Rūta Pūce

“ContaKids” ir vecākiem ar bērniem (2–5 gadus veciem) paredzētas nodarbības, kurās dalībnieki izstrādā jaunu, fizisku saziņas formu, kas ir patīkama un aizraujoša visiem iesaistītajiem. Latvijā vienīgā sertificētā “Contakids” pasniedzēja ir Anna Novikova, kas šo metodi apguvusi pie tās radītāja Ītaja Jatuva. Anna ir laikmetīgās dejas horeogrāfe un dejotāja – 2015. gadā beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju, darbojas dejas mākslinieku apvienībā “Ārā” un sociāli performatīvajā platformā “Manamammadejo”, ko izveidojusi kopā ar Rūtu Pūci. Kopš 2016. gada viņa studē un praktizē pie viena no labākajiem skolotājiem savā dzīvē – savas meitas.

Kas Tevi piesaistīja ContaKids metodē?
Anna Novikova: Viss sākās ar to, ka nejauši Youtube ieraudzīju kā Ītajs Jatuvs (Itay Yatuv, ContaKids metodes autors) dejo ar savu trīsgadīgo meitu. Tas izskatījās tik viegli, nepiespiesti un fantastiski. Dejotāja manī uzreiz gribēja paķert savu bērnu no gultiņas un mesties kontaktimprovizācijas dejā, bet, protams, tas galīgi nebija ne vienkārši, ne nepiespiesti, ne vispār tajā brīdī iespējami. Sāku pētīt informāciju par kontaktimprovizāciju ar mazu bērnu un uzzināju par ContaKids metodi, ideoloģiju, nodarbībām un apmācībām. Daudz lasīju Ītaja rakstus un intervijas par bērna attīstību un patstāvību un atpazinu tajā daudz tuva un man saprotama. Līdz tam man nešķita, ka es esmu pārmērīgi sargājoša mamma, bet sapratu, cik viegli būtu tādai kļūt. Uzreiz sāku praktizēt atslābināšanos daudzās ikdienas situācijās ar bērnu, bet nenojautu, cik daudz pacietības un laika man ir jāuzkrāj, lai tas būtu patiešām iespējams. Pamēģināju vairāk iedziļināties “bīstamo” situāciju sarakstā un uzdot jautājumus sev: “Vai tiešām tas ir bīstami, vai tomēr neērti man vai apkārtējiem, neatbilstoši pieņemtajiem uzskatiem? Vai nokrītot bērns tiešām varētu savainoties, vai šoreiz tā ir jaunā kleitiņa, ko negribētos sašmucēt?” Sapratu, cik tā lieta ir intuitīva un cik daudz tas prasa koncentrēšanos un gatavību. Protams, ir vieglāk aizliegt vai pašai atrisināt situāciju. Sāku vērot sevi un sapratu, ka īstenībā esmu darījusi daudz lieka un ka man ļoti patīk šī aktīvās vērotājas pozīcija. Nedēļas laikā pamanīju, ka meita ir veikusi lielu lēcienu savā fiziskajā attīstībā – slidkalniņa pakāpieni liekas nepārvarami tikai man. Izrādījās, ka viņa prot nokrist nesavainojoties un mana palīdzība, lai pieceltos, ir nepieciešama gaužām reti.

Kāpēc izlēmi braukt mācīties un atvest ContaKids metodi uz Latviju?
Sāku vairāk vērot un analizēt, ko un kā dara meita un kā šādas situācijas risina citi vecāki ar saviem bērniem. Nekad neesmu iejaukusies citu attiecībās, bet sāku pamanīt sevī impulsu to darīt, tāpēc nolēmu, ka gribu meklēt veidu, kā par to runāt ar citiem vecākiem mums visiem ērtā, atbalstošā un iedrošinošā veidā. Protams, neesmu kļuvusi par “ideālo” mammu, kas arī nav mans mērķis, un “skaisto kleitiņu” tāpat ik pa laikam izglābju. Esmu sapratusi, ka šī pieeja – ļaut bērnam būt – ir ļoti vērtīga un dod iespēju rasties daudz maziem, skaistiem notikumiem.
Sākumā doma par ContaKids apmācībām šķita pilnīgi nereāla – dārgi, tālu, un vispār man ir mazs bērns. Bet pārāk ilgi nevarēju šo domu izmest no galvas un sāku rīkoties. Pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda un ģimenes atbalstam, 2018. gada maijā krāmēju čemodānu, lai dotos aizraujošā ceļojumā uz ContaKids pasauli.

Kas ir bijis izaicinošākais Tavā praksē ar ContaKids?
Grūtākais laikam ir mācīt citiem to, ko vēlies iemācīties pats. Nevis to, ko vieglāk pārdot, kas patīk vairākumam vai ir modē. Man ir svarīgi palikt uzticīgai sev un arī mācīties, meklēt balansu, nevis ideālu. Mācēt atrast līdzsvaru šajās nodarbībās, kā arī dzīvē, ir vitāli svarīgi. Dažādie bērnu un vecāku temperamenti, raksturi, mērķi, vecumi, enerģijas un sagatavotības līmeņi liek ik pa laikam “lekt no biksēm ārā” un krietni pārsniegt savas iedomātās radošuma robežas, lai nodarbība notiktu un neviens nepaliktu nepamanīts vai nenovērtēts.
Kā jau visur, ir jāiegulda grūts darbs, lai viss izskatītos viegli un nepiespiesti, un to es mācos joprojām.

Kā ir būt ContaKids metodes pionierei Latvijā?
Līdz šim nevarēju iedomāties, ka es varētu kaut ko vadīt, tas mani dzina pamatīgā stresā. Bet šīs nodarbības palīdz man palūkoties uz dejas pasniegšanu no cita skatupunkta. Necīnos par autoritāti, jo bērniem autoritāte būs vecāks, ar ko viņi ir atnākuši. Nodarbības formāts ir atvērts, un jebkurā brīdī es esmu gatava piedalīties bērna piedāvātajā vingrinājumā. Es esmu tur ar viņiem. Ne viņu priekšā, ne viena pati, bet ar viņiem kopā. Es kļūstu gan par bērnu, gan vecāku, un izrādās, diezgan viegli identificēju sevi ar abiem diviem un esmu spējīga pārslēgties. Es nespēlēju lomas, jo viss ir pa īstam, mēs neizliekamies, ka “cepam picu” vai “uzmetam mugursomu”. Ar bērniem tas nedarbotos ilgstoši – viņiem nemaz nevajag, lai viņus izklaidē, viņi novērtē kopīgu “spēlēšanos”. Tas viss ārprātīgi atbrīvo un ļauj balstīties uz iekšējo intuīciju un ļauties. Vispār ļauties bērna enerģijai un iemācīties turēt līdzi ir baigais spēks.

Kā Tu jūties piecas minūtes pirms nodarbības?
Katra nodarbība ir pilnīgi neprognozējama. Tas laikam ir tas, kas man patīk visvairāk, bet reizē arī ārkārtīgi satrauc. Kaut kas līdzīgs tam satraukumam pirms iziešanas uz skatuves, jo nekad nezinu, kā būs. Ir jābūt dzīvam, jārēķinās ar visu, viss jāpamana, jāreflektē. Nodarbības bieži salīdzinu ar viesībām, kur uzņemu neprognozējamus viesus un maksimāli rūpējos, lai viņi visi, būdami tik dažādi, labi pavadītu laiku kopā.

Vai pati nodarbība arī ir kā darbs uz skatuves?
Ir nodarbības ar sajūtu, ka visi esam kā uz delnas. Bērniem tiek ļauts darīt, ko viņi vēlas, un, sākot apmeklēt pirmās nodarbības, daudzi paspēj 45 minūšu garumā izdzīvot veselu emociju un darbību paleti no prieka līdz pat protestam, jo var taču visu izmēģināt. Vecākiem kaut kā jāreaģē, man jāreaģē. Visi viens otru nedaudz izpētām, iztestējam, nozīmīgs ir katrs sīkums.
Bet ir arī pilnīgi pretējas nodarbības, kad visi esam uz viena viļņa, un tad rodas tāāāds spēks un enerģija! Visi to pamana un apbrīno.
Bet nav tā, kā vienas nodarbības ir labākas par otrām, un arī tajās pa vidu notiek daudz personīgu brīnumu un neizdošanās, sliktu omu un dienu, un vēl visa kā. Tā ir dzīve, un man liekas burvīgi, ka ir nodarbības, kur šī dzīve ir laipni lūgta, un mēs visi varam mācīties un meklēt labākus risinājumus.

Ko Tu esi atklājusi, pamanījusi savās nodarbībās?
Es bieži pamanu, cik grūti ir vecākiem. Neērti, nepierasti, nesaprotami. Tieši tāpat kā ar bērniem, ar dažiem sanāk ātri atrast kopīgu valodu un paskaidrot, iedrošināt, ar citiem paiet ilgāks laiks, kādam vispār tas nešķiet saistoši. Tas viss ir normāli. Visi esam dažādi, un nav nekādas formulas, kas iedarbotos uz visiem, un labi, ka tā.
Ir sarežģīti, ja vecāka nedrošību pārņem bērns, jo mazie ļoti labi jūt mūsu trauksmi un stresu. Tad ir vajadzīgs papildu laiks, lai bērns noticētu pats savām spējām. Pārsvarā bērns ir mūsu rīcību, uzvedības un savstarpējās saskarsmes spogulis. Tāpēc bieži mēs varam meklēt atbildes savā ikdienā un arī konkrētajā notikumā. Nodarbību ietvaros daudz strādājam pāros, tāpēc iepriekš brīdinu vecākus, ka, iespējams, būs jāparāda bērnam, ka ir forši kustēties, kustoties pašam, pielietot radošumu un, galvenais, pašam gūt no tā prieku, jo, ja mammai vai tētim būs labi un priecīgi, tas būs spēcīgākais aicinājums piedalīties arī bērnam.

Vai nodarbībās iezīmējas “latviešu mentalitāte”?
Salīdzinot, piemēram, ar skaļajiem un atvērtajiem dienvidu cilvēkiem, mums ir grūtāk. Grūtāk nosēsties uz zemes, grūtāk būt bērnišķīgiem, grūtāk pieņemt dažādo. Esam arī ķermeniski vairāk noslēgti, rezervēti. Bet, protams, tas nenozīmē, ka tur nevienam tā nav un ka pie mums nav atvērtu cilvēku.
Nezinu, vai tā ir mentalitāte vai laikmets, bet mums ir grūti gūt baudu no procesa, piebremzēt tempu, ne tikai vienas nodarbības ietvaros, bet nedēļām, mēnešiem. Samaksājot naudu, izstāvot “korķi” uz nodarbību vai noziedojot tai sestdienu, mēs gribam rezultātu, tagad, un esam “sabesījušies”, atmetuši ar roku, vai vēl trakāk – vīlušies, ja izrādās, ka bērnam šodien gribās sarullēties kamoliņā pie loga vai tikai skriet pa apli. Mēs bieži esam saguruši no pienākumiem, cenšamies visu paveikt pēc iespējas labāk, daudz darām, daudz patērējam laiku un enerģiju, un neatliek spēka analizēt, uzdot sev jautājumus, piepūlēties. Un mums ir ļoti grūti darīt “neko”, apstāties fiziski. ContaKids nodarbībās tas ir atļauts, un tas paver daudz dažādu durvju. Nodarbības vadlīnija ir darīt to, ko gribas, un justies par to labi gan bērniem, gan vecākiem, tāpēc cenšos iedrošināt un aicināt katru rīkoties pēc šī modeļa: neciest, nespiest, neziedoties.

Cik svarīga ContaKids metodē ir grupa?
Oriģināli ContaKids nodarbības ir domātas slēgtai grupai, ar nodarbību ciklu, kur ir sākums un beigas. Pašlaik man neizdodas nevienu grupu noslēgt. Cilvēki plūst, mainās, bieži nodarbībā ir kāds iesācējs. Grupas darbs ir fantastiska lieta, un tā iedarbojas, gan satiekoties pirmo reizi, gan kopā strādājot ilgāku laiku. Protams, iznākumi ir dažādi, bet lielākoties uzdevumi izdosies labāk un ātrāk tādai grupai, kas ir slēgta vai vismaz lielākā daļa ir kopā jau ilgāku laiku. Bet arī cilvēki, kas no jauna pievienojas grupai, nepārtraukti iemāca mums daudz ko, gan individuāli, gan kā grupai. Grupa mācās arī labāk adaptēties svešu cilvēku klātbūtnei, vieglāk rast kontaktu vai nepievērst šim faktam pārāk lielu nozīmi. Šo var ļoti labi nolasīt bērnos.
Man ir vairāki vecāki, kas nāk ilgu laiku, un es augsti vērtēju viņu uzticību. Ir brīnumaini redzēt, kā mainās bērni, kā atbrīvojas vecāki. Veidojas saiknes, uzticības un draudzības. Mans izaicinājums ir rūpēties, lai viņi nezaudē interesi, jo noteikti jau daudz reizes ir dzirdējuši un darījuši to, ko kāds dzird pirmo reizi.
Šobrīd ContaKids nodarbības Latvijā var vērtēt vairāk kā individuālo disciplīnu vecākam ar bērnu, un, iespējams, kad šis trauks būs piepildīts, radīsies iespēja iet tālāk uz grupas darbu. Negribu arī teikt, ka individuālais ir vājāks vai sliktāks par kopējo grupu, abi veidi neapšaubāmi ir vērtīgi, bet bez pirmā otrais nebūs pilnvērtīgs.

Šobrīd Tev Rīgā ir divas grupas, kā sajūti to atšķirības?
Atšķirības ContaKids nodarbību grupās pārsvarā izriet no laika, kurā tiekamies. Sestdienas rīti VEF-ā ir laiskāki un, iespējams, prasa vairāk iekustināšanas. Trešdienu vakari Āgenskalnā ir rosīgāki, bet arī piesātināti ar dienas emocijām un notikumiem. Man vienmēr prieks redzēt, kā bērni atbrīvojas no uzkrātā stresa un emocijām. Tiesa, tas var būt diezgan izaicinoši vecākiem, bet pēc tā izturēšanas seko arī darba augļi – cik ļoti paļāvīgi un vērsti uz sadarbību pēc tam kļūst bērni! Un nav tik svarīgi, vai šī pārmaiņa paspēj iekļauties nodarbības laikā, vai arī harmonisks vakars vai diena seko mājās.

Kā Tu redzi ContaKids iekļaušanos Latvijas laikmetīgās dejas kontekstā?
Manuprāt, ContaKids var būt burvīga iepazīšanās ar kustības pasauli vai atgādinājums par to. Par tās skaistumu, dažādību un vērtību. Par to, no kurienes mēs nākam, kā rāpojam, krītam, ceļamies un kā jūtam savu ķermeni un iekšējo balsi. Par to, ka ne visu var atrisināt ar vārdiem un kustība ir milzīgs palīgs, dziedinātajs un vadītājs iekšējā un savstarpējā komunikācijā.
Varbūt jāpaiet vēl kādiem gadiem, lai uzskats, ka laikmetīgajā dejā visi krīt gar zemi un kratās, izmirtu vai šķistu ļoti aprobežots. Varbūt mēs lēnām sāksim pārstāt izvairīties no fiziskā kontakta un kļūsim atvērtāki, jūtīgāki pret sevi un citiem. Bērni, kuriem to mācām šodien, aug par cilvēkiem, kas novērtēs un pievilksies pie laikmetīgās dejas pasaules. Un mēs, pieaugušie, līdz ar saviem bērniem.

Kas Tev šobrīd ir aktuālākais, izvērtējot iepriekšējo piecu mēnešu darbu?
Šobrīd es ļoti gribētu saprast, cik daudz es varētu paveikt ar nemainīgu grupas sastāvu, vai tāds vispār ir iespējams, vai tā ietvaros mēs varētu saražot kādu “frāzi” vai struktūru, kur visi justos labi un ērti.
Gribētu gūt iespēju daudz vairāk apspriesties ar vecākiem, par viņu domām un sajūtām, mērķiem, vajadzībām. Par to, vai viņi pamana kādas izmaiņas bērnā un sevī.
Kopumā es esmu ārkārtīgi priecīga par katru mazo un lielo, kas nāk uz manām nodarbībām, redzu tētus, mammas un omītes, kas grib kaut ko mainīt, izglītoties, attīstīt sevī vai savā bērnā, meklēt arvien dažādākas iespējas, kā saprasties un saprast, un vienkārši būt kopā. Man liekas, ka tas ir ļoti vērtīgi un viennozīmīgi nesīs augļus. Mēs nevaram zināt, kādi būs mūsu bērni, kad izaugs, vai kustības prieks kaut ko mainīs un ko tieši, bet mēs varam būt klāt un piedzīvot to kopā ar viņiem, un tas man šķiet ir nenovērtējami!

Kādi ir Tavi ContaKids nākotnes plāni?
No vienas puses ContaKids redzu kā lielisku ieguldījumu laikmetīgās dejas attīstībā, no otras – kā burvīgu veidu, kā vecākiem nepazaudēt saikni starp sevi, bērnu, pienākumiem un vajadzībām un gūt no tā visa procesa prieku un baudu. Saredzu arī ieguldījumu kā vecāku, tā bērnu fiziskajā attīstībā un emocionālajā brīvībā.
Pašlaik man ir grūti spriest par iespējamiem rezultātiem. Vai kādreiz taps ContaKids izrāde? Varbūt. Vai izveidosies komūna, kas dalīs līdzīgus uzskatus? Tas būtu lieliski!
Zinu, ka viss ir iespējams, bet, lai augtu, ir vajadzīgi arī lieli resursi, un pašlaik esmu viena uz visu (un ContaKids nav mans vienīgais darbs). Dažreiz traki gribu, lai kāds novadītu nodarbību man un mēs ar meitu izdejotu visu, kas sakrājies, un pavadītu vairāk laika kopā, turklāt tas dotu iespēju man vēl labāk izprast vecāka pieredzi nodarbību laikā.

Un kāds pārdrošs sapnis?
ContaKids metode nāk no Izraēlas – valsts, kur ir ap piecām profesionālām laikmetīgās dejas kompānijām, kuras finansē valsts vai pašvaldības. Tur ir arī Eiropā vienīgā Laikmetīgās dejas skola pieaugušajiem bez iepriekšējas sagatavotības. Ik vasaru notiek vērienīgi ContaKids festivāli. Lielai daļai vecāku ir iespēja izņemt bērnus no dārziņiem jau pulksten 16.00. Pati neesmu bijusi Izraēlā, bet no draugiem dzirdēju, ka nekur citur nav manīti tik daudz bērnu, kas spēlējas uz ielām, nevis glauda ekrāniņus, un šis ieradums nepiemītot arī viņu vecākiem (vidējais bērnu skaits ģimenē ir 3). Neapgalvoju, ka tā ir ideāla vieta, kur būt, un to visu nebūt nav paveikusi ContaKids metode, tā ir tikai maza daļiņa, kas ir izaugusi labvēlīgā vidē. Saredzu tajā daudz paralēļu un saistību. Varbūt šis ir pareizais gals, no kā sākt arī pie mums Latvijā? Sakārtot vidi, ārējos apstākļus valstiskā līmenī, lai ContaKids metodes pamatvērtības kļūtu par pašsaprotamu dzīvesveidu, nevis tikai nodarbību vienreiz nedēļā.

Titulfoto: Artūrs Jasinskis, pārējie attēli: personiskais arhīvs