsi apbrīnojams, bet tev apkārt būs cilvēki, kas izmanto tevi, lai iegūtu personīgu labumu. Man, lai uzstātos, nepieciešams kāds dziļāks pamats, būtība, nevaru būt apstulbis.

Kas bija sliktākā pieredze laikā, ko pavadīji Rīgā?

Pirmajā atbraukšanas reizē cilvēki reizēm uz mani jocīgi skatījās, tas ir saprotami, jo jūs redzat melnus cilvēkus televizorā, bet ne tik daudz uz ielas. Tiku arī pagrūsts vai pārtikas veikalā novērots, it kā gribētu ko nozagt. Bet tā ir visur, nevar vainot tikai vienu vai citu valsti, atšķiras tikai pakāpes. Agrāk mēdzu uztraukties, bet tagad saku – vienalga. Domāju, sliktākā sajūta bija „justies melnam”, jo es pats neskatos uz krāsu, kad lūkojos uz cilvēkiem, es vienkārši redzu cilvēkus. Viss ir tāpat, kad mēs ejam uz vannas istabu, viss ir tāpat. Mēs visi esam zem vienas saules, un neviens neizvēlas dzīvot uz zemes un būt melnam vai baltam. Protams, viņš ir melns Otello, bet, domāju, cilvēkiem vajadzētu beigt skatīties uz krāsu, jūs ierobežojat paši sevi, jo vienmēr domājat par krāsu – viņš ir labs, jo ir melnais puisis utt.

Esmu pārliecināta, ka mēs skatāmies uz izrādi ar tām „krāsainajām” acīm.

Protams, bet ir svarīgi neierobežot sevi. Es varu teikt, ka tu esi žurnāliste, kas labi dara savu darbu, bet ne jau tāpēc, ka esi baltā, vari būt visbrīnišķīgākā žurnāliste. Domāju, tā ir problēma. Ja redzu kādu uz skatuves, priecājos redzēt melnu Otello, bet vienlaikus es redzu arī vienkārši mākslinieku.

Es ļoti labi saprotu, ko saki, bet, kad redzu „Otello” izrādē afro-džeza kustības, nevaru beigt domāt – viņš to dara tik labi, un baltie puiši to nevar tā izdarīt. Tas ir atkarīgs no muskuļu sistēmas uzbūves, no ķermeņa proporcijām, ir antropoloģiskas atšķirības, kas liek cilvēkiem kustēties dažādos veidos. Olimpisko spēļu 100 metru finālā baltie puiši netiek ne tuvumā. Tas ir kutelīgs jautājums, jo daba atgādina, ka mēs neesam un nevaram būt pilnīgi vienādi. Bet turpinot par būšanu atšķirīgam, vai tu sevi sauktu vairāk par baleta, modernās vai laikmetīgās dejas dejotāju?

Es vienkārši teiktu, ka esmu mākslinieks. Man nepatīk etiķetes, tās ierobežo. Esmu apguvis baletu, džeza deju, esmu darījis daudz ko. Eiropā tā ir jādara, jo šeit ir simtiem kā tu un pat labāki un skaistāki, tādēļ tev ir jāprot daudz kas. Tādēļ es saku, ka esmu mākslinieks. Kad dejoju baletu, esmu mākslinieks, kas dejo baletu; kad dejoju moderno deju, esmu mākslinieks, kas dejo moderno deju. Es cienu klasisko baletu, kad biju jaunāks, dejoju „Riekstkodi” un tamlīdzīgi, bet tagad man patīk ķermeni kustināt vairāk, ne tikai taisni stāvēt, mainīt pozīcijas un skaistas figūras.

Ko vēl, tavuprāt, būtu svarīgi pateikt?

Dzīve ir laba, un es esmu optimists, bet arī reālists. Ir svarīgi vienmēr domāt pozitīvi. It īpaši tagadējā pasaulē, kurā ir karš un citas negācijas, mums vajag baudīt skaistumu, kas ir mākslā.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.
  • 05/11/2012
    vineta
    -
    vineta.ritova@inbox.lv

    Ļoti, ļoti interesants dejotājs. Paldies par baudījumu Otello un arī lasot intervijas- cilvēks ar VIEDOKLI.