Agne Biļūnaite (Agnė Biliūnaitė)

Lietains 19. septembra vakars Tallinā, kur notiek pirmā „kedja 2012 – 2015“ (laikmetīgās dejas sadarbības tīkla) tikšanās. Aizdomas par gaidāmo tumšo laikapstākļu sezonu jau ir visapkārt. NATO rudens mācības lidinās tukšajās debesīs. Slikta diena, lai to izdzīvotu. Labāk paļauties uz mākslu, kas ir šeit, lai glābtu mūsu dvēseles.

Ar šādiem iekšējiem laikapstākļiem lietuviešu dejas kritiķe veļas uz priekšu un atpakaļ viduslaiku pilsētā, ko apdzīvo somugri, no kuru teiktā viņa nesaprot ne vārda. Kaut kā izdodas atrast ceļu uz Kanuti Gildi Saal, kur notiks jauna latviešu režisora Mārtiņa Eihes izrāde ar nosaukumu „Sāra Keina“, kas tapusi pēc reāli dzīvojušās un jaunībā mirušās dramaturģes Sāras Keinas (1971 – 1999) dzīves un daiļrades motīviem.  Ir skaidrs, ka izrāde „Sāra Keina“ risinās pestījošas mīlestības, seksuālas iekāres, sāpju, moku (gan fizisku, gan psiholoģisku) un arī nāves tēmas, tāpat kā to darīja reālā Sāra Keina. Minu, ka būs mazliet dzejas, daudz ekstrēmas un vardarbīgas skatuves darbības un vārdu.

Vispirms bija Režisors

Spilgti izgaismota skatuve (it kā būtu diena). Rozīgs vintidža dīvāns iezīmē telpas centru. Ir arī liels paklājs (piešķir telpai mājīgumu), elektriskā ģitāra (katra māja vienmēr ir arī skatuve) un daudz vadu (atgādina par varas saitēm, pie kurām mēs jau esam pieraduši). Pirmais vīrietis atnāk un apsēžas uz dīvāna (vēlāk izrādās, ka viņš ir mūziķis). Tad atnāk otrs vīrietis (aktieris). Un visbeidzot sieviete (dejotāja). Izrāde sākas.

Tad atnāca Nelabais, Ādams un Ieva

Pirmais vīrietis sāk provocēt sievieti, pikanti ietērpjot vārdos to, kā viņš gribētu nogalināt savu draugu. Sieviete atbild viņa kārdinājumam un turpina šo makabro stāstu stāstīšanu, pievienojot tai maigumu un erotismu, ko pavērš pret otru vīrieti. Viņš beidzot uzķeras un turpina reproducēt ideju daudzos dažādos veidos. Vēlāk pirmais vīrietis paņem ģitāru un ved visas izrādes dinamiku, kustina sievietes ķermeni, aicina viņu pieķerties fiziski, raustās pats ap sevi, ap ģitāru, periodiski noslīgstot lejā uz grīdas. Tikmēr otrs vīrietis amatieriskā centībā pūlas mainīt ierakstīto ģitāras ritmu un melodiju, bet tas skan diezgan vāji. Kārdināšanas cikls, nepārtrauktais pavedināšanas akts ar nesataustāmām, bet viegli fiziski sajūtamām jutekliski zemām vibrācijām (zemās elektriskā instrumenta frekvences, ko pastiprina skaļruņi un kuras tiek atkārtoti ierakstītas) turpinās pat tad, ka mūziķis ir atstājis skatuvi. Šī, teju vai grūti izturamā, skaņa atbalsojas ne tikai tajos divos, kas izvēlēti par īpašo Vīrieti un Sievieti, bet arī katrā skatītājā, kas klusi sēž skatītāju zāles amfiteātrī.

Sākums/ Beigas

Izrādi var aplūkot gandrīz ka hrestomātisku sengrieķu traģēdiju, tikai tās fināls ir daudz vairāk postmodernistisks – tas nav Dievs, kas ierodas beigās un atjauno pasaulē pareizo kartību, tas ir trešais vīrietis, kas no skatītāju zāles uziet uz skatuves, izslēdz trako, dziļi brutālo skaņu un aptur ciklu, t.i., pabeidz izrādi. Par spīti spēcīgi fiziskajam un daudzējādā ziņā  brutālajam tekstam (vārdi, kustības, skaņa) šīs latviešu izrādes konteksts (izrāde izpildīta Baltijas Bābeles valodā: latviski-angliski-krieviski) ir izteikti kristīgs. 15. gs. romāņu baznīcās ir saglabājies daudz krāsainu iekštelpu sienu gleznojumu, kas attēlo savaldzināto grēcinieku vīrieti un sievieti (paredzēti nabaga pilsoņu, kas klosteros slēpās no ārējiem ienaidniekiem, aplūkošanai). Šī izrāde šodien savā ziņā ir tā pati krāsainā un pārspīlētā 20. gs. bilde, kas runā par to pašu nebeidzamo vilinājumu, kas ložņā ap cilvēka dabu. Vienīgais, kas ir mainījies, ir mākslinieka stils, kas, laikam ritot, kļuvis izsmalcinātāks, kamēr galvenie varoņi un sižets ir tas pats. Pat secinājums vēl aizvien ir tas pats – cilvēka dievišķā daba ir griba izvēlēties.

Izrādes “Sāra Keina” autors un režisors: Mārtiņš Eihe; autori un izpildītāji: Kristīne Borodina, Edgars Rubenis, Aigars Apinis/ Mārtiņš Eihe; producents: „Nomadi“; pirmizrāde: 2011. gada 14. janvāris.