Dita Eglīte

Divos vārdos – Lilijas Liporas jaunākā izrāde stāsta par sievietes nepieciešamību uzticēties. Maksimāli, līdz galam, vienmēr un visur. Ja vēlies, lai attiecības ar vīrieti būtu harmoniskas, mierīgas un priecīgas… Un tas ir iespējams.

Iespējams, manai izrādes uztverei būtisks apstāklis bija tas, ka 8. maija vakarā „D. Fab” jau tā balti gaišajā zālē pa lielo logu spīdēja arī beidzot sagaidītā, mīlīgā pavasara saule. Šo silti draudzīgo noskaņojumu stimulēja arī dažādu košu dzīvnieciņu prints uz abu „cīņas partneru” sportiskajiem kostīmiem.

Jā, cīņa. Tas ir otrs iestudējuma atslēgas vārds. Vīrieša cīņa par vietu savā hobijā, darbā, nodarbē, veidā, kurā vislabāk un visdrošāk pašapliecināties. Un arī sievietes cīņa – par vietu šajā vīrietim tik svarīgajā pasaulē. Kaut arī „cīņa”, kas aizved pie neizbēgamas konflikta situācijas, izrādes laikā tā īsti uzšvirkst tikai divās epizodēs. Savukārt šīs attiecību spriedzes epizodes bija interesanti vērot, pat ar sportisku azartu – tajās līdz neiedomājamai precizitātei izstrādāta ik kustības nianse. Lai attiecībās starp dejotāju Evu Vancāni, velotriālistu Jāni Lāci un viņa ričuku neielauztos nekā nejauša, lai braucamrīks uzvestos iepriekšparedzami, un tai pat laikā – lai skatītājs tomēr sekotu abu draugu attiecībām. Prieks, ka velotriki nenomāca attiecību stāstu, pat ja ik pa brīdim aizrautībā varēju sekot tieši abu izpildītāju drošajai līdzsvara sajūtai un precizitātei, vadot un apspēlējot jeb apdejojot ričuku.

Melošu, ja teikšu, ka negaidīju – kad arī Jānis Lācis „uzdejos”, bez ričuka. Jo īpaši tāpēc, ka Evai Vancānei, kaut arī epizodiski, tomēr izdevās parādīt arī savu spēju droši un viegli apieties ar Jāņa tehniku. Bet, kad nu kaut kas uz to pusi sāka notikt, puisis bez sava ričuka izskatījās tā, it kā viņam būtu kaut kas amputēts. Un šis moments atklāja tik skaistu metaforu par dzīvi! Jā, protams, vīrietis bez iespējas pašapliecināties SAVĀ jomā, savā komforta zonā ir žēlojams un neaizsargāts. Taču šo mēģinājumu – tuvoties meitenei bez ričuka un uz brīdi nebaidīties izskatīties tizli, nedrīkst novērtēt par zemu. No vairāku psiholoģijas teoriju puses – tā, kurai ir jāpielāgojas un jāizkūst otra „pasaulē”, ir sieviete. Un Evas Vancanes meitene, kā šķiet, mēģina uz to iet. Kaut arī viņai pašapliecināšanās vajadzība caur savu Es ir tikpat svarīga.

Un vēl viena situācija, kas runā par sievietes spēju būt pašaizliedzīgai – sapratu, ka puisim kādā brīdī notika ķibele: tika imitēts savainojums vai pat lielāka fiziskā trauma, kas caur impulsiem atbalsojās arī meitenes ķermenī. Nedaudz saraustītas kustības, izdejotas sāpes, puiša šoks par to, ka uz brīdi viņš atrauts no ričuka… Taču tieši meitene ir tā, kas draugu iedrošina visu sākt no gala. Lai arī pati apzinās, ka attiecībās atkal ienāks trešais. Tomēr cauri šim velodejas un velo triku stāstam audās apziņa, ka es varu būt laimīgs tikai tad, ja arī otrs tāds ir.

Interesanti, ka šajā izrādē lai arī Lilijas Liporas un izpildītāju uzbūvētais stāsts ir skaidri un labi nolasāms, pietiekami daudz telpas atstāts paralēlajām asociācijām, noskaņām, pārdomām. Iespējams, ka nozīme te arī Kaspara Tobja pamatā paļāvīga miera caurstrāvotajai mūzikai. Brīžiem gan trauksmainākai, brīžiem klusinātākai. Tomēr izjūtu atmiņā tā nosēdusies ar varbūtības, neziņas, izzinātkāru nojausmu un emocionālas bezgalības klātbūtni. Bet pa vidu tai – enerģiska, brīžiem atturīgāka ričuka čīkstēšana. Pārsteidzoši uzrunājoša skaņa, tik dzīva, it kā ričuks būtu trešais dzīvais spēles dalībnieks. Velotriālistam Jānim visticamāk tas arī ir kā dzīvs draugs. Tur jau laikam arī ir tas trakums, ka mums sievietēm to līdz galam nesaprast. Bet varbūt nemaz nevajag… Lai nekas nebeigtos, lai dzīve turpinās, lai attiecību spēles virmotu…

Lilijas Liporas „Abi” ir lielisks formāts jauniešiem: izrādes 45 minūtes ar dejotāju un velotriālistu var kalpot arī kā jēgpilns ievads laikmetīgās dejas bezgalīgo izpausmju un meklējumu labirintos.

Intas Balodes ekspresrecenziju par izrādi “Abi” lasiet šeit.