Līgumi un dīli uz skatuves un ap to. Par izrādi “Drosmes projekts”

Inga Surgunte

Evas Krūmiņas „Drosmes projekts”, kas pirmizrādi piedzīvoja 6. janvārī “Dirty Deal Teatro” (DDT), sākotnēji samulsina ar vispārīgu un abstraktu tēmas pieteikumu: „Izrādes veidotājs vēlas izveidot pēc iespējas labāku izrādi. Izpildītājs vēlas pēc iespējas labāk to nodejot. Skatītājs vēlas piedzīvot pēc iespējas labāku izrādi. Kas ir „labāk”? Vai arī drosme, tāpat kā „labāk”, nav individuāls prāta koncepts? (..)” Tā vien šķiet, ka ilgi klusējusī horeogrāfe (iepriekšējais horeogrāfijas darbs – “Stundas”, sadarbībā ar horeogrāfēm Kristīni Brīniņu un Evitu Biruli, DDT, 2013) ir iestrēgusi neauglīgos, vāji formulētos pārspriedumos par labo un ļauno un vairs nezina, no kuries sākt. Taču šīs ļaunās aizdomas pagaist līdz ar pirmajiem izrādes mirkļiem. Izrādās, viss ir gluži otrādi: ir radīts laikmetīgs mākslas darbs ar pavisam skaidru struktūru, kas atraisa pavisam konkrētus jautājumus un pārdomas.

Līdzīgi kā cita DDT repertuāra izrāde, „Armastus”, arī „Drosmes projekts” veidots kā izrādes mēģinājums un, šķiet, arī notiek tajā pašā telpā. Tomēr atšķirībā no „Armastus”, kas tiek dēvēta par „dzīvesstāsta mēģinājumu”, „Drosmes projekts” uzstājīgi tiek saukts par izrādi – jau sākumā, kamēr skatītājiem tiek izdalītas ūdens glāzes, viena no trim dejotājiem Elīna Lutce paziņo: “Izrāde beigsies, kad visas glāzes būs izdzertas”. Tātad – tā ir izrāde, kurā trīs dejotāji vairākas reizes atkārto vienu horeogrāfiju (sauksim to par deju) piloša ūdens skaņu pavadībā, katrreiz nedaudz mainot/izvēršot telpas iekārtojumu. Kārtis ir labi sajauktas; dejas atkārtošanu neviens nevada un nekomentē, nav neviena horeogrāfa vai režisora, kas uzmanītu izteikti atšķirīgo trio partneru sadejošanu; viņi strādā katrs savā veidā, tomēr visi – ar acīmredzamu apziņu par skatītāju klātbūtni un savu atbildību viņu priekšā. Un tomēr kaut kas nav kā parastā izrādē. Atlētiska dejotāja japāniski askētiskā tērpā (Egija Abaroviča) kustības izpilda ar uzsvērtu centību, pirmās reizes viņas tehniskā precizitāte burtiski piesien skatītāja uzmanību un neļauj novērst skatu, taču ar laiku atkārtojums, par spīti minimālām variācijām sāk garlaikot, un galvā kā uznirstoši logi cits pēc cita pēc parādās jautājumi par jēgu. Ko viņa dara? Kā vārdā? Vai vispār grib kaut ko pateikt? Dejotājs tvīda žaketē un kedās, casual tērpies šarmants bārdainis (Ģirts Bisenieks) sākotnēji šķiet apveltīts ar ilgtspējīgāku skatuvisko pievilcību. Viņa kustībām piemīt vairāk aptuvenības, ko, varētu domāt, kompensē dabiska harisma, biezā apģērba izraisīta iespaidīga svīšana un tai sekojoša izģērbšanās. Tomēr arī šis dejotājs ilgi nenotur uzmanību un liek prātam atgriezties pie tiem pašiem jautājumiem par saturu un jēgu. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – šie abi pacietīgi strādās, taču viens pēc otra padosies vienkārša fiziska noguruma priekšā. Un ir trešā dejotāja treniņtērpā (Elīna Lutce), kas sākotnēji ar publiku vairāk komunicē mutvārdos, dalību dejas atkārtojumos pārtraucot ar slinkām “puskājas” kustībām, deguna urbināšanu un priekšroku dodot ironiskai papļāpāšanai, patiešām asprātīgi komentējot kolēģu centīgo darbu. Elīna Lutce, kura jau studiju gados izcēlās ar neparasti jaudīgu skatuvisko klātbūtni un spēju darboties arī dejas/teātra starpžanrā lieliski parādīja pārliecinošā, jutekliskā saspēlē-sadejā ar teātra vecmeistaru Ģirtu Jakovļevu izrādē „visas manas vājības..” (Nacionālais teātris, 2018), „Drosmes projektā” apliecina arī autentisku komisko talantu un kļūst par izrādes (mēģinājuma) magnētu. Interesantāk kļūst nevis vērot atkārtojumos gurstošos ķermeņus, bet spicēt ausis un mēģināt saklausīt Elīnas it kā neobligātos komentārus par mēģinātās dejas kustībām – par to, kā tās izpildāmas, kāpēc grūtas, nepatīkamas, muļķīgas, kas ar tām domāts, kur studējuši pārējie dejotāji un kā viņiem izdodas atsevišķi dejas elementi. Izrāde iegūst mānīgu vieglumu.

Cenšoties neizstāstīt par daudz, ķeršos pie būtiskā. Pie jautājumiem, kas arvien sparīgāk vairojas, kad vēroju centīgos un izkoptos ķermeņus un ironiski slinko dejotāju. Kāpēc viņi atkārto un atkārto šo horeogrāfiju? Kas viņiem liek to darīt? Kādēļ? Elīna savā lomā spēj daļēji izkāpt no dejot-pienākuma, taču vienmēr atgriežas un turpina ar pārējiem. Kāpēc? Kas dzen uz priekšu šo mēģinājumu? Kad abi pirmie ir padevušies un prom, Elīna pirmo reizi nodejo iestudēto deju ar mūziku – monotonās ūdens pilēšanas vietā skan tradicionāla slāvu melodija simfoniskā apdarē, un horeogrāfijas dramaturģija sakabē ar mūziku iegūst zemējumu un jēgu, melodija strādā kā ritma un dinamikas parindenis. Intuitīvi apstiprinās mēģinājuma sajūta; iztēle jau uzlaiko dejotājiem tērpu un dekorāciju versijas. Vai mēs ieraudzīsim pilnu deju, kāda tā iecerēta? Vai tā ir atsevišķs „numurs” kādā iestudējumā vai koncertā? Jo nojaušamāks kļūst šī procesa neredzamais nodoms, jo vairāk jautājumu un darba iztēlei. Skatītāju glāzes tukšojas lēnām. Kas tas par pienākumu, kas liek atkārtot deju vēlreiz un vēlreiz? Glāzēs vēl ūdens, izrāde nebeidzas. Nogurums jau daudzreiz redzētajām kustībām piešķir jaunas nokrāsas un nozīmes. Liekas, ka trešā dejotāja neapstāsies noguruma dēļ. Uz kā balstās viņas lojalitāte? Lojalitāte kam? Skatītājam? Pašas apsmaidītajai dejai un dejotāja profesijai? Kurš ir šīs dejas autors? Dažas kustības viņa sauc par savām, taču ne visas. 

Manas blakussēdētājas glāze vēl līdz pusei pilna. Viņa smejas. Viņa nedzer. Viņai patīk šī spēle. Cik ilgi viņai labpatiks to turpināt? Cik ļoti viņa grib, lai dejotājs kalpotu un izpildītājs izpildītu? Marinas Abramovičas slavenajā performancē „Rhythm 0” (Neapole, 1974) arī viss sākumā noritējis labi un pieklājīgi, bet, stundām ejot, skatītāju iegribas un rotaļas ar mākslinieces pakļāvīgo ķermeni kļuvušas arvien mežonīgākas. Man paliek dejotāju žēl, viņu svīšana un elsas, beigās arī Elīnas nepārprotamie skatieni izraisa vēlēšanos atbrīvot viņus no smagā darba, gandrīz no verdzības. Bet varbūt taisnība ir manai kaimiņienei, un šī viegli pamodinātā, jaukā empātija īstenībā nogalina iespēju dzimt īstai mākslai, kurā tiktu pārkāpta ērtās pieklājības robeža un sāktos daudz godīgāks atklātā un kaislīgā skatītāja un mākslinieka dialogs? Ko darītu šī spītīgā, ironiskā persona mūsu priekšā, ja glāzes netukšotos vēl stundu? Saļimtu mūsu acu priekšā, tāpat vien dejodama un jokodama? Iekšēji salūstu un ļautu mums uzzināt savas atsvešinātās pozīcijas iemeslu, Stāstu? Varbūt dejas mēģinājums pēkšņi pāraugtu pirmizrādē un beidzot atklātos noslēpumainā horeogrāfa iecere? Varbūt ierastos pats Horeogrāfs? 

Diemžēl mēs neko no tā nepiedzīvojam un neuzzinām. Pat mana blakussēdētāja drīz laipni izdzer un nodod glāzi pateicīgajai dejotājai, kura, nomurminājusi “izrāde ir galā”, žigli iesprūk aizkulisēs. Izrāde ir galā. Skatītāji tā arī neiegūst vairāk varas un nozīmīgāku lomu nekā atkārtojuma pieprasītāji. Kaut skatītāju un dejotājas mijiedarbe varētu izvērsties daudz intīmāka un dziļāka, kā tas, piemēram, notika neaizmirstamajā Mišeles Bulē izrādē „Wonder” (Ģertrūdes ielas teātris, 2014), kuras laikā dejotāja nodibināja acu kontaktu ar katru skatītāju, nodejojot viņam vien radītu miniatūru deju. Iespējams, skatītāju pieklājīguma dēļ šī izrāde līdz kam līdzīgam neizauga; iespējams, izaugs citas. Mēs tā arī līdz galam neieraugām deju, tikai dažādus tās mēģinājumus, dažādas dejotāju un skatītāju attieksmes. Galu galā kļūst pat mazsvarīgi, vai deja vispār eksistē līdz galam iztaisīta kādā dievišķā prātā un vai šis prāts vispār eksistē. Intriģējošāks kļūst mūsu kopīgais potenciāls deju/izrādi/notikumu izveidot, sajaucot kopā mūsu prātus un vēlmes.

Ja reiz izrādei jāsaucas „Drosmes projekts”, lai tā būtu, bet te būs mans piedāvājums jaunam, precīzākam izrādes aprakstam: „Tā ir izrāde par Līgumu starp Skatītāju un Izpildītāju jeb Skatuves mākslinieku, uz kura priekšnesumu Skatītājs ir nopircis biļeti. Noskaties to un atbildi pats sev uz trim jautājumiem: ko Tu patiesībā-patiesībā vēlies saņemt no mākslinieka? Ko un cik daudz esi gatavs dot pretī (neskaitot biļeti)? Kā šī izrādes pieredze izmainīja Tevi kā Skatītāju? Tā ir izrāde par Izpildītāja jeb Skatuves mākslinieka Līgumu ar Skatuvi. Tu apjautīsi, cik sarežģīti ir jautājumi viņu starpā.”


Foto: Aivars Ivbulis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.