Dita Eglīte

Noskatoties vairākas lietuviešu izrādes, novērtēju iespēju redzēt visdažādāko lietuviešu deju. Nereti, rīkojot starptautiskus festivālus, vienviet iespējams noskatīties daudzu citu valstu izrādes, bet gandrīz neko no vietējiem notikumiem. Tāpēc ir labi, ka līdzās ārzemju māksliniekiem New Baltic Dance’12 sniedz ieskatu arī pašmāju procesos. Jau pirmajā vakarā, kad iepazīstam leišus, ir divi visai atšķirīgi solo priekšnesumi. Viens pavisam nopietns, otrs – komisks.

Erika Vizbaraite un Lietuva

Horeogrāfe un dejotāja Erika Vizbaraite savam darbam nacionālu nokrāsu piešķir ar milzīgu stilizētu nacionālā kostīma skici (kartona) mazās zāles kreisajā stūrī. Arī viņas tērps ir atturīgi pelēks un kājās mežģīņrakstā adītas zeķes. Visu izrādes laiku spēles laukuma malā sēž melnā ģērbts vīrietis, kas epizodiski muzicē ar varganu. Izrāde saucas „Kāpnes” („Ledder”) kuras, kā norāda māksliniece, nemitīgi kaut kur ved un liek visu laiku izdarīt izvēles. Tā kā fonā karājas nacionālā kostīma „zīme”, es šīs trepes nolasu kā ceļu uz kosmosu, kas sevī ietver gan nacionālo pašapziņu, gan Dievu, gan visu pārējo. Erika ļoti enerģiski un viegli atkārto dažādas kustību kombinācijas, jūtama klasiskās dejas skola, uz viņu ir patīkami skatīties. Mazā izrādīte ir skaidri uzbūvēta un estētiski tīra.

Lietuva Austējas Vilkaitītes performancē

Konteksts jaunās mākslinieces „darbam procesā” ir nežēlīgs, jo ir jau ceturtā festivāla diena, uztverē manāms nogurums, izrāde tiek rādīta ļoti mazā telpā, kur ne viesiem pietiek vietas. Un turklāt vēl priekšnesumā lielu vietu aizņem teksts lietuviešu valodā, ko nesaprotu. Taču saprotu, ka šoreiz tekstam ir nozīme. Lai saprastu, par ko publikā tiek smiets un ķiķināts. Šķiet, ka nekas man īsti nepatīk, viss ir par garu (arī tas, ka solīto 20 minušu vietā izrāde izstiepusies līdz 40 minūtēm) un ātrāk gribas ārā. Taču nākamajā dienā ik pa laikam pie izrādes un tās detaļām domās labprāt atgriežos. Austēja Vilkaitīte darbā „Dārgā Lietuva”(„Lietuva brangi”) bez īpašas pietātes interesantā kolāžā salikusi, piemēram, klišejiskus priekšstatus par neatkarības sākuma gadiem Lietuvā un novazātas sentences par patriotismu. Tomēr attieksmē pret šīm lietām nav manāms nevīžīgs ņirdzīgums. Var saprast, ka māksliniece domā par šīm tēmām, mēģina atrast kādas paralēles vēsturē, mākslā, sevī. Ļoti interesanti būtu to visu noskatīties vēlreiz, saprotot arī tekstu un zinot kontekstu, kas ar oriģināli atrastām un asprātīgām detaļām (kā, piemēram, diriģenta talārmētelis kā dervišu deķītis!) veidotu jaunu jēgu un citu stāstu manā uztverē. Noskatoties visas leišu izrādes, šī izrādīsies visinteresantākā, kolorītākā un intriģējošākā.

Kauņas/ AURAs jūra

Kauņas dejas teātris savā izrādē „Jūra” paralēli izstāsta trīs savā starpā nesaistītus stāstus. Asociatīvi gan tie ir vienoti: komponista M. K. Čurļoņa muzikālā „saruna” ar jūru kompozīcijā „Jūra”, Auras stāsts par zivju (paralēlēs arī cilvēku) skarbajiem izdzīvošanas apstākļiem piemēslotā vidē, un trešais ir video stāsts par zivju apstrādi un sagatavošanu konservu cehā. Mūzika ir skaista, un skaņdarba fināls izklausās pat ļoti dzīvi apliecinošs, kas šķiet redzamā pretrunā ar rūpju pilno uz skatuves redzamo dejas stāstu. Arī video stāstam grūti saprast jēgu, jo – vai tad ekoloģijai kāds sakars ar vegānismu? Taču pilnīgi noteikti prieku un gandarījumu raisa tas, kā vienotā horeogrāfiskā uzvedumā iesaistīti visu paaudžu Auras dejotāji (horeogrāfe un Auras vadītāja Birute Letukaite). Atbilstoši varēšanai veidotas kustību kombinācijas – vecākiem un vairāk pieredzējušiem sarežģītākas, mazajiem vienkāršākas. Īpaši iespaidīgi organizēta ir velšanās šķērsām pāri skatuvei no vienām kulisēm uz otrām: šķiet, ka šis dejotāju vilnis nekad nebeigsies. Toties amatnieciska neveiklība manāma ansambļa tērpos. Ne jau vienmēr vajadzīgi speciāli šūti kostīmi un šis ir gadījums, kad pilnīgi noteikti tas nav nepieciešams. Taču izskatās, ka no dalībnieku garderobes viss salasīts bez īpašas rūpības, kaut arī programmiņā minētas pat divas kostīmu autores.

Hiphopa „netīrās dejas”

Ja skata ielu dejas kontekstā, horeogrāfu un dejotāju (Airida Gudaite un Laurins Žakevičus) iestudējums „Feel Link” ir pārāk „tīrs” un „skaidrs”. Neraugoties pat uz divām lielajām atkritumu urnām labajā sānā (kuras arī bija gluži tīras un iespējams pat smaržīgas). Nostieptas Airidas pēdiņas, siltas gaismas, meitenes frizūra un džinsi kā saldajos astoņdesmitajos… Nekādu konfliktu izrādes pieteikumā solītajās sievietes un vīrieša attiecību dažādajās fāzēs. Taču skatīties uz labi trenētajiem, dzīvajiem un atlētiskajiem dejotāju ķermeņiem ir patīkami – jo glīts, bezkonfliktu hiphop balets.

Jankauska četrinieks

Vizuāli skaista, nostrādāta un ar vienkārši uztveramu izrādes „rāmi” ir arī horeogrāfa Vita Jankauska Dejas kompānijas izrāde „Moving Targets”, kas runā par cilvēkiem urbānajā vidē. Tajā valda rutinēta garlaicība, kur cits citam skatās pāri un garām. Monotoni tiek atkārtotas kustību kombinācijas un savas emocijas tiek apslēptas sevī. Tomēr nepamet sajūta, ka viņi runā par kādiem citiem, ne sevi. Neticu, ka šiem māksliniekiem ir tik garlaicīgas un trulas dzīves.

Nozīme ir izrādes grafiskumam – dejotāji lielākoties kustās pa baltu kvadrāta perimetru, tikai atsevišķās epizodēs satiekoties melnajā centra kvadrātā. Ir brīži, kad dejotāji, sadalījušies pa pāriem, duetos dejo sinhroni. No vienas puses – nav taču iespējams dzīvē saskarties ar divām vienādām attiecību vēsturēm, bet no otras –   varbūt, ka urbānā vide mūs spēj nivelēt tik ļoti, ka pat savstarpējās attiecības dublē cita citu. Dejotāji šajā izrādē ir gaumīgi un saskaņoti ģērbti, imitējot ielas modi, arī gaismojums ir silts un acij tīkams, taču kopumā izrādes stāsts šķiet pārāk gatavs, bez attīstības un intrigas.

Vīri melnā jeb „Zivs acs”

Šajā izrādē saprotu, ka lietuviešu dejotājiem laikam patīk mācītāju mētelīši ar garo pogu rindu. Jau otro reizi festivāla laikā tie tiek izmantoti. Mākslinieku grupas „Fish Eye” iestudējumā „No Space at the Parking Lot” bez tiem gan ir vēl vairākas pārģērbšanās līdz apakšveļai (arī populārs „kostīms” starp dejotājiem) un smokingiem… Tāpat dažādi tiek transformēti metāla stieņi, attīstot variācijas par vīru spēlēm (ar tankiem, zobeniem utt.). Izrādes trīsdesmit piecās minūtēs ietilpināta vesela kaudze ar idejām par vīriešu pasauli, kaut patiesībā stāsts vienkārši ir par saprašanos un nesaprašanos divu vīriešu starpā. Skatītājiem ienākot zālē, izrāde ir jau sākusies – abi vīrieši savā starpā cīnās, beigās katrs paliek ar sevi tumsā. Vai jāsaprot, ka cīņa ir cerīgāka nekā tumsa?

„Zivs acs” lielveikalā

Viens no tikko aprakstītā vīru dueta dejotajiem – Petrs Lisausks – citā dienā izdejo duetu ar horeogrāfi Ingu Kuznecovu vienā no supermārketa Europa veikaliņu nišām. Atbilstoši lielveikalu smukumam arī mazā spēles telpa ir mūsdienīgi un gaumīgi iekārtota. Gandrīz reālistisko dzīvokļa vidi „grezno” milzīgs skaits krāsaino līmlapiņu. Iespējams, ka tās simbolizē lielu daudzumu visādu sīkumu, kas saēd mīlestības sākuma romantiku. Pienākumi, uzdevumi, atgādinājumi. Muļķīgi tikai, ka dejotāji ilustratīvi arī vēl noņemas ar šīm zīmītēm (turklāt neaprakstītām) – vāc nost un burza (un man jādomā, ka uz nākamo izrādi atkal tās būs jālipina klāt). Tikpat ilustratīva krāmēšanās notiek ar āboliem. Ja „ābolu lieta” netiktu izstiepta un līdz ar to pedalizēta, ābolos es saskatītu skaistu līdzību ar Ēdenes dārzu. Vēl muļķīgāka šķiet knaģu spraudīšana: vispirms meitenes matos, pēc tam pārspraušana puiša sejā. Toties asprātīga ir „multene” TV ekrānā ar daudzajām, mainīgajām meitenēm gultā. Ja šāds ritms un ironija būtu raksturīga visai izrādei kopumā, tad „šopingcentra projektu” varētu dēvēt par veiksmīgu iespēju nejaušam garāmgājējam satikt laikmetīgo deju. Horeogrāfija ir tieši tik dzīvīga, tomēr nesarežģīta, lai svešiniekam neliktu galvu lauzīt. Ak, jā – lielāka jēga būtu, ja izrāde tiešām arī būtu atvērta nejaušiem garāmgājējiem lielveikalā. Festivāla laikā abas iestudējuma izrādīšanas reizes, izrādei sākoties, tika nolaista žalūzija. Neticu, ka starp skatītājiem bija kaut viens nejauši ietrāpījies „nezinātājs”. Tad kāda jēga festivāla viesiem un dalībniekiem dzīties uz šopingcentru upes otrā krastā?

Vācieši veikalā un sweded filmās

Uz jautājumu „kāpēc šopingcentrs” atbildi deva otrs pasākums, ko festivāla programmā bija iespēja redzēt šajā pašā lielveikalā. Tikai – pirmajā stāvā, starp kafejnīcām un dārgu pulksteņu letēm, par brīvu un tiešām sastopamu ik vienam garāmgājējam. Četri dejotāji no vācu deju grupas „Silke Z./resistdance” divdesmit minūtes improvizēja paši savā starpā un starp nejaušajiem skatītājiem, komunicējot bez vārdiem.

Taču horeogrāfes Silke Z. veidotais uzvedums „Sweded – life as a copy” nākamajā festivāla dienā man kļuva par vienu no lieliskākajiem piedzīvojumiem šā gada festivālā. Izrādes spēks rodams atrastajā līdzsvarā starp komisko un dramatisko, starp kustību un kino valodu, starp realitāti un simboliem, starp klišejām un unikālo. Izrādi ievada mēmā kino fragments (liekot minēt – restaurēts vai oriģināls), kurā galvenajā lomā ir… spogulis. Tam apkārt un abpus lēkā „rūķi”, bet izrādes stāsts turpinājumā iespējams ir par mūsu aizrautību ar spoguļošanos – kino ekrānos, reālajos spoguļos, vēlmē līdzināties tiem, kas mums apkārt, aizmirstot, ka spoguļi var būt arī greizi. Šis gadījums ir no tiem, kad skatītais, ietērpts vārdos, varētu šķist banāls, jo būtībā izrādes ideja ir dziļāka un neviennozīmīga. Apbur vienkāršā un tai pašā laikā smalkā izrādes konstrukcija, dejotāju kustību vieglums un kvalitāte, inteliģentais humors kino klasikas rekonstrukcijās un dejotāju šarmantā aktiermeistarība. Izrāde, kuru pēc noskatīšanās tūlīt pat gribas skatīties atkārtoti.