Urvi Vora

Termins „latviešu deja” nepavisam nav ideāls Latvijas deju pētīšanai. Tā vietā, lai apzīmētu vienkārši dejas, kas tiek dejotas Latvijā, tas netieši liek saprast, ka atsevišķām dejām piemīt dabisks latviskums, īpašības, kas tās padara latviskas. Bez šaubām, atsevišķu deju ievietošana latviskuma telpā paver iespēju domāt par citām dejām kā par ne-latviskām – un tas ir visai riskants apgalvojums, kuru apklusinātu daudzveidīgās modernās un postmodernās diskusijas dejas antropoloģijā un etnohoreoloģijā. Mūsdienu izpratnē deju loma dažādās sabiedrībās tiek pētīta, balstoties uz pašas dejas praksi, tās praktiķu apgalvojumiem un to dejošanas kontekstu. Jautājumi par dejas autentiskumu, izcelsmi un mantojumu neveicina tādu Latvijas dejas izpratni, kas būtu pilnībā šķirta no nacionālās identitātes.

Izpratni par tautas dejām kā nacionālisma simbolu Latvijā vēsturiski ir veidojuši divi faktori. Padomju periodā Baltijas valstu tautas piedzīvoja dažādu formu sociālo un kultūras kontroli, kas paredzēja vienotas PSRS kultūras izveidi. Šī procesa gaitā Baltijas valstīs no Krievijas tika ieviestas komplicētas masu horeogrāfijas dziesmu un deju ansambļu izpildījumā, jau esošo repertuāru papildinot ar jaunu, spilgtu nokrāsu. No vienas puses, tas noveda pie izplatītā priekšstata, ka tādējādi Latvijas tautas dejas ir zaudējušas savu tīrību. No otras puses, tautas deju sargāšana un mēģinājumi atrast šo zaudēto tīrību kļuva par vienu no pretpadomju protesta simboliem. Turklāt Baltijas Dziesmotās revolūcijas laikā 1987.–1991. gadā (nosaukums radies pēc spontānās masu nakts sadziedāšanās Igaunijā 1988. gadā) tautas dziesmas un dejas kļuva ne tikai par protesta zīmi, bet arī brīvības praktizēšanas veidu. Tādējādi tautas deja tika sasaistīta ar latviešu nacionālismu, un līdz pat šim laikam tautas deju nozīmību apliecina tādi faktori kā valsts finansējums, izglītība, auditorija un citi.

Interesanti, ka šie jautājumi daudz biežāk tiek uzdoti diasporas kopienās. Piemēram, Ziemeļamerikā notiekošajos Dziesmu un Deju svētkos piedalās gan Latvijas, gan Amerikas un Kanādas latviešu kopienu deju grupas. Daudzos emuāros tiek norādīts, ka galvenā atšķirība starp tām, šķiet, ir Latvijas deju grupu uzsvars uz horeogrāfiju, improvizāciju un stilizāciju, ko kopā var aptuveni apzīmēt par skatuvisko deju. Savukārt diasporas deju grupas, glabājot tradīciju, pieturas pie tradicionālā dejošanas veida, un viņu ieskatā tieši tas būtu jāsauc par tautas deju. Šī atšķirība ir redzama arī Deju svētkos Latvijā, kur piedalās grupas ar atšķirīgu izpildījuma stilu, dinamiku un dalībnieku skaitu. Šāds deju dalījums ir patvaļīgs, to apliecina tas, ka skatuviskā tautas deja bieži tiek uzskatīta par daudz tuvāku baletam, modernajai dejai un citiem žanriem, kas tiek izpildīti teātra vidē. Vai tas būtu mēģinājums pārējos ilgstoši praktizētos, skatītāju un izpildītāju vidū populāros dejas žanrus definēt kā „ne-tautiskus”, „ne-nacionālus”, ne-latviskus”?

Šim jautājumam var pieiet arī no pretējās puses. Vai, piešķirot šādus apzīmējumus dejām, mēs uzskatām, ka nacionālā identitāte neattiecas uz laikmetīgo deju un horeogrāfiju? Pat šajā jomā tīši vai netīši var redzēt valsts nacionālā identitātes piesaukšanu. Tas liek jautāt – vai šāda dejas dalīšana palīdz saprast vienmēr attīstībā esošo Latvijas dejas jomu?

Turklāt vai termins „latviešu deja” spēj aptvert visas dejas, kas tiek dejotas Latvijā? Un vai ar interneta avotiem pietiek visaptverošai izpratnei par to, kas ietilpst šajā terminā?

No angļu valodas tulkojusi Daiga Rutka