Dita Jonīte

Horeogrāfe un dejotāja Ramona Galkina savu apaļo dzīves jubileju nosvinēja dejojot. 2013. gada 3. jūnijā notikumu afišās bija lasāms: “Ramonas Galkinas benefice izrādē “Un atkal par to pašu””. Par gadiem neviens šajā notikumā nerunāja. Un taisnība jau arī ir – ko tur svinēt un atzīmēt, ja joprojām esi aktīva un profesionālajos procesos iesaistīta. Turklāt – pati joprojām dejo. Un tā neapšaubāmi ir laikmetīgās dejas priekšrocība – ja esi ļāvis ķermenim brīvi kustēties, ķermenis kļūst tikai viedāks un ir gatavs būt kustību mākslā tik ilgi, cik vēlies.

Ramona Galkina ir viena no Latvijas laikmetīgās dejas pionierēm, ar Olgu Žitluhinu bijusi kopā kopš 1996. gada, kad tika izveidota Olgas Žitluhinas dejas kompānija. Abas joprojām strādā Latvijas Kultūras akadēmijā, audzinot dejas mākslinieku jaunās paaudzes.

Līdzīgi kā vairumam dejas profesionāļu arī Ramonas ceļš profesijā aizsācies tautas deju kolektīvā. Profesionāla dejotājas pieredze, pirms satikšanās ar laikmetīgo deju, veidojusies arī varietē ansambļos. Tieši par šo pieredzi sāku sarunu ar laikmetīgās dejas horeogrāfi Ramonu Galkinu.

-Kā tu nokļuvi viesnīcas “Latvija” varietē ansamblī?

-Vispirms es dejoju TDA “Andžiņš” pie Raimonda Dzeņa.

-Tautas dejas?

-Nē! Es uz “Andžņu” aizgāju tāpēc, ka tur tieši nebija tautas deju! Manā laikā tautas dejas “Andžiņš” parasti dejoja dziesmu svētku sezonās.

Vispirms es “Andžiņu” redzēju pa TV – tas laikam bija “Sirtaki”, kaut kas stilizēts, ar svecēm…. Tas bija kaut kas neparasts – ne īsti balets, ne tautas deja. Moderna mūzika. Es uzreiz sapratu, ka to gribu. Gada jeb sezonas vidū (biju kādā 7. klasē) sameklēju, kas un kur tas ir, un aizmetos uz turieni… Parunāju ar Dzeni. Viņš saka: “Nu, mums, uzņemšana septembrī, tev tieši tad būs 15 gadu, tad arī nāc…” Tā arī darīju. Konkurss bija liels – 100 gribētāju noteikti bija pieteikušies.

-Izklausās pēc kaut kā alternatīva.

-Tās bija mūsdienīgas koncertprogrammas, kuras veidoja deju numuri. Mums bija ļoti daudz foršu džeku, bija gan pāru, gan nepāru dejas.

-Un, kad nāca dziesmu svētki, jūs taisījāt obligāto programmu ar skatuves tautas dejām?

-Jā, “Skani mana tēvu zeme”, “Gatves deja”, “Audēju deja”… Tas viss arī bija kolektīva repertuārā, protams. Tautas deju ansambļa nosaukums bija nopelnīts ar tautas dejām (piešķirts 1972. gadā – D.J.). Ansamblis darbojās rūpnīcas “Radiotehnika” paspārnē, naudas visam pietika… Atceros, ka pats Harijs Sūna nāca mūs dresēt, dažkārt – līdz ģībonim.

Pamatā treniņtehnika, protams, bija klasika, taču, ja šo stundu vadīja Raimonds Dzenis, tad treniņš bija džeziskāks, kas mums ļoti patika. Arī jaunu darbu iestudēšana bija aizraujošs process, gribējās būt pamatsastāvā un dejot solo. Starp citu, Dzenis pats domāja arī kostīmus.

-Un kad sākās varietē gadi?

-Kad beidzu skolu, aizgāju strādāt uz bibliotēku. Domāju – iešu pēc tam mācīties par bibliotekāri. Apmēram pēc gada zvana Raimonds Dzenis un saka: “Nāc dejot, mēs taisām profesionālu trupu!”

Visu varietē trupu dejotājiem bāze bija viesnīcā “Latvija”. Bet Raimonds Dzenis bija uzaicināts veidot varietē programmu, kas ceļotu uz ārzemēm, uz bijušajām Padomju Savienības republikām, kur varietē kultūra bija augstā līmenī. Mēs būtu arī aizvietotāji restorānu, kuros darbojās varietē („Ruse”, „Tūrists”, „Daugava”, „Latvija”, „Melodija”), trupām, kad tās jālaiž atvaļinājumā. Taču tieši tajā laikā kaut kas bija mainījies Janīnas Pankrates (horeogrāfe un varietē vadītāja “Latvijā” – D. J.) attiecībās ar koncertapvienības vadību, viņa ar visu savu trupu aizgāja. Tā kā mums programma bija gatava un “Latvijā” varietē bija jāturpinās, no mums nekāda ceļojošā trupa galu galā nesanāca – palikām “Latvijā”.

-Un jūsu “jumts” bija Rīgas Estrādes koncertu apvienība (REKA)…

-Jā, tur mēs oficiāli saņēmām algu, strādājām katru vakaru (izņemot pirmdienu). Jutāmies kā normālā teātrī, jo arī no publikas bijām nodalīti.

-Kur jums bija mēģinājumi?

-Vecajā ģildē, ar skabargainu grīdu. Trīs stundas katru dienu, klasika un pēc tam nemitīgi “tīrījām” repertuāru vai taisījām jaunas dejas.

Modernās dejas vēsturē Raimondu Dzeni varētu salīdzināt ar Rūtu Sentdenī (Ruth St. Denis) un Tedu Šonu (Ted Shawn). Forma, skaisti tērpi, un arī stilizētas a’la tautas dejas (jeb raksturdejas), taču, dziļi neiegrimstot deju pētniecībā, paņemot ārējo formu un ieliekot tajā savu izjūtu. Raimonds Dzenis bija absolvējis Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, dejojis vienā no Igaunijas Operas un baleta teātriem, taču viņa īstā vieta, šķiet, nebija uz skatuves, bet gan veidot horeogrāfijas.

-Varietē programmās tu pavadīji gandrīz 15 gadus.

-Jā. Arī pēc tam, kad mainījās laiki un iekārtas. 1993. gadā viss pārorganizējās, izjuka restorānu trupas. Palikām divi puiši un 6–8 meitenes. Tā bija trupa, kas var ceļot. Trupas, kas dejoja uz vietas, bija lielākas – astoņi puiši, padsmit meitenes, 4–6 dziedātāji, orķestris. Menedžeris Rafaels Balkins veiksmīgi visu nepieciešamo, t. sk. kostīmus, kas mums bija “Latvijā”, noprivatizēja, un braucām apkārt. Uz Berlīni sanāca braukt tieši ap to laiku, kad tika sagrauts Berlīnes mūris. Berlīnē biju vēl ar REKu, kas tolaik jau bija kļuvusi par Latvijas–Vācijas kopfirmu. Koncertējām Japānā, Malaizijā, Jaltā, Francijā, Ļeņingradā. Trīs reizes bijām Kanādā. Viena no tām sakrita ar Maskavas puču – toreiz nesapratām, kā tiksim mājās. Mums tur teica: “Nebrauciet atpakaļ, jūs uz Sibīriju aizvedīs!” Bet mēs, protams, domājām – ka tikai tiktu atpakaļ uz mājām, pat ja pēc tam uz Sibīriju jābrauc.

-Un kurā brīdī “parādās” Olga Žitluhina?

-1996. gadā aizgāju pie viņas uz pirmo mēģinājumu. Pirms tam uz ielas biju satikusi Valdu Vidzemnieci, kas bija dejojusi varietē trupā restorānā “Tūrists”, un viņa man saka: “Man viena pazīstama dejotāja taisa modernās dejas grupu.” Tieši tajā periodā likās, ka par varietē visu zinu. Tādēļ šķita – tas noteikti būs kaut kas cits, vēlējos pamēģināt. Lai varētu dejot un trenēties, paši maksājām par zāles īri.

-Kas bija mērķis, uz ko gājāt?

-Jūnijā bija pirmais mēģinājums. Un Olga sāka taisīt “Siļķes brīvdienas”, bet oktobrī ar šo izrādi jau aizbraucām uz festivālu Kauņā.

-Kāpēc tad, kad sākāt to savu “jauno” deju – saucāt to par moderno deju?

-Tāpēc, ka tā tiešām arī bija modernā deja. Divdesmit laikmetīgās dejas attīstības gados Latvijā mēs esam izgājuši cauri visiem 100 modernās dejas attīstības lokiem, kas pasaulē jau bija izdzīvoti. Pie mums taču padomju gados bija gandrīz tikai balets un tautas deja.

Kompānijā mēs visu mācījāmies no Olgas. Līdz ar to mums visām bija raksturīga Olgas kustību maniere. Tikai, sākot ceļot pa pasauli, piedaloties dažādās meistarklasēs un satiekoties ar mūsdienu horeogrāfiem Somijā, Anglijā, ASV un citur, pamazām iepazinām arī citas tehnikas. Kādā periodā šo moderno deju Latvijā dēvēja par mūsdienu deju, un tikai tagad to saucam par laikmetīgo deju.

-Ko tu sauc par saviem skolotājiem dejā?

-Bērnībā biju nodarbojusies ar mākslas vingrošanu, bet tur tomēr kustība tiek virzīta pēc citiem principiem. Tam, ka es vispār dejoju, par skolotāju noteikti varu saukt Raimondu Dzeni, bet laikmetīgajā dejā tā, protams, ir Olga.

Klasikā būtiska bijusi Maruta Dinga-Grosberga – pedagogs klasikā nozīmē, koncertapvienībā – Vladimirs Ponomarjovs, kurš spēj dejotājā atklāt to, par ko pats nemaz neesi īsti nojautis, un Ausma Dragone. Kultūras akadēmijas laikā – Aleksandrs Kolbins un Gunta Bāliņa.

Laikmetīgajā dejā no ārzemniekiem būtiskākie ir tie, ar kuriem ilgāk pastrādāts – Sallija Dautija (Sally Doughty), Fiona Milvorde (Fiona Millward). Fionas kustības kvalitāte ir brīnišķīga! Ķermensikā loģika, godīgums, prasīgums…

-Kurā brīdī izrādījās, ka arī pati esi labs pedagogs?

-Olga vienkārši vēlējās sev palīgu akadēmijā. Ko viņa par mani domāja, es nemaz nezinu. Šajā programmā pirmos četrus gadus biju studente, un pēc tam vienkārši turpināju tur būt, tikai otrā pusē. Tas bija arī šausmīgi. Pirmais laiks bija pavisam traks… Tāpēc, ka tu ļoti labi zini, cik tas ir “asiņaini”. Bet tev vienalga no studentiem jāprasa viss, kas paredzēts. Un es esmu ļoti empātisks cilvēks.

-Ja skatās no malas, tad redzams, ka ar Olgu esat visai ideāls komplekts.

-Es to saprotu, bet personīgi man sākums bija ļoti grūts. Un joprojām ir. Varbūt ne tik ļoti kā pašā sākumā, jo arī studentiem vairs nav tik grūti.

-Es saprotu, ka jūs – pirmais Olgas kurss – smagi cīnījāties par to, lai jūs pamana, lai jums atļauj būt līdzvērtīgiem.

-Nē, ne jau ar to mēs cīnījāmies. Mēs cīnījāmies… vienkārši, lai izdzīvotu! (Smiekli – D. J.) Studijas, dejas treniņstundas, kompānijas mēģinājumi – noslogojums bija tik liels, ka nekas cits neeksistēja, un tu vienkārši mēģini izdzīvot. Nedomājot – pamanīs vai nepamanīs.

-Kāpēc tagadējiem studentiem ir vieglāk?

Mums 6.30 no rīta Universitātes telpās jau bija Tai Chi nodarbība, bet vakarā no zāles izgājām tikai plkst. 10. Plus kompozīcijas darbu veidošana svētdienās, brīvdienās (sestdienas bija oficiālas pilnas studiju dienas). Olga teica – kamēr uzdevums nebūs paveikts, no zāles ārā neiziet. Un, ja vajadzēja kādam palīdzēt, arī līdz plkst. 2 naktī strādājām. Tolaik nebija tik svarīgi visus kredītpunktus uzskaitīt, par to neko īsti nemaz nezinājām.

-Tagad, ar laika distanci skatoties, – vai tās asinis bija tā vērtas?

-Kā lai es to zinu – kā būtu, ja būtu citādāk? Es nezinu. Visticamāk, ka ir, jo programma pastāv vēl līdz šai dienai. Un konkurss joprojām ir uz katru iesaukumu. Turklāt iestājeksāmenos vairs gandrīz nav tādu, kas nezinātu, uz ko nāk…

-Zinu, ka Jaunajā Rīgas teātrī tev ir rīta kustību klases.

-Tas sākās ar “Deli dejām”, kurām Olga taisīja horeogrāfiju. Tad viņa aizbrauca, es paliku Olgas vietā, vadīju arī klases pirms izrādēm. Kad izrāde vairs nebija repertuārā, turpinājām rīta klases reizi nedēļā. Bija aktieri, kas nāca regulāri, un es apbrīnoju katru, kas atnāk. Jo, ja tev visa diena jāpavada teātrī un tad vēl arī jānāk uz kustību nodarbību pirms mēģinājumiem no rīta…

-Varētu jau šķist, ka tam būtu jābūt obligāti, kā higiēnas procedūrai.

-Nezinu. Viņi taču ir lieli cilvēki. Kāds iet uz svaru zāli, cits uz jogu, cits vēl kaut kur. Nav jau tik traki. Katrs pats jūt, kas viņam vajadzīgs. Ir arī kaut kāda kapacitāte, cik iespējams izdarīt vienā dienā vai nedēļā.

Es kādu laiku domāju par to, kā cilvēks zina, kas viņam ir vajadzīgs. Un, ja tu pat jūti un saproti, bet nav gribas vai spēka, lai tomēr to darītu… Arī par izvēlēm runājot. Kas notiek, ja tev kaut kas nav obligāti. Varbūt, ka tieši tas esi tu! Nevis tas, ko tu dari tāpēc, ka tev liek obligāti…

Man ir izjūta, ka mākslai beigu beigās ir jātop viegli. Tur apakšā kādā posmā vienmēr būs arī piespiešanās, mocīšanās, šaubas, un grūtības, lai rezultātā tomēr piedzīvotu vieglumu.

Ir gan cilvēki, kas daudz ko var izdomāt ar prātu, un arī rezultāts būs foršs. Bet man prāts tik labi nevelk, kā man gribētos. Apbrīnoju tos cilvēkus, kas ar prātu izdomā, saprot, sastrukturē, un vienalga darbs paliek dzīvs.

-Ko tev nozīmē “Laiks dejot” organizēšana? Misija? Hobijs? Pienākums?

-Pamatā laikam mums festivāls vienmēr būs kā satikšanās – mākslinieku, kolēģu, pedagogu un studentu starpā. Meistarklasēs un izrādēs.

Gada robežās izjūtas pret šo festivālu mainās. Vienā periodā šķiet, ka tas nevienam nav vajadzīgs, tad atkal ir gandarījums par izdošanos. Un tas iet pa riņķi, no gada uz gadu. Grūtākais ir tas, ka vienmēr neskaidras ir finanses, līdz ar to – nav iespējams laicīgi redzēt, kā tas galu galā izskatīsies.

Iespējams, ka mums dejas vidē trūkst lobētāju, kas dienu no dienas staigātu pa attiecīgajiem gaiteņiem un atkārtotu – vajag pastāvīgu finansējumu, vajag telpas. Berlīnē, piemēram, ir cilvēki, kas dzīvo tajos politikas koridoros, lai panāktu to, kas vajadzīgs. Mums nav tādas cilvēku kapacitātes. Un neviens nevar ar deju nopelnīt, lai viņš varētu atļauties būt tajos kabinetos. Tur arī jābūt īpašam talantam, interesei, misijas apziņai.

-Laikam latvietis jau savā sākotnē tāds nevar būt.

-Tikpat labi tas varbūt ir stāsts par to – kas latvietim patiesībā interesē? Nav nemaz īpaši jāpēta kultūras vēsturē attieksme pret deju. Tāpēc prieks, ka laikmetīgajā dejā, neraugoties uz grūtībām, viss tomēr notiek.

Titulbildes autors: Jurijs Žitluhins