Marta Karasko, portāls www.abcdesevilla.com

Balerīna Elza Leimane-Martinova Teatro de la Maestranza dāvā vienu no vislabākajiem baleta vakariem pēdējo gadu laikā.

Seviljā mums ir maz iespēju priecāties par klasisko deju orķestra pavadījumā. Tāda ir tikai viena – „baltā baleta” izrādes, ko Teatro de la Maestranza piedāvā katra gada sākumā. Un tas jāizmanto, īpaši šoreiz, kad Teatro de la Maestranza izdevies atvest uz Sevilju vienu no tradicionālākajām klasiskā baleta trupām – Latvijas Nacionālo baletu, kam ir sava horeogrāfijas skola un kas pagājušā gadā svinēja deviņdesmit gadu jubileju.

Žizele ir katras balerīnas sapņu loma. Dejot lomu, kurā iejutušās tādas zvaigznes kā Alīsija Alonso, Olga Spesivceva, Alīsija Markova, Margo Fonteina, Karla Frači un citas zvaigznes, ir liels izaicinājums, kas daudzām dejotājām ir klasiskā repertuāra karjeras augstākā virsotne. Nav daudz balerīnu, kuras uzdrīkstas dejot šo lomu agrā jaunībā. Jāatceras, ka šo lomu pirms divdesmit gadu vecuma sasniegšanas dejojušas vien krieviete Svetlana Zaharova un spāniete Trinidada Seviljano. To nosaka ne tikai tehniskā varēšana, bet arī psiholoģiskā sagatavotība un aktiermeistarība.

Seviljā pēdējos trīsdesmit gados esam redzējuši trīs dižas Žizeles: Alīsiju Alonso, kura dejoja fragmentu Lope de Vegas teātra Galā koncertā astoņdesmito gadu beigās; Trinidadu Seviljano, kura izpildīja šo lomu 1991. gadā kopā ar Bostonas baletu, un Mariju Klaudiju Pjetragallo, kas to dejoja ar Parīzes operas trupu 1992. gadā. Šoreiz – Latvijas balerīnas Elzas Leimanes-Martinovas versija.

Scenogrāfijā ievērota lielās zāles izrāžu klasiskā tradīcija ar gleznotām kulisēm un prospektiem, izvairoties no mākslinieciskiem priekšmetiem uz skatuves. Turklāt baleta trupai dejotāju skaita dēļ bija nepieciešama plaša telpa. Brīžiem šķita, ka šai izrādei Teatro de la Maestranza lielā skatuve ir par mazu.

Elza Leimane-Martinova spēja precīzi atveidot jaunās zemnieku meitenes noskaņojumu, vāro veselību, iemīlēšanos princī Albertā, kura lomu dejoja Raimonds Martinovs. Balerīna radīja skaistu tēlu, no iemīlējušās meitenes pārvērzdamās jaunā sievietē, kas apmātības dēļ zaudē prātu. Balerīnai ir perfekta puanšu tehnika, kā arī skaistas un elegantas roku kustības, kas raksturīgas latviešu baleta skolai. Elzas Leimanes-Martinovas Žizele bija maiga, naiva, apburoša un, īpaši otrajā daļā, kurā manāms Petipā horeogrāfiskais rokraksts, arī ēteriska un emocionāli satriecoša.

Žizeles lomā nedrīkst kļūdīties. Pat vismazākās šaubas ir pamanāmas, precizitātes trūkums kropļo deju. Žizeli var dejot tikai virtuozi, ar dramatiski piesātinātu tēlojumu, un to spoži un meistarīgi paveica latviešu balerīna, sniedzot mums vienu no pēdējo gadu labākajām „baltā baleta” izrādēm.

Prinča Alberta lomu dejoja elegantais Raimonds Martinovs. Lai gan pirmajā cēlienā viņš īsti neatraisījās, otrajā cēlienā baletdejotājam izdevās parādīt savu spēku un spējas, īpaši „grand pas d’action” variācijā. Ir jāizceļ viņa lieliskās aktiera dotības un abu solistu klasisko žestu daiļums un mīmika.

Runājot par „Žizeli”, nedrīkst nepieminēt kordebaletu, kam šajā baletā ļoti nozīmīga loma. Horeogrāfiski kordebaletam pirmā daļa ir vieglāka, izņemot zemnieku deju, kuru latviešu mākslinieki izpildīja spoži. Bez šaubām šis balets ir radīts, lai izceltu sieviešu kordebaleta spējas. Viena no zināmākajām ainām romantiskā baleta mākslā ir kapsētā, kur uz skatuves nāk jau mirusī Žizele un viņas pavadones – ēteriskās būtnes vilas. Priecēja vilu estētiskā vienotība un sinhronitāte, izņemot dažas kļūmes rindās. Augstas kvalitātes labi skoloto ansambli vainagoja Iļanas Puhovas Mirta. Viņas deja uz puantēm pārsteidza, tomēr tēlam trūka ēteriskuma, un tas nedaudz mazināja saviļņojumu.

Pie orķestra diriģenta pults esošais maestro Farhads Stade ļāva pārliecināties: ir lieliski, ja diriģents pazīst horeogrāfiju tik labi, lai orķestra spēles temporitmu pakārtotu baleta mākslinieku spējām un varēšanai.

Labs bija baleta 2013. gada sezonas sākums Teatro de la Maestranza! Kā vienmēr, žēl, ka tikai vienreiz gadā.