Māksliniekam ir tiesības, skatītājam ir tiesības, bet nāve ir nāve

08/11/2012

Inta Balode

Šāds pseidojuridisks nosaukums iesāk manu komentāru par Līgas Libertes jauno izrādi „Mēs esam ceļotāji”, kuras pirmizrāde notika 4. novembrī un apsveicamā menedžmenta dēļ jau 10. novembrī tā tiks izrādīta arī Ādažos.

Izrādi var skatīties un vērtēt ļoti dažādi, un visām pusēm būs taisnība (kā jau tas vienmēr ir). Tāpat kā vienmēr vērtējums ir atkarīgs no personiskās pieredzes un ietvara, kādā uz katru lietu vai parādību lūkojamies. Īpaši pretrunīgu situāciju padara fakts, ka, lai arī Līga Liberte ir ieguvusi laikmetīgās dejas horeogrāfa izglītību, tomēr viņa nepretendē, ka veido profesionālas laikmetīgās dejas izrādes. Strādājot ar savas studijas dejotājiem pašas formulētajā „laikmetīgās džeza dejas” virzienā (turklāt neprasot valsts finansējumu), neizbēgami ir citi noteikumi, cita publika, citas mākslinieciskas izvēles. Manās acīs katrs ceļš ir labs un pareizs, ja vien iets pārliecības dēļ un darbs tiek darīts ar atdevi. Un Līgas gadījumā ar to viss ir kārtībā. Piekrītu viņas intervijā teiktajam, ka ne jau visiem horeogrāfiem, lai tie būtu uzskatāmi par īsteniem mūsdienu māksliniekiem, ir jāstaigā nošņurkušās otreizējās lietojamības drēbēs un jākļūst par veģetāriešiem. Tas, ka skatītāju rindās meitenes izskatās pēc modelēm, teorētiski izrādes kvalitāti nemazina.

Atgriežoties pie lietas un turpinot slēpt manu viedokli par izrādes kvalitātēm, – māksliniekam ir tiesības veidot savu darbu, izejot no kādiem motīviem vien tīk. Māksliniekam ir tiesības ne vienmēr būt vienādā līmenī. Māksliniekam ir tiesības meklēt jaunus ceļus un meklējot ne vienmēr būt vairuma gaumei atbilstošam. Līga Liberte pēc izrādes sola, ka nākamais darbs būs jautrāks. Māksliniekam ir tiesības nebūt jautram, dejai ir tiesības neizklaidēt. Māksliniekam ir tiesības netaisnoties. Māksliniekam ir tiesības un pienākums būt emocionāli ietekmētam. Māksliniekam ir tiesības savā darbā integrēt elementus, kuri ne vienmēr ir absolūti nepieciešami cits citam. Iemesls var būt gan draudzība, gan tikpat labi arī mārketinga aprēķins. Kāpēc gan ne? Māksliniekam ir tiesības pārdot. Māksliniekam nav tiesību domāt, ka visiem viņa/viņas izrāde jāvērtē vienādi. Māksliniekam nav tiesību pārtraukt būt māksliniekam tikai tāpēc, ka kādam kaut kas nepatīk. Māksliniekam nav tiesību domāt, ka viņš ir gudrāks par skatītāju.

Tuvojoties tam, ka tomēr paudīšu savu viedokli, – skatītājam arī ir tiesības sēdēt un ir tiesības celties un iet. Skatītājam ir tiesības domāt savas domas. Skatītājam ir tiesības pārmest māksliniekam, ka tas šoreiz nav apmierinājis viņa gaidas. Skatītājam ir tiesības kritizēt neatkarīgi no tā, cik izglītots viņš/viņa skaitās. Skatītājam ir tiesības jūsmot neatkarīgi no tā, vai racionāli viņš/viņa izrādi vērtē labi vai slikti. Skatītājam nav tiesību domāt, ka ja šoreiz nepatika, tad arī nākamreiz nepatiks. Skatītājam nav tiesību prasīt atpakaļ naudu, kas izdota par biļeti, jo māksla nav prece, bet pieredze. Ja uz kuģa piemetas jūras slimība, naudu atpakaļ nedod.

Tagad mans viedoklis – šī Līgas Libertes izrāde ir mazāk veiksmīga. Biju plānojusi par to klusēt, jo tikai ļoti īpašiem kritiķiem sagādā baudu rakstīt negatīvas recenzijas. Taču man īsti nav tiesību. Ja jau pretendēju uz dejas kritiķes lomu, tad pienākums ir runāt visās situācijās. Tikai vienmēr gribas runāt tā, lai manis teiktais nesamazinātu skatītāju skaitu zālē. Jo mans viedoklis ir tikai viens viedoklis, un katrs, kas aizies pats, iegūs savējo. Taču šoreiz ir drošība un prieks, ka mans īgnums nebūs vienīgais uzrakstītais viedoklis – jauku, sirsnīgu un pozitīvu vērtējumu par izrādi sniedz mūsu uzticamā skatītāja un rakstītāja Lāsma Bergfelde. Lasiet un izbaudiet, un, ja nevēlaties bojāt sev omu, ar manām kritiskajām piezīmēm, tālāk nelasiet.

Kritiskas piezīmes par izrādei „Mēs esam ceļotāji”, kas neko nemaina manā pozitīvajā viedoklī par horeogrāfes Līgas Libertes darbību:

– Tieša ļaušanās emocijām notiek vienā smadzeņu puslodē, izrādes „izskaitļošana” notiek otrā pusē. Ja viena pārāk dominē, otra zaudē. Emociju uzplūds lieliski darbojas trīs minūšu numuros, taču, lai izrādi raksturotu kā veiksmīgu, tomēr nepieciešama liela deva matemātikas. Tās šoreiz pietrūcis.

– Pirms izrādes medijos, pirms izrādes horeogrāfes uzrunā un citur – visur pārāk daudz reižu izskanējis Līgas personiskais stāsts par bojā gājušajiem radiniekiem. Rezultātā mana galvenā doma izrādes laikā ir ziņkārība par to, kā viņi mira un vēlme to izlobīt no izrādē notiekošā. Nepārprotiet, izrādē nav tiešas lomu spēles vai pantomīma, taču centieni pēc vispārinājuma pazūd domās par to, ka Līgai gan traki ir gājis. Ciešanas zināmā mērā kļuvušas par vienu no akcentiem arī horeogrāfes jaunajā pārlaicīgas dīvas imidžā.

– Lai izrāde nostrādātu kā poētisks stāsts par nāvi un mīlestību, pietrūcis iedziļināšanās kaut vai tajā pašā budismā, kas pieminēts uz programmiņas (gan no apšaubāma avota), vai citās mācībās un dzīvesziņās. Vizuālie, skaniskie un diemžēl bieži pat kustību risinājumi savu iedvesmu ņēmuši tikai no popkultūras. Kā skaisti ciest, kā skaisti atcerēties, kā skaisti veltīt; kas simbolizē mūžību un pārķermeniskumu (zvaigznes, taureņi, mīkstais Zemes mātes sūnu klēpis) u.tml. Teju vai drebuļi skrien pār kauliem, padomājot par to, ka mūsdienu cilvēkam Dieva, reliģijas, garīguma vietā glābiņu no nāves šausmām piedāvā pops (ne tas, kas pareizticības garīdznieks).

– Mūziķes Martas Ritovas stīvā klātbūtne skatuves priekšējā stūrī, samāksloti runātais teksts un popsīgie dziesmu vārdi iztraucē izrādes citādi gana niansēto, sajūtās balstīto atmosfēru. Dziedātāja „izkliedz” to, kas tāpat ir skaidrs, savā ziņā kļūstot par līdzinieci kapu izvadītājai.

– Lielākais „vecmodīgums” un līdz ar to traucēklis cilvēciskam stāstam ir tas, ka dejotāji tiek izmantoti tikai kā skrūvītes mehānismā, nevienam netiek doti savi vaibsti, iespēja stāstu stāstīt caur savu ķermeni un pieredzi. Īpaši meitenēs redzams, ka viņas tikai, cik nu apzinīgi var, kopē horeogrāfes kustību stilu. Māksliniekam ir tiesības būt egoistam, taču strādājot ar dzīviem cilvēkiem (pat ja stāsts ir par mirušiem), neļaujot viņiem būt dzīviem uz skatuves, nozīmē zaudēt lielu kapitālu. Nepadarīsim par mirušiem vēl dzīvos.

Es zinu, kā ir, kad mirst tuvi cilvēki. Es esmu bijusi iesaistīta projektā, kur liek izdejot to, ko es dejotu tiem, kas ir tālu prom. Es zinu, ka daudzi uzreiz sāk kustināt rokas un kājas. Es ilgi sēdēju uz celma.

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.