Jūnijs.

Šķiet, nevienā citā kalendārā gada mēnesī pilsētas ielās nav redzams tik daudz plaukstošu cerību kā jūnijā. Tās parādās bērnudārzu, skolu, augstskolu durvīs, mirkli uzkavējas uz kāpnēm fotoacu priekšā un tad ielīst pilsētā, pārplūdinot ielas ar svētku drēbēm, diplomiem, ziediem un kaut ko, kas izklausās pēc “mēs tev dāvinām sevi, pasaule, pasaulīt”¹. Viņi dodas papildināt pasaules daudzbalsību ar sevi.

Pie Emīla Dārziņa koncertzāles durvīm pulcējas publika, kas teju izstaro šo gaisotni, Rīgas Baleta skolas pedagogi, vecāki, dejotāju vienaudži ar ziediem, tā nav tikai pirmizrādes vai festivāla “Laiks dejot” (kura ietvaros pirmizrāde notiek) publika. Kopējo noskaņu papildina tas, ka ir mācību gada noslēgums, atrodamies skolā, uz durvīm redzamie uzraksti vēsta, kas aiz tām atrodams – auditorija Nr. 123, lietvede. Bet aiz tām durvīm, kas pēc brīža tiks atvērtas mums, – simts vientulības, Nacionālās Mākslu vidusskolas profesionālās vidējās izglītības programmas “Laikmetīgā deja” otrā kursa audzēkņu iemiesotas.

“Simts vientulības” ir “poētiska izrāde par cilvēka robežām ar pasauli, kurā vientulība ir ķermeniskās eksistences pamatstāvoklis; tās horeogrāfija veidota, meklējot cilvēcisko caur tēliem, intuīciju un haosu, dodoties nezināmajā”, teikts izrādes publicitātes materiālos.

Dūcošā augumu grēda, ar kuru sākas izrāde, vedina domāt par stropa vai pūžņa sistēmisko elastību, mēs dzirdam, ka atsevišķajām būtnēm nākas ieelpot, uz brīdi pārstājot sanēt, taču tas neizjauc sistēmas nepārtrauktību. Metaforiski šī skaņa varētu būt urbānas skaņas ainavas daļa, mašīnu un sadzīves kņadas fons, vai arī nerimtīgs, iekšējs, apziņā skanošs troksnis, kas pieklust vai kļūst par dzidru noti tikai brīžos, kad paliec viens. Skaņas pasaule šajā izrādē ir asociatīvi un poētiski trāpīgs saspēles partneris, par to parūpējies britu komponists Alans Stouns.

Kursam domāts darbs horeogrāfam ir sarežģīts uzdevums – uzbūvēt struktūru, kura darbojas kā mākslinieciski vienots veselums, vienlaikus paredzot telpu, kurā atklāties katra dejotāja individuālajām kvalitātēm. Rūta Pūce, atgriežoties pie vientulības tēmas, kuru jau pētījusi savā diplomdarbā, šo izaicinājumu stratēģiski pārvērtusi par izrādes konceptuālo mugurkaulu. Izrādes aprakstā lasāms, ka “darba horeogrāfija pēta pāreju starp personības būtību un kļūšanu par sabiedrības daļu, meklējot autentiskumu vientulībā un anonimitāti grupā”. Izrādes izpildītāji ir arī kustību materiāla līdzautori, un tas piešķir vientulības balsīm organisku dažādību.

Horeogrāfe saka: “Es vientulību uztveru kā autentisku stāvokli, kurā varam svinēt visas mazās, dīvainās lietas un darbības, kam nododamies, esot pilnīgā vienatnē”, un šajā uzstādījumā paredzami izceļas tie augumi, kuri ir gatavi nebūt graciozi un spēj atklāties bez sociālām maskām. Iespējams, viņu dzīvē bijis vairāk iemeslu iepazīt savu īpatnumu, bet tikpat pieļaujams ir arī variants, ka pedagogi šajā profesionālās izglītības programmā ar iejūtību izturas pret individuālās izaugsmes gaitu – galu galā, šis ir tikai otrais kurss, un visiem dejotājiem ir vēl gads (un – būsim reāli – visa pārējā profesionālā dzīve), lai pilnveidotu sevi gan dejas tehnikas, gan performativitātes aspektos.

Latvijas laikmetīgajā dejā nu jau par normu kļuvis fakts, ka dejotāji nav mēmas figūras, balss ir daļa no horeogrāfijas, un arī šajā izrādē dejotāju vientulībām ir ļauts runāt. Es ielecu peļķē ar galvu pa priekšu. Es krāsoju uzacis ar flomāsteru. Es zogu sniegu. Kad es jūtos netīrs, es dzeru dezinfekcijas līdzekli. Vientulības var būt problemātiskas, trauksmainas, neērtas, vientulības reti ir glītas.

Bet vientulības neredzamajā pusē atrodama brīvība būt autentiskam. Domā, ka neviens uz tevi neskatās, ir arī tā daļa, kas saka – neviens tevi neredz, un tāda vientulība ir atbrīvojoša. Uzdrošinos apgalvot, ka Kristofers Lūkass Krūgaļaužs ir viena no bezrūpīgākajām un draiskākajām ūdens šļakatām Latvijas laikmetīgās dejas vēsturē un viņa kursabiedres – krasta un atbalss līnija, kādu gribētos novēlēt katram. Tas vieš cerību, ka vientulība mākslinieka rokās var kļūt skaista un sniegt patvērumu; varbūt mēs pat nenojaušam, cik liela daļa mākslas, kas mūs aizkustina vai sajūsmina, reiz ir bijusi izmisīga vientulība.

Individuālie solo kopējā kustības straumē ir kā izciļņi, ap kuriem veidojas krāces. Sadzirdēt to, kas svarīgs, ko sabiedrība paškņadā par sevi nedzird, – tas iespējams tikai vienatnē, apstājoties plūsmā un sajūtot, kurā punktā berze starp tevi un pasauli ir visspēcīgākā. Radot pretstraumes neērtību vietā, kur nerimtīgi kustīgā masa izpludina būtisko. Uz brīdi būt nozīmīgam izcilnim un tad iejukt atpakaļ starp savējiem, jo “kad mēs, autentiskie cilvēki, sanākam kopā, varam kļūt par masu un kopā patverties anonimitātē”, saka Rūta Pūce.

Kā izrādes radošā procesa iedvesmas avots minēts Gabriela Garsijas Markesa romāns “Simts vientulības gadu” un maģiskais reālisms literatūrā, un šajā sakarā, atgriežoties pie sākumā piesauktajiem izlaidumiem un pasaules, pasaulītes, idejai par maģisko reālismu ieraugāma vēl kāda šķautne.

Maģiskais reālisms ir mākslas virziens, kurā reālistiskā, ikdienišķā vidē dabiski ievijas maģiski, pārdabiski vai mītiski elementi, kurus darba varoņi uztver kā pilnīgi parastu dzīves sastāvdaļu. Atšķirībā no fantāzijas žanra, kurā tiek radītas jaunas pasaules ar saviem noteikumiem, maģiskajā reālismā darbība notiek mūsu pasaulē un brīnumi netiek ne apšaubīti, ne īpaši skaidroti.

2026. gada valsts budžets Kultūras ministrijas atbildības jomās ir aptuveni 260 miljoni eiro, no kuriem profesionālās mākslas finansēšanai novirzīti aptuveni 45 miljoni eiro. Gadā.²

Šie skaitļi apvienojumā ar publisko (tai skaitā politisko) retoriku, kāda nereti tiek veltīta laikmetīgās mākslas vietai sociālo nepieciešamību hierarhijā, cilvēkus, kas šajā reālismā apņēmīgi saista savu nākotni ar mākslas jomu, vedina uztvert kā maģiskas, teju mītiskas būtnes, vienlaikus turpinot skaudri apzināties, ka māksla ir neaizstājama kultūras un cilvēcības turpināšanās sastāvdaļa.

Arvena Lote Kravčenko, Dārta Sofija Žiba, Amanda Egle, Emīlija Paula Sokolovska, Kristiāna Ivanova, Samanta Vasiļevska, Kristina Kovaļova, Anne Annija Brāle un Kristofers Lūkass Krūgaļaužs šādā aspektā ir brīnumi, kurus negribas ne īpaši skaidrot, ne apšaubīt, drīzāk rodas vēlme darīt visu, lai viņus no šīs teritorijas neaizbiedētu. Lūdzu, turpiniet būt dīvainie, autentiskie izciļņi meinstrīma plūsmā – maģiski, bet reāli.

1 No četriem izlaidumiem, kuros man sanācis būt šajā jūnijā, trijos skanēja grupas “Eolika” dziesma “Pasaule, pasaulīt”. Dziesmas izlaidumpievilcība visdrīzāk sakņojas divos aspektos – Olgas Rajeckas mūžam jaunajā vokālā (un ir taču tā, ka “galvas radio” primāri dzied tieši Olgas balsī, vai ne?) un faktā, ka, sev dāvinot tevi, mēs arī tev dāvinām sevi, pasaule, pasaulīt, mēs piederam tev, tu piederi mums, un šodien, izlaidumā, tā sākas – mūsu lieliskā, jaunā dzīve.

2 Salīdzinājumam – Lietuvā tie ir aptuveni 60 miljoni eiro, Igaunijā – 122 miljoni eiro (neiedziļinoties finansējuma modeļu atšķirībās). Uzņēmuma “Latvijas valsts meži” auditētā neto peļņa 2025. gadā bija 206,7 miljoni eiro, šis rezultāts ir par aptuveni 37,7% augstāks nekā iepriekšējā gadā. Vai – skatoties plašāk – aktuālās “Disney” studijas filmas “Vaiana” 2026. gada aktierversijas budžets ir aptuveni 180 miljoni eiro. Filma vēsta par meiteni, kura pārstāv kādu nelielu cilti. Spītējot aizspriedumiem, viņa ar plostu vienatnē šķērso okeānu, lai glābtu savu cilti no iznīcības.

Titulfoto: Mirklis no izrādes “Simts vientulības”, priekšplānā – Kristina Kovaļova, foto: Aleksejs Beļeckis

*Anta Priedīte ir nozaru nomads, klejojot starp režiju, laikmetīgo deju, dramaturģiju un prozu