Latvijas balets un cienījamie 90

16/12/2012

Baiba Beinaroviča

Es mīlu baletu. Labu baletu. Vienmēr esmu teikusi, ka dodu priekšroku izjustam, dvēseliskam un saturiskam sniegumam nevis tehniski spožam, bet mehāniskam dejojumam.

Ik pa laikam uzdodu sev jautājumu, kas mani saista baletā? Atbildēt ir grūti, jo balets ir skatuves mākslu sintēze, fantastiski necilvēcīgs darbs un ikdienas rutīna, absolūts teatrāls skaistums, māksla runāt bez valodas, izteikties tikai ar žestu, ķermeni un skatienu, un vēl un vēl. Man patīk, tā teikt, gudrs dejojums, kad es redzu, ka dejotājs ir domājis par savu lomu un sava tēla vietu baletā. Mani sajūsmina emocionāls dejojums, un tas nav skaļi teikts, jo šodien tik bieži redzamas tukšas acis un vienaldzīga attieksme. Kas man nepatīk baletā? Nepatīk sauss dejojums, nepiepildīts žests, kad redzams, ka dejotājs nav domājis, ko tajā brīdī kustība nozīmē un ko tajā brīdī viņa atveidojamais personāžs domā, jūt un pārdzīvo. Es pat baidos pieminēt tādas elementāras lietas kā vāja tehnika, nedzīvas rokas, izļurkājusies mugura, nelīdzenas kordebaleta rindas un klibojoša skatuves kultūra.

Kā man pietrūka baleta jubilejas kontekstā? Paša konteksta. Vai decembris ir nosaukts par jubilejas mēnesi LNO, kurā visas baleta izrādes būtu veltītas baleta deviņdesmitgadei? Nav retrospekcijas par visiem tiem cilvēkiem, kas šajos deviņdesmit gados veidojuši Latvijas baletu. Ne tikai prīmas un premjerus, baletmeistarus un baleta pedagogus, neaizmirstot „svēto trīsvienību Liepa, Barišņikovs, Godunovs”, bet arī diriģentus un orķestri, scenogrāfus, kostīmu māksliniekus, frizierus, grimētājus, kurpju un kostīmu gatavotājus, tehniskos darbiniekus, kuri diendienā strādājuši, lai rastos baleta izrādes. Nebija arī baleta veterāniem veltītas izstādes, lai atsauktu atmiņā saknes, kas ir pamatā šodienas baletam.

Mani Latvijas baleta 90. jubilejas svinību akcenti:  Annas Lauderes un Edvīna Revazova saskanīgais, izstrādātais, emocionālais duets no Noimaiera „Kamēliju dāmas”, atkaltikšanās fakts ar baletu baletam – Litas Beiris 7. simfoniju un nostaļģija pēc tā pirmizrādes sastāva un Inta Roziņa skotu kalnietis koncerta starpbrīžos. Un baidos, ka Latvijas baleta labākā daļa šovakar sēdēja zālē.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.