Inta Balode   

Dižais Ļeņins mācīja, ka darbs ir vissvarīgākais. Citi varoņi mācīja, ka cilvēks ir vissvarīgākais. Maija vidū Limbažos varējām mācīties, ka cilvēks, kas atdod savu sirdi darbam ir vislabākais. Pēdējā laikā vairs nav modē apdziedāt darbaļaužu likteni, taču tur vienmēr var rast daudz iedvesmas mākslai. Sestdienas pēcpusdienā vēsajā angārā sanāk ļaudis. Kad redzam viņus pārģērbušos darba kombinezonos, top skaidrs, ka viņi te strādās. Darbagaldu skaņu ritms iekustina kluso telpu un veselu stundu varam nolūkoties, cik krāsaina ir strādnieku dzīve. Rutīnas un paguruma mirkļi ir īsi, jo drīz tos kliedē aizrautīgie biedri, darba prieks, joki un darba soļi, kas izskatās pēc visskaistākās no dejām. Viņi nav vieglā ceļa gājēji. Lai arī darbs ir zināms, katru dienu ir jauni izaicinājumi, jauni soļi, kas jāapgūst. Šoreiz goda vietā likts ritms, kas var izaugt i no birstes vēziena, i ikdienišķas tikšanās, i skaistām jūtām. Darbavietā tiek ieviesta brālīgo valstu pieredze. Sarīkojumos tiek dejota džeza deja, kas, lai arī brīžiem var šķist viegla, prasa īpašas prasmes un koncentrēšanos. Darbaudzinātāji ir strādājuši labi, viss jaunais ir labi apgūts un dod prieku, viss jaunais ir piemērots tieši šiem darbiniekiem. Darbaudzinātāji zina, ka nav labi pārslogot ar informāciju ne darbiniekus, ne sanākušo komisiju. Tāpēc dinamiski darbi grupās mijas ar mierīgākiem uzdevumiem pa vienam vai divatā un ar pavisam mierīgiem brīžiem pārdomām. Secinājumi ir tie visgaišākie – darbs ir padarīts godam, nav meklēts vieglais ceļš, ir domāts par visu pušu izglītību, ir rasti jauni risinājumi, jaunie risinājumi ir drosmīgi un profesionāli ieviesti, ir sperts kārtējais solis dziļākas izpratnes un izjūtas virzienā, nav ne smakas no atražošanas un vienas pareizības uzspiešanas. Limbažos top māksla.

Arī tā var raksturot TDA „Katvari” jaunāko izrādi „Inficētais”, kas vēlreiz pierādīja, cik īpašs un unikāls savās mākslinieciskajās izvēlēs un to realizācijā ir deju ansamblis no Limbažiem. Uzmanības vērts notikums.

            Inficēšanās sākums

Pirms pieciem gadiem, atzīmējot savu deviņdesmito dzimšanas dienu, TDA „Katvari” ar iestudējumu „No zobena saule lēca” (horeogrāfs Agris Daņiļēvičs, režisors Uģis Brikmanis, spēlē grupa „Auļi”) pārsteidza, iepriecināja un ietekmēja deju Latvijā. Atceros kā, neko īpaši negaidot, devos uz Limbažu kultūras namu, bet rezultātā nu jau ceturto reizi rakstu par „Katvariem”, un vēl vairākas reizes esmu viņus pieminējusi, stāstot par jaunākajām tendencēm dejā. Uzvedums tika rādīts Limbažos, Rīgā uz Kongresu nama skatuves un divas reizes arī Ķīpsalas izstāžu zālē ar daudzu kolektīvu piedalīšanos. Var droši teikt, ka ar „zobenismu” ir inficēti ļoti daudzi dejotāji un skatītāji, jauni un veci, daži numuri dejoti arī TV šovos. Mani visvairāk iepriecina tas, ka ar katru atjaunošanas reizi, izrāde mainījās un attīstījās, ar katru reizi kļuva aizvien labāka un pārliecinošāka. Tajā ar prieku izdejojās arī profesionāļi.

Pēc pieciem gadiem, kad atkal ir iemesls svinēt kolektīva jubileju – nu jau cienīgos deviņdesmit piecus gadus, uz leju latiņu laist negribējās. Un gan jau jautājums par to, ko šoreiz darīt, bija urdošs. Ar „parastajiem” koncertiem viss skaidrs – ierastais zelta repertuārs, draugu kolektīvi ar savām dejām. Bet ko darīt pēc „No zobena saule lēca” panākumiem? Valsts teātri un komerciālas apvienības droši vien gluži kā Holivuda mēģinātu turpināt veiksmes stāstu, cenšoties izspiest maksimumu no tēmas, kases un tautas mīlestības. Tomēr „lauku pulciņš”, kā Edžus Arums pats mēdz saukt sevis vadīto kolektīvo, izvēlējās iet citu ceļu. Godprātīgu mākslinieku ceļu, kurā nevis tiek izmantota esošā formula, bet tiek izdarīta izvēle darīt ko jaunu – strādāt citā veidā, stilā un telpā.

Sērga turpinās

Izrāde „Inficētais” 2014. gadā ir tapusi ar tādu pat apbrīnojamu aizrautību, ticību un lieliskām organizatora spējām kā „No zobena saule lēca”. Izrāde un tās oriģinālmūzika tika pieteikta arī „Spēlmaņu nakts” balvai, liekot žūrijai lauzīt galvas par to, kas šis īsti ir par „produktu”? Vai tas ir uzskatāms par profesionālu darbu? Kas vispār mūsdienās ir profesionālis? Vai tikai tas, kas ticis pie darba institūcijā? Un dejas jomā tāda vieta ir tikai Latvijas Nacionālais balets. Vai tad sanāk, ka citi, lai cik arī labi nedejotu, kādas skolas nebūtu beiguši, ir tikai „lauku pulciņi”? Par šo īpaši nosmaidīju, kad dzirdēju baumas, ka pēc izrādes „Kauciens” Vidzemes koncertzālē „Cēsis”, esot izskanējis jautājums, kāpēc tiek aicināti neprofesionāļi? Tas nekas, ka izrādi publika uzņēma kājās stāvot, ļoti prominentas personas no Latvijas un ārvalstīm slavēja dejotājus un slavenais horeogrāfs Moriss Kozijs grib veidot oriģināldarbu tiešu mūsējiem (varbūt tas izdosies, Edžus Arums savu producenta talantu nu liks lietā jaunajā amatā, vadot Cēsu kultūras centru). Tad nu šo „neprofesionāļu” vidū, kas tā sajūsmināja skatītājus, bija arī horeogrāfs Gints Dancītis, kurš ir profesionāls sporta deju dejotājs, studējis laikmetīgo deju un ir viens no pieprasītākajiem dejotājiem un horeogrāfiem dažādos projektos. Tieši viņš veidoja izrādi „Inficētais” Limbažos. Izrādi, kas pavisam noteikti bija jauna un īpaša pieredze gan dejotājiem, gan skatītājiem.

17. maijā par godu Latvijas vecākā kolektīva TDA “Katvari” 95 gadu jubilejai Limbažos, bruģa ražošanas angārs (SIA „Pro-Bet”) Vidus ielā 2 bija pārtapis par koncertzāli, tieši tur notika ritma un dejas izrāde “Inficētais”. Iestudējums pieteikts kā ”ritma, ķermeņa kustības, dejas un mūzikas simbioze, kas pastiprināta ar urbānas vides un mākslas elementiem”. Arī tēmas pieteikums ir gana visaptverošs – par rutīnu un cilvēka brīvību izvēlēties, par inficēšanu ar pozitīvismu. Izklausās pēc īstiem puķu bērniem. Puķu bērniem angārā.

Bruģa angāra darbinieki nāk, katru dienu nāk, uzvelk savas darba drēbes un ritmisku industriālu skaņu pavadībā pa vienam krāmē bruģakmeņus. Tās pašas sejas, tie paši akmeņi, tie paši vecie joki. Bet tad atnāk jauns darbinieks. Un viņš ir tāds priecīgāks. Laikam jau tāpēc, ka viņam te viss jauns. Laikam tomēr viņš dzird tās pašas monotonās skaņas citādi, redz tās pašas nogurušās sejas citādi, priecājas par tiem pašiem vecajiem svētkiem citādi. Un tā nu pamazām ar viņa „vainu” aplīp arī citi, un vienmuļais darbs izrādās intriģējošs un iedvesmojošs. Stāsts ne par bruģi, ne par angāru, ne par „Katvariem” vai mūzikas autoriem Dzintaru Vīksnu un Matīsu Repsi, ne par perkusionistu apvienību „Pulsa efekts” un pat ne par grupas „Limonāde” meitenēm. Un pat ne par uzveduma horeogrāfu un režisoru Gintu Dancīti.

Lieliski izmantota telpa gan kā scenogrāfija, gan iedvesma tēmai. Gudra horeogrāfija, kas gan rēķinās ar dejotāju iespējām, gan ved viņus pa jauniem ceļiem, dodot iespēju augt un mācīties. Nepretencioza režija, kur notikumu sasaisti nodrošina nevardarbīgas sižetiskas izspēles un mirkļi pārdomām un atelpai. Iederīga un atbilstoša mūzika un tās izpildījums gan skaniski, gan vizuāli. Rezultātā tapis kvalitatīvs mākslas darbs, kurš veic gan publikas izglītošanu dejas daudzveidības virzienā, gan palīdz dejotājiem pavērt jaunu redzējumu uz kustību un izrādes formu. Džeza deja prasa precīzāk trenētu ķermeni nekā atbrīvota tautiskas dejas kustība, tāpēc neizbēgami brīžiem var redzēt, ka dejotāji nav profesionāļi. Arī izrādes dramaturģija nav tik izdreijāta, kāda tā bija „No zobena saule lēca” īpaši jau pēc trešās atjaunojuma reizes. Tādēļ droši vien „Inficēto” negaida tik liela vēriena nākotne. Tomēr iespaids, ko šāds iestudējums atstāj gan uz dejotāju profesionālo izaugsmi, gan publikas gaidām un redzesloka paplašināšanu nekādā ziņā nav vērtējams zemāk. Ar nepacietību gaidu nākamos TDA „Katvari” jauno ceļu gājumus.