Ludviga Minkusa „Bajadēras” iestudējuma fakts uz Latvijas Nacionālās operas skatuves ir tiešām ievērības cienīgs. Šis, viens no izcilākajiem Mariusa Petipā baletiem, nekad nav ticis iestudēts Latvijā pilnā apjomā, tāpēc 20. aprīļa Aivara Leimaņa redakcijas pirmizrāde bija nozīmīgs notikums.

Lai gan krievu baletā „Bajadēra” ieņem īpašu vietu un vienmēr piederējis pie baletiem, kas zīmīgs ar labu dramaturģiju, iezīmētu varoņu psiholoģiju un izcilu horeogrāfisko materiālu, pēc-Petipā iestudētāji nav kautrējušies un Petipā horeogrāfijai un iestudējumam gājuši pāri – kurš vairāk, kurš mazāk saudzīgi.

Aivars Leimanis ir saglabājis Petipā horeogrāfiju un vēlākos Čabukiani, Ponomarjova, Sergejeva uzslāņojumus, Zelta dieviņa deju, bez kuras vairs nav iedomājams „Bajadēras” iestudējums, kā arī veicis savu horeogrāfisko revīziju, piemēram, faķīru deju I cēlienā papildinājis ar sadomazohistiskām pletnītēm (manās zināšanās faķīri gan saistās ar staigāšanu pa kvēlojošām oglēm vai gulēšanu uz naglām), ieviesis divus karotājus, kas I un II cēlienā  pilda Solora draugu lomu un dejo variācijas lielajā pas d`action. Iestudēti ir visi skaistie Petipā horeogrāfiskie darbi, kas baletmeistara 19. gadsimta priekšstatos atainoja indiešu dejas, un ne viena vien no tām kļuvusi par klasiskās un raksturdejas šedevru. Džampe (deja ar lakatiem), manu (deja ar krūzi), indusu deja (deja ar bungām), deja ar papagaiļiem, Nikijas skaistā variācija I cēlienā, kurā Minkusa tradicionāli plakanā mūzika melodiski un muzikāli ideāli saplūst ar horeogrāfiju. Ja nu ko varētu vēlēties, mazliet klusinātāku indusu dejas izpildījumu. Pārlieku bravurīgais dejojums īsti neiekļaujas divertismenta stilistikā, bet galvenais – tas „noēd” sekojošo klasisko pas d`action, kura smaidošās meitenes savā entree vienkārši pazūd uz tik spilgta dejas priekšnesuma fona. Protams, visa uzmanība ir vērsta uz III cēlienu „Ēnu valstība”. Lai gan lielu darbu „Bajadēras” tapšanā ir ieguldījusi Marijas teātra repetitore Irina Čistjakova, arī viņai nav izdevies mūsu kordebaletam piešķirt plastiskāku izteiksmi, vijīgākas rokas, fizisku noturību šajā grūtajā horeogrāfiskajā materiālā, kas prasa izsmalcinātu stilu, noslīpētu tehniku, stabilitāti, sinhronitāti.

Būtiski ir izmainīts II cēliena fināls, kas noslēdzas ar Solora pašnāvību. Man ir pagrūti pieņemt šādu risinājumu, jo tas, pirmkārt, manā apziņā nesaistās ar kšatrija, augstākās kastas pārstāvja, uzvedības kodeksu, kā arī ar pašnāvības vietu indusu reliģiskajos priekšstatos. Otrkārt, šāda rīcība neiederas Solora psiholoģiskajā tēlā un pēc pašnāvības nozīmi zaudē Ēnu cēliena satura morāle par vainu un piedošanu. Visbeidzot man ir pagrūti noticēt pašnāvības mizanscēnai kā tādai, jo tās neloģiskā uzbūve padara visu baleta līdzšinējo attīstību sentimentālu, proti, Solors izrauj dunci no radžas aizjostas un nevis nogalina Nikijas slepkavu un tādējādi atriebj viņas nāvi, bet dodas nāvē pats.

Aivara Leimaņa iecere bija „Bajadēru” padarīt dinamiskāku, tāpēc ir viņa deju iespraudumi un papildinājumi, vīriešu partiju paplašināšana. Pēc manām domām, svarīgākais būtu nevis dinamikas piešķiršana, kas vienmēr ir slidens uzdevums, bet sena baleta padarīšana saprotama šodienas skatītājam. Petipā bija ļoti talantīgs, pat ģeniāls baletmeistars, un ne jau talanta vai izdomas trūkuma dēļ viņš „Bajadēras” I cēlienu iestudēja ar pantomīmas izteiksmes līdzekļiem, bet II veidoja kā krāšņu dejas numuru divertismentu, un tikai III cēlienā ļāva vaļu savai horeogrāfijas fantāzijai klasiskajā dejā. Ar šo es vēlos teikt, ka Petipā bija savs nodoms, kāpēc balets tika iestudēts tieši šāds. Un tāpēc, ja Aivars Leimanis vēlējās „Bajadēras” darbību dinamizēt, tad būtu prasījies revidēt skatu ilgumu un koncentrēt domu uz galvenajiem baleta tēliem un viņu attiecībām, uz mīlestības, nodevības un piedošanas tēmu, nevis par katru cenu censties iespiest vēl kādu deju.

Pēc diviem redzētiem sastāviem rodas divējādas jūtas. Protams, ka ir gandarījums par tiem, kuri ir ieguldījuši lielu darbu un uz skatuves ir redzama dzīva seja, pārdzīvojums, tehnisks dejojums, pārdomāts izpildījums. No otras puses, skumdina trupas nestabilais sniegums un nespēja izvirzīt divus līdzvērtīgi spēcīgus sastāvus ne vien galvenajās, bet arī citās lomās. No galveno lomu izpildītajiem lielāku iespaidu atstāja otrais sastāvs – Jūlija Gurviča (Nikija), Juka Mijake (Gamzati) un Aleksejs Avečkins (Solors). Šis sastāvs pārliecināja ar stabilāku un izlīdzinātāku dejojumu un līdz detaļām izstrādātu aktierisko tēlojumu. Pirmizrādes sastāvs Margarita Demjanoka (Nikija), Elza Leimane-Martinova (Gamzati) un Raimonds Martinovs (Solors) kaut kā sasīcinājās starp dramatiskajiem efektiem un līdz galam nepārliecināja ne dejas tehnika, ne aktieriskais veikums. No pārējām lomām, kuru „Bajadērā” ir tik daudz, atmiņā palikuši vien atsevišķi dejojumi, atsevišķas lomas. Jāatzīmē majestātiskais Ringolds Žigis Bramina lomā, ar mierīgiem, nosvērtiem žestiem, sastingušu priestera seju, maska, aiz kuras plosās lielas kaislības. Natalja Lipska dzīvīgi un izteiksmīgi nodejo manu, deju ar krūzi II cēlienā, jāizceļ Iļanas Puhovas un Alises Prudānes  solo dejojums ēnu skatā, nepārspīlējot ar lomu „novingrošanu”, bet cenšoties dejot ar labu akadēmisko stilu. Intars Kleinhofs atzīstami dejo sarežģīto Zelta dieviņa partiju.

Ināras Gaujas scenogrāfija, kostīmi un rotas kopumā labi iekļaujas „Bajadēras” vizuālajā tradīcijā un ataino mākslinieces stilizētās fantāzijas par Indiju. Visumā saskaņotajā indiskajā krāsu gammā „lec ārā” viens īpaši rozā kostīms, kas laikam jau kļūst par Ināras Gaujas zīmolu. Ja „Apburtajā princesē” tāds sevišķi rozā bija Auroras kostīms II cēlienā, tad šoreiz izceļas Gamzati rozā svārki ar spīdumiņiem I cēliena otrajā ainā. Var diskutēt par mazliet smieklīgo butaforisko ziloni II cēlienā, jo šāds izteikti ārējs efekts iestudējumam kopumā pat traucē, ja reiz skatītāji ziloņa butaforiju uzņem ar lielākiem aplausiem nekā dejotāju sniegumu.

Baiba Beinaroviča