Marija Saveiko*

Uz deju grupas “Ritms” izrādi “Ar acīm ciet”, kas norisinājās 28. septembrī, vispirms ierados 21. septembrī. Tuvojoties VEF Kultūras pilij un vēl nezinot, ka esmu sajaukusi datumus, tālumā pamanīju cilvēku bariņu, kā man likās, – potenciālos skatītājus. Tās bija dāmas vakarkleitās un kungi uzvalkos, kuri ar lieliem ziedu pušķiem rokās nepārprotami virzījās uz ieejas pusi. Mani pārņēma dīvaina priekšnojauta, taču vēl joprojām neapzinājos, ka esmu kļūdījusies. Vispirms nodomāju, ka gan jau tie ir “Ritma” dejotāju radi – vecāki un vecvecāki, kas nāk atbalstīt savus bērnus. Tad atcerējos, ka šī nav pirmizrāde (tā notika 14. aprīlī), kurai svinīgie tērpi un ziedi šķistu kaut nedaudz atbilstoši. Ar šo domu prātā iegāju foajē un mani pārņēma pavisam sirreāla sajūta – ieraudzīju pilnu VEF Kultūras pils pirmo stāvu un nevienu man pazīstamu seju. Zinot laikmetīgās dejas izrādes apmeklētāju vidējo skaitu, beidzot sapratu, kas noticis – pieņēmu savas situācijas komiskumu, atradu tā vakara pasākuma afišu un pārliecinājos, ka esmu kļūdījusies. Ierodoties VEF Kultūras pilī īstajā datumā pēc nedēļas, redzēju jau ierastu skatu un vairākus paziņas, pārsvarā kolēģus.

Izrāde notika kultūras centra galvenajā zālē, tomēr šoreiz uz skatuves bija ne tikai deju grīda, bet arī skatītāju sēdvietas. Publikas priekšā pavērās skatuve, uz kuras notiks izrāde, tālāk aiz tās – parters ar sēdvietu rindām, balkons, milzīga lustra un vairākas zaļas un tumsā spīdošas evakuācijas zīmes ar vārdu „IZEJA”. Sākumā tās man traucēja, un katru reizi, kad tās ieraudzīju, domāju par to, ka ugunsdrošības noteikumi visticamāk neatļauj tās aizlīmēt un to klātesamība vienkārši jāpieņem. Izrādes laikā sapratu, ka tās autoriem – horeogrāfiem Elīnai un Dmitrijam Gaitjukevičiem – ģeniāli izdevies evakuācijas zīmes iekļaut izrādes dramaturģijā, pārvēršot tās par nozīmīgu simbolu. Tās ne tikai kļuva par atgādinājumu, ka aiz tumsas vienmēr ir gaisma, bet vēlāk arī vēstīja izrādes atrisinājumu. Bet par visu pēc kārtas.

Izrādi uzsāk mūziķis Martin. Jo. Johnsons, kurš, vēršot skatienu uz tukšajām sēdvietām parterā, sadzīviski apguļas dejas laukuma vidū. Viņš nedaudz paguļ, tad pieceļas un aiziet uz savu “mūzikas staciju” ar mūzikas instrumentiem un pulti, kur izpilda pavadījumu visas izrādes garumā. “Stacija” ir novietota uz skatuves malas. Mūziķa priekšā notiek izrāde, un aiz viņa ir parters, kas šovakar nepilda savu klasisko funkciju, taču joprojām spēlē savu lomu. Rodas sajūta, ka tieši mūzika akcentē tukšo zāli, to piepildot un tajā uzturot izrādei nepieciešamo dzīvību. Tāpat kā mūzika, arī prožektoru stari, kas spīd tai cauri, liek skatītājiem nevis norobežoties, bet pamanīt un pievērst uzmanību pulsējošajai tumsai aiz dejotājām un mūziķa. Martin. Jo. Johnsons ir kā mediators starp dzīvīgumu uz skatuves un aktīvo bezdibeni aiz dejotājām, starp redzamo un neredzamo, starp konkrēto darbību un tās atbalsi telpā.

Turpinājumā uz skatuves cita pēc citas uznāk dejotājas un, izretojoties pa visu laukumu, apguļas vienādā pozā uz vēdera. Viņu ķermeņi izskatās ļoti smagi, kā pielipuši pie grīdas vai pat iespiesti tajā, it kā nokrituši no liela augstuma. Dejotāju poza un ilgstošā nekustība rada sajūtas, kuras lielākā vai mazākā mērā var atpazīt, šķiet, ikkatrs – stāvokli, kad prātu un ķermeni ir pārņēmusi bezizeja, baiļu sastingums. Tas  iekodēts arī vārdos, ko meitenes pa vienai saka mikrofonā, kas novietots Martin “stacijā”: “tumsa”, “pieņemt”, “trauksme”, “kritiens”, “ilgas”. Papildinot horeogrāfiju un dejotāju ķermeņu izteiksmīgumu, teksts atsedz iekšējo stāvokli – trauslu, vientuļu un neaizsargātu. Interesanti vērot, kā pakāpeniski atklājas tēma – vientulības sajūta, esot starp cilvēkiem. Dažas izrādes ainas ir balstītas partneringa principos, kas paredz ķermeņu saskarsmi, pieskārienus un savstarpēju atbalstu. Tātad no vienas puses – tuvību un klātbūtni. No otras puses – šajās ainās tuvība biežāk iegūst saspringtu vai pat postošu, nevis atbalstošu un pieņemošu raksturu. Viena otru velkot pa grīdu vai stumjot un grūžot, dejotājas it kā meklē līdzsvaru starp spēku un bezspēku, starp kontroli un ļaušanos. Fiziskā saskarsme šeit nav maiguma vai atbalsta izpausme – tas drīzāk ir ķermenisko un emocionālo robežu pārbaudījums. Šajā dinamikā katrā no viņām atklājas ne tikai savstarpējā mijiedarbība, bet arī iekšējais konflikts. Dejotāju uzmanība ir šķietami vērsta iekšup, tomēr, viņām arī fiziski atdaloties, rodas izteiksmīga, bet vienlaikus bezpersoniska kolektīvā ķermeņa sajūta.

No horeogrāfijas skatpunkta, izrādi varētu sadalīt divās daļās. Pirmā man asociējas ar kustīgām bildēm, kurās dejotājas veido sajūtās balstītas kustību un ķermeņu kompozīcijas telpā. Meitenes dejo gan kanonā un unisonā, gan duetos, trio un visas kopā. Šo kompozīciju un elektroniskās mūzikas viendabīgums izveido un notur atmosfēru, aicinot skatītājus iegrimt notiekošajā. Taču tas mainās, sasniedzot vienu no kulminācijām – tajā visas dejotājas saspiežas kopā, pakāpeniski novelk džemperus, sasien tos kopā aiz piedurknēm vai apsien viena ap otru, un sāk tos stiept. Lēnā, smagnēji plūstošā dejotāju kustība, izstieptais audums un pieklusinātās gaismas visu acu priekšā veido ilūziju par lipīgu, visaptverošu organismu, kas norij ķermeņus, gaismu, skaņu un telpu – visu. Noticu, ka, ja bailes spētu materializēties, tās izskatītos tieši šādi. Šī aina, tāpat kā izrādes sākums ar grīdā iespiestajiem ķermeņiem,  uz mani atstāja visspilgtāko iespaidu. Iespējams, tāpēc, ka abos fragmentos ķermenis un kustība radīja tīru un skaidru vēstījumu, uz ko gribējās skatīties mūžīgi.

Dejotājām izlaužoties no baiļu ciešā apskāviena, telpā mainās noskaņojums, un izrādes otrajā daļā viņas pakāpeniski atgūst individualitāti. Beidzot var pamanīt viņu acis un skatienus, kas tagad atvērti ārpasaulei. Kustīgas kompozīcijas nomaina dinamiska horeogrāfija, kas tiek izdejota ar plašu un brīvu pārvietošanos telpā. Rodas sajūta, ka beidzot kāds ir atvēris logu, pa kuru zālē ielauzies vējš, izpurinot visus pārdzīvojumus un smagumus. Varēja just, ka audzēknes patiesi izbaudīja šo horeogrāfiju un to darīja ar pilnu atdevi. Vienlaikus ļoti priecājos par katras dejotājas augsto klātbūtnes un profesionalitātes līmeni, kas sasniegts deju grupā “Ritms”.  Priecājos, ka viņām dota iespēja piedalīties izrādē un satikt skatītājus. Šādas privilēģijas ir īpaši nozīmīgas, jo laikmetīgās dejas projekti nereti dzīvo īsu  mūžu – dažas izrādes, daži skatītāji, un darbs jau kļūst par pagātni. Tāpēc katra tikšanās ar publiku ir zelta vērta, un ļauj darbam atdzimt, mainīties un turpināt dzīvot.

Drīz pēc brīvām, lidojošām kustībām pienāk izrādes nobeigums. Dejotājas cita aiz citas nokāpj no skatuves un lien projām no skatītājiem, pāri sēdvietu rindām zīmju „IZEJA” virzienā, līdz, izšķīstot gaismā, pazūd parterā. Tāpat kā to bija iesācis, izrādei punktu pieliek mūziķis.

“Ar acīm ciet” nobeigums, kurā dejotājas pazūd gaismā, bet mūziķis paliek uz skatuves, raisa jautājumus un mulsumu: vai dejotājas reprezentēja Martin. Jo. Johnsons iekšējos pārdzīvojumus? Vai viņš bija izrādes galvenais tēls? Vienlaikus tomēr skaidri redzēju, ka katra dejotāja piedzīvoja savu personīgo ceļu no sastinguma līdz atbrīvojumam, no tumsas līdz gaismai. Šķita, ka tieši viņu kopīgais, bet vienlaikus individuāli atšķirīgais pārdzīvojums kļuva par izrādes patieso centru.

Manā skatījumā „Ar acīm ciet” ir poētiska, augsta dejas tehniskā līmeņa izrāde jauniešiem. Iespējams, precīzāk būtu teikt – pusaudžiem. Tā piedāvā telpu, kurā atpazīt un iepazīt dažādas sajūtas un pievērsties baiļu tēmai. Tā noteikti ir arī telpa, kurā sapņot. Izrādes noformējums – skatuves un sēdvietu risinājums, dzīvā mūzika – varētu aizraut jaunus skatītājus, kas vēl tikai veido savas attiecības ar laikmetīgo deju.

*Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas māksliniece, darbojas gan neatkarīgi, gan kā apvienības “Sixth” dalībniece.

Titulfoto autors: Bruno Kabucis