Gunta Bāliņa

Viena no iznesīgākajām un elegantākajām 1980. gadu LNO solistēm. Litas Beiris mākslinieciskais sniegums bija neatkārtojams, savdabīgs un spožs. Viņas lomu diapazons veidojies neikdienišķi un neticami plaši: no trauslās Odetas P. Čaikovska  „Gulbju ezerā” līdz spāniski ugunīgai sievietei M. Ravēla „Bolero”, no romantiskās un starojošās princeses Auroras „Apburtajā princesē” līdz austrumnieciski noslēpumainai Anitrai Grīga „Pērs Gints”, no antīkās Terpsihoras līdz mežonīga spēka pilnai Pilārai V. Kaminska „Kam skanēs zvans”, no prāta aptumšotās lēdijas Makbetas līdz maigajai Žizelei un vēl, un vēl. Paralēli nodejotajiem, spilgtajiem skatuves tēliem, rodas pirmās patstāvīgās horeogrāfijas. Pirmais darbs – Ž. Masnē „Elēģija” – tiek veltīts Aleksandra Lemberga piemiņai. Par īsti profesionālu horeogrāfiskās darbības sākumu var uzskatīt miniatūru „Trīs māsas” ar I. Zemzara mūziku, kurā spilgti izteikta atsauce uz M. Čehova darbu. Tam seko pilnmetrāžas balets „Pepija Garzeķe” ar U. Vintera un A. Maskata mūziku, šai sakarā baleta mākslas vēsturniece I. Bite rakstīja: „..viena primabalerīna – L. Beiris – radīja baletu otrai prīmai – G. Bāliņai.” 1993. gadā Lita iestudē vienu no visu laiku skaistākajiem L.van Bēthova darbiem – Septīto simfoniju, kas ir kā slavinājums klasiskajam baletam. Iestudējums ir gaumīgs, muzikāli precīzs un tīkams skatam. Šodien Litas Beiris vārds ir nesaraujami saistīts ar Baltijas baleta festivālu „No klasikas līdz avangardam”, kurš notiek kopš 1996. gada. Baleta māksla apvieno sevī garīgās un fiziskās vērtības. No sirds vēlos, lai mūsu festivāls kļūtu par ikgadējiem pavasara baleta svētkiem, nesot pārsteigumus gan profesionāļiem, gan skatītājiem. Māksla vienmēr ir bijusi un būs saprašanās starp cilvēkiem. ( L. Beiris.)

Dzimusi 1952. gadā. 1970. beigusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (pedagoģe Vera Švecova). 1970 – 1996 LNO baleta soliste. Starptautiskā konkursa 1980. gadā Varnā (Bulgārija) laureāte. 1992 – 1993 LNO baleta trupas vadītāja. Ieguvusi vairākas mākslas prēmijas un titulus: Helēnas Tangijevas-Birznieces balva (1996), Triju Zvaigžņu ordenis (4. pakāpe, 2004) u.c. Beigusi Maskavas A. Lunačarska Teātra mākslas institūta baletmeistara fakultāti (1994). Kopš 1995. gada organizē Starptautiskos Baltijas baleta festivālus. Kopš 2001. gada Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidente. Kā viespedagoģe strādājusi Dānijā, Vācijā, Ķīnā, Lietuvā. Kā horeogrāfe veidojusi dažāda stila horeogrāfiskās miniatūras un pilnmetrāžas baleta uzvedumus:

A. Maskanji “In Memoriam” (1985, A. Lemberga piemiņai),

Ž. Masnē “Elēģija” (1985),

Dž. Verdi “Karnevāls Venēcijā” (1986),

Zemzaris “Trīs māsas” (1991, Tallina, atj. 1995, Dānija),

U. Vinters, A. Maskats “Pepija Garzeķe” (1992., atj. 1997),

L. van Bēthovens “Septītā simfonija” (1993),

F. Lists, F. Šopēns “Noktirne mīlestībai” (1995)

I. Stravinskis “Pulčinella” (1995, Lietuvas Nac. baletā; atj. LNO 1999 IV starpt. Baltijas baleta fest.),

Dž. Rosīni “Zaudētās ilūzijas” (1996),

P. Vasks “Dzīvības balss” (1996),

K. Sen-Sanss Trešās simfonijas mūzika viencēlienam “Dons Žuans” (1997),

R. Dubra, A. Vecumnieks “Atspulgi” (1998, Somijas Nacionālā opera),

M. Zariņš “Svētā Maurīcija brīnumdarbi “ (2001, LNO atj. VI starpt. Baltijas baleta fest.),

V. Mnacakanovs “Sveiks, Čārlij! jeb Lielais dzīves cirks turpinās”, D. Doļskis “Mana mīlestība — Lietuva jeb Lietuva — manas īstās mājas” (2002, Klaipēdas Muzikālajā t-rī). Iestudējusi baleta miniatūras telefilmām, festivāliem u. c.