DANCEPUNKC: Kāpēc laikmetīgajai dejai veltītā vietnē recenzija par festivāla “Baltica 2012” deju koncertu? Ironizējot – lai parādītu, cik daudzveidīga ir dejas māksla. Vēl ironizējot – pašreklāmas nolūkos, jo, kas zina, varbūt nu mūs atvērs arī tautas dejas cienītāji. Mazāk ironizējot – deja ir viena, un DANCEPUNKC jau no sākuma solījās redzēt un domāt plašāk. Pavisam nopietni – tautas dejai (tai, kas “īstā” tautas deja) ir daudz vairāk kopīga ar laikmetīgo deju nekā skatuviskajai tautas dejai. Te daudz mazāk sastinguma, daudz vairāk patiesības, savā ziņā arī līdzīga iedziļināšanās pirmsākumos (cilvēka izpausmes caur kustību pirmsākumos), daudz līdzdalības, uz ko, lai arī citos veidos, tomēr pretendē gan laikmetīgā deja, gan tautas deja. Un vēl – ir vasara, un tas ir vislabākais laiks “lustes ārprātam” un “dejas pirmatnējam priekam” – bez atbildības un pārdotajām biļetēm. Jā, un vēl pāris pedagoģiski izteikumi: pirmkārt, lustes un prieka klātbūtne nav kaitīga un ir pat ļoti vēlama arī laikmetīgajai dejai; otrkārt, lai arī ir dzirdētas dažas ieceres, bijuši kādi mēģinājumi, tomēr laikmetīgā deja vēl var smelt un smelt, meklēt un meklēt dažādu veidu iedvesmas mūsu tautas gara mantās.

DEJA VS BALTICA!

Ernests Spīčs*

Beidzot, TAS ir noticis! Nu jāzvana visi baznīcu zvani un jātaurē auto taures! Deja pēc 25 gadus ilgas cīņas Latvijā kļuvusi par pilntiesīgu Folkloras festivāla “Baltica” dalībnieci. Katrs vērīgs skatītājs būs pamanījis, ka kopš 1988. gada līdz šim laikam, latviešu folkloras dejai šajā festivālā bija stipri samazināta loma. Festivāla rīkotāji aprobežojās tikai ar dejas klātbūtni sadancošanās reizēs pēc koncertiem, bet skatuves priekšnesumos drīkstēja dejot tikai ārvalstu folkloras kopas. Tādēļ viss dejotāju spars lauzās ārā nakts dančos, kas tādējādi kļuva par vienu no piepildītākajiem un gaidītākajiem notikumiem ik pēc 3 gadiem, kad “Baltica” ieradās Latvijā. Tikai viens izņēmums bija 2003. gadā, kad bija iespēja Doma laukumā iecerēto sadancošanu pārveidot par Folkloras dejas koncertu.

Dandari dejo dimdēdami

Deju Folkloras koncertu RLB Lielajā zālē sāka LU Deju folkloras kopa “Dandari”. Patiešām biju lepns par “Dandariem”, jo viņi teicami tika galā ar uzticēto visgrūtāko un nepateicīgāko lomu – koncerta iesākumu. “Dandari” parādīja sevi kā lielu un spēcīgu ansambli ar teicami nostrādātu dejas disciplīnu – orientētu uz panākumu gūšanu kopdarbībā. Noskaņojums bija pacilājošs un skatītāju sejas sāka priekā starot. Es nopriecājos, ka “Dandari” ir sen neredzētā teicamā formā un gaidīju to, ko tikai no dandariem varētu sagaidīt – spilgtu individuālā un kopīgā varēšanā balstītu neviltotu dejas prieku, to, ko komponists un tautas mūzikas un dejas zinātājs Em. Melngailis nosauca par “lustes ārprātu”, bet latviešu dejas pētnieks H. Sūna par “pirmatnējo dejas prieku”. Prieks bija! Tas bija kopīgs, kolektīvs un nedaudz ieturēts prieks. Protams, skatītāji sirsnīgi aplaudēja – koncerta sākums bija gandrīz vai teicams.

Tālāk gaidīju kādu odziņu, rozīnīti, pipariņu – kādu garšvielu, kas nepieciešama katrā labā koncertā un ir tik raksturīga folklorai un īpaši tautas dejai, kur katra dejotāja individuālā dejas māka, savienojumā ar neuzspēlētu dejas prieku ceļ skatītāja dvēseli debesīs un liek kājām dīžāties. Un sagaidīju no negaidītās puses…

Amerikāņu trapinātāji

Īstu prieka sprādzienu sarīkoja “Kripļugravas trapinātāji” (Creeple Creek Cloggers) no ASV. Viņi, pārsvarā vecākā gadagājuma dejotāji, dejoja dzīvespriecīgi un galvenais – ļoti atvērti. Dejas māka, salīdzinot ar mūsējiem, vismaz vienu pakāpi zemāka. Tajā pašā laikā pirmatnējais dejas prieks valdīja jau no pirmās takts. Skatītāji, amerikāņu dejotāju izraisītā prieka pārpilni, sita plaukstas no vietas visas piecas ar pusi minūtes, kamēr dejotāji paši dejoja un aicināja citus pievienoties. Protams, amerikāņu dejas ir ļoti vienkāršas un skatītājiem maz saistošas, jo tur nav tādas akrobātikas, kā piemēram norvēģu puišu sacensību dejās vai izveicības un dinamikas kā latgaliešu polkās.. Skatītāju spriedze un dejotāju uzrāviens tiek panākts ar pēdu izsitieniem jeb trapināšanu (angl. clogging). Šis dejas paņēmiens, starp citu, ir labi pazīstams arī Latvijā, par ko liecina bagātīgie sinonīmi (latviski – tripiņš un Tripiņpolka Vidzemē, klabināšana un Klabdancis Kurzemē, bet Latgalē – trapyns, trapynošana). Pēc amerikāņu priekšnesuma likās, ka nekas labāks vairs nevar būt.

Valkā un Jelgavā vissmalkākie dejotāji

Savu deju niansētās izjūtu gammās piedāvāja divas kopas – Jelgavas “Dimzēns” un Valkas “Sudmaliņas”. “Dimzēna” vīru negaidīti niansētā dejošana bija jauna un neparasta parādība starp folkloras kopām, jo jāuzsver, ka viņi nespecializējas folkloras dejā, bet to kopj vienlīdz ar citiem folkloras žanriem. Manu visaugstāko vērtējumu šajā festivālā un “Balticas” dejas izpausmēs kopumā ieguva Valkas “Sudmaliņu” dejotāji. Viņu priekšnesums veiksmīgi atšķīrās no visu pārējo dejotāju snieguma ar teicamām niansēm un daudzveidīgu noskaņu veiksmīgu salikumu.

Latgaliešu suseklis

Deju folkloras koncerts beidzās ar kopīgu deju – koncerta idejas autors Ilmārs Pumpurs sāka griezt “Dandaru” slaveno Viļānu susekli. Drīz vien dejas grīdu piepildīja koncerta dalībnieki. Arī pa kādam skatītājam tika ierauts susekļa virpulī. Kāpēc tik maz? Iespējams, ka tāda bija koncerta iecere. Tomēr, ja koncerta beigās būtu paredzēta kopīga dancošana, ar to kompensējot skatītāju vairāk nekā divas stundas atsēdētos dibenus, tad dancotāji būtu festivāla dalībnieki un daži uzticamākie “Balticas” apmeklētāji, kuri brauc uz šiem mūsu svētkiem, lai izbaudīto vienreizējo un neatkārtojamo gaisotni, kāda piemīt tikai “Balticai” savienojumā ar tautas deju. Nākošreiz aiciniet un dejojiet drošāk! Mēs visi gaidām pirmatnējo dejas prieku un lustes ārprātu!

* horeogrāfs, tautas dejas pētnieks.