Rūta Pūce

Mana ikdiena un sirds pieder laikmetīgajai dejai, bet, 2020. gada sākumā nokļūstot Dance.lv žurnāla redaktoru komandā, sajutos kā dejas detektīve man nezināmos ūdeņos – Latvijas baletā. Manos pienākumos ietilpst sekot līdzi aktualitātēm baleta nozarē un meklēt personības, kas par tām spētu izteikties no dažādiem – dejas profesionāļu, vienkāršu skatītāju,  mākslas baudītāju, neticīgo un ļoti apburto – skatupunktiem. Mūsu mērķis ir radīt domu apmaiņu sabiedrībā un profesionāļu aprindās. Šis raksts būs 2020. gada apskats un apkopojums notikumiem, kuriem sekojis līdzi Dance.lv žurnāls.

Latvijas baleta ainu pārsvarā piepilda Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) iestudējumi – gadā vidēji divas līdz trīs pirmizrādes. Jaunus baleta māksliniekus LNOB  prasībām sagatavo Rīgas Baleta skola (RBS). Baletu kā interešu izglītību vai hobiju var apgūt arī deju studijās, daudzu gadu treniņu rezultātā nereti tuvojoties arī profesionālam līmenim. Latvijā no 1996. gada norisinās arī Sarptautiskais Baltijas Baleta festivāls “No klasikas līdz avangardam”. 2020. gadā pārmaiņas piedzīvoja ikviena baleta struktūra, katra gan citādā veidā.

Janvāris noritēja ierastā gaisotnē. Tikko, 2019. gada nogalē, pirmizrādi LNOB bija piedzīvojusi Sergeja Zemļanska izrāde “Trīs draugi”. Marijas Saveiko interviju ar horeogrāfa asistentu Dmitriju Gaitjukeviču vari lasīt šeit.

Meklējot šīs un vēlāk arī citu baleta izrāžu recenzentus, secinu, ka Latvijas baletam pietuvinātā vide ir kautrīga. Daudzi uzrunātie cilvēki atbild ar “skaļi to nevaru teikt”. Par “Trīs draugiem” vairāki atteicās rakstīt recenziju, aizbildinoties, ka nezina, kā izrādi definēt, kādos rāmjos to iekļaut, kā par to runāt. Jāatzīst, ka mani pašu samulsināja izrādes žanrs “laikmetīgais balets”. Ko šis termins man grib pavēstīt? Baleta kustības es redzēju, kustības, kas neietilpst klasiskās dejas kanonos, arī, balerīnas basām kājām otrajā cēlienā arī, bet – vai horeogrāfija kopumā bija laikmetīga? Kāds teiktu, ka tas atkarīgs no katra laikmetīguma līmeņa. Es teiktu, ka izrāde bija pietiekoši klasiska, nepārkāpjot robežas un neliekot man ieraudzīt pasauli citādi kā līdz šim. 

Pēc šīs nelielās vilšanās janvāra beigas savukārt iezīmēja ārkārtīgi skaists piedzīvojums – uz sarunu aicināju LNOB vadošo solisti Elzu Leimani. Minētos “Trīs draugus” viņa trāpīgi pielīdzināja teātrim, kas ir likumsakarīgi, jo izrādes horeogrāfam/režisoram Sergejam Zemļanskim teātra vide ir tuva. Bet Leimane steidzās arī uzsvērt vērtīgo pieredzi, ko trupa ieguvusi darba procesā. Šādu komentāru par darba procesu esmu saņēmusi arī no citiem trupas dejotājiem. Ar Elzu Leimani vēl runājām par šī brīža situāciju Latvijas baletā, par dejotāja ķermeni un aizskārām arī notikumus pasaulē. Viņa man viennozīmīgi pavēra plašāku skatu gan uz baletu Latvijā, gan pasaulē. Ārkārtīgs gandarījums par tik inteliģentu un atklātu sarunu. Latvijas balets mani sāk ieintriģēt. Intervijas abas daļas vari lasīt šeit un šeit.

1. februārī septiņdesmito jubileju nosvinēja izcilais baletdejotājs un repetitors Genādijs Gorbaņovs. Par augstvērtīgu Latvijas Nacionālās operas un baleta vīriešu solistu repetitora darbu, nodrošinot baleta repertuāra izrāžu nemainīgu kvalitāti, viņš tikko kā, 2021. gada janvārī, nominēts Dejas balvai kategorijā “Ieguldījumu dejas mākslā”. 

Februārī LNOB baleta trupa devās viesizrādēs uz Hannoveres Valsts teātri ar savām repertuāra izrādēm Ādolfa Adāna “Korsāru” un Jura Karlsona “Karlsons lido…”. Jau gada beigās baleta soliste Annija Kopštāle šo atzīst par 2020. gada nozīmīgāko notikumu līdzās “Gulbju ezera” pirmizrādei, kuru skatītājiem neplānoti vajadzēja gaidīt līdz pat septembrim.

Marts atnesa Covid-19 izplatību. No tā vienā vai otrā veidā cieta un joprojām cieš visa dejas pasaule, arī balets. Sākumā mēs visi domājām, ka tas tikai uz īsu brīdi. Daļa manis satikto dejotāju bija pat diezgan priecīgi par negaidīto atpūtu. Diemžēl tas viss ievilkās un rudenī atkal atkārtojās. Ārkārtējās situācijas pirmās nedēļas baletu padarīja cilvēcīgāku, tas it kā atkailinājās, parādīja arī savu ievainojamību pasaules notikumu priekšā, un man tas šķita skaisti. Baletdejotāji interneta vidē lēnām sāka pasmieties paši par sevi, daloties ar mājas video un knifiem ķermeņa uzturēšanai formā jaunajos apstākļos. Līdz šim atturīgajam Latvijas baletam tas bija diezgan nopietns publicitātes pagrieziens. 

Nopietnu triecienu Covid-19 pandēmija atnesa arī Starptautiskajam Baltijas Baleta festivālam, kas 2020. gadā svinēja 25 gadu jubileju. Martā un aprīlī paredzētie pasākumi bija jāatceļ, taču jūlijā svinībām par godu kultūras centra “Grata JJ” galerijā “MuseumLV” tika veidota izstāde “#4skatuves”. Festivāla mājas lapā joprojām kā pēdējā parādās informācija par festivāla notikumu atcelšanu. Informāciju par izstādi vari apskatīt šeit.

Aprīlī ieplānotā Pētera Čaikovska baleta “Gulbju ezers” (horeogrāfija – Mariuss Petipā un Ļevs Ivanovs) pirmizrāde tika pārcelta uz vēlāku laiku. Sekojot pasaules opernamu piemēram, arī LNOB ierobežotā laika posmā pavasarī piedāvāja noskatīties daļu izrāžu ierakstu bez maksas, jo piespiedu dīkstāve joprojām turpinājās. Pēc vadošo solistu Instagram ierakstiem spriežot, baleta trupai gan atsākās mēģinājumi, bet operas mājaslapas kalendārs līdz pat augustam stāvēja tukšs.

Vasarā baleta solistu Instagram konti, šķiet, liecināja, ka var paspēt visu – gan atpūsties un baudīt vasaru, gan atgūt pavasarī zaudēto formu. Baletskolā mācības līdz pat semestra beigām notika attālināti, un 3. kursa izlaidums pagāja klusi, bez noslēguma koncerta plašai publikai. Neskatoties uz to, četras absolventes saņēma uzaicinājumu pievienoties LNOB baleta trupai.  Tikpat klusi balets vasarā izgāja pie skatītāja pa operas durvīm burtiskā nozīmē, jo Operas skvēra priekšā  Dance.lv žurnāla projekta “Deja Domā” ietvaros tika filmēts video, kura horeogrāfe bija Milana Komarova, bet dejoja Somijas Nacionālā baleta māksliniece Lauma Berga. Ar video, horeogrāfes radošā procesa piezīmēm un divām recenzijām par šo darbu vari iepazīties šeit.

Vasarā arī neoficiāli klīda baumas, ka “Gulbju Ezera” atjauninājums būs skatāms septembrī. Uz brīdi izliekamies, ka tas jau tūlīt, tepat un nekādas pandēmijas nav bijis. E-pasta sarakste ar LNOB par recenzentu “Gulbju ezeram” kaut kur iestrēga, un ilgā klusēšana no Baltā nama radīja aizdomas, ka kaut kas varētu noiet greizi. Ja nu atkal visu aizslēdz?! Acīmredzot pulcēšanās ierobežojumi un sanitārās prasības biedē, uztrauc un rada neskaidrību joprojām ikvienā publisko pasākumu rīkotājā. Augusta vidū “Gulbju ezera” pirmizrāde 2. septembrī tika izziņota oficiāli.

Septembris. “Gulbju ezers” Aivara Leimaņa inscenējumā. Beidzot! Galvenās lomas Odetu-Odīliju un princi Zigfrīdu pirmizrādē dejo Jūlija Brauere un Vadims Muntagirovs. Brauere šo lomu 2020. gadā jau dejojusi arī Kairas operā Ēģiptē, savukārt Vadims Muntagirovs ir viesmākslinieks –Londonas Karaliskā baleta premjers. Šajās lomās turpmākajās izrādēs iejūtas arī Jolanta Lubēja, Annija Kopštāle, Alise Prudāne, Viktors Seiko, Aidens Viljams Konefrijs, Zigmārs Kirilko. Neformālās sarunās ar dažādiem baleta pārstāvjiem saklausīju gan lielu godu atkal dejot pasaules slaveno baletu LNOB repertuārā, gan arī nelielu smīnēšana, jo, tikai nomainot tērpus un dekorācijas, bet joprojām izmantojot to pašu horeogrāfiju, to īsti nevarot saukt par pirmizrādi. Par šo izrādi Dance.lv žurnālā tapušas divas recenzijas, kas pārstāv ļoti atšķirīgus viedokļus. Baleta profesionāles Regīnas Kaupužas recenziju “Patiesi augstvērtīgiem mākslas darbiem nav noilguma” lasi šeit, bet teātra un nu jau arī laikmetīgās dejas kritiķes Jutas Ances Rombergas “Vai resnas meitenes var rakstīt par baletu” lasi šeit. Šķiet, sadursme starp tradīciju un pārmaiņām, ko pieprasa pasaules griešanās, vienmēr būs interesantākais fenomens, ko pētīt cilvēkā un mākslā. Ceru, ka atšķirīgie viedokļi ir radījuši intrigu, tikko kā opernama durvis atkal būs vaļā doties uz “Gulbju ezeru”, lai uztvertu to saviem jutekļiem un domātu savas domas par deju.

Septembrī norisinājās sarunu festivāls “Lampa”, kurā Rīgas Baleta skola sadarbībā ar LNOB organizēja diskusiju “Zēns. Balets. Vīrietis”. Sarunā par aizspriedumiem pilno tematu – vīrietis baletā – piedalījās Gustavs Erdmanis-Hermanis, PIKC NMV “Rīgas Baleta skola” 2. baleta klases izglītojamais, Arturs Sokolovs, Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošais baleta solists, Dmitrijs Gaitjukevičs, horeogrāfs, scenogrāfs, dejotājs, dejas pedagogs, Latvijas Dejas Informācijas Centra valdes loceklis, PIKC NMV “Rīgas Baleta skola” Laikmetīgas dejas programmas kursa vadītājs, un Marians Butkēvičs, baleta mākslas eksperts, vadošais baleta solists, pedagogs. Diskusiju vari noskatīties šeit: 

Septembris iezīmēja pagriezienu arī Rīgas Baleta skolas attīstības vēsturē, jo tā atvadījās no līdzšinējā nosaukuma Rīgas Horeogrāfijas skola. RBS ir valsts profesionālā mācību iestāde, kurā līdzās vispārizglītojošajiem priekšmetiem tiek apgūta arī baletdejotāja (un, starp citu, arī laikmetīgās dejas dejotāja) profesija. Svarīga piezīme – RBS piedāvā arī dienesta viesnīcu, līdz ar to bērni no jebkuras Latvijas vietas (un ārzemēm, lielākoties – no Krievijas) var ne tikai sapņot par profesionāla dejotāja karjeru, bet tiešām to arī piepildīt, dzīvojot un mācoties Rīgā. Pavasarī līdz ar attālināto mācību sākšanos dienesta viesnīca tika slēgta, visi atgriezās mājās un aktīvi trenēties klātienē atsāka tikai jūlija otrajā pusē, gatavojoties gan iestājeksāmeniem, gan jaunajam mācību gadam. Pedagogiem septembrī vajadzēja izstrādāt stundu plānu arī attālinātām mācībām, tobrīd likās, ka tas varbūt nebūs nepieciešams, bet jau novembrī attālinātās mācības atkal kļuva par realitāti. Atšķirībā no pavasara rudenī izsludinātās ārkārtējās situācijas noteikumi pret Rīgas Baleta skolu bija diezgan saudzīgi. RBS līdz ar pārējām Nacionālās Mākslu vidusskolas struktūrvienībām ir profesionāla mācību iestāde, un daļa izglītības iestāžu darbības ierobežojumu uz baletskolu šoreiz neattiecās. Līdz pat decembrim reizi dienā gandrīz visa vecuma grupām notika kāda deju nodarbība (baleta klasēm un kursiem – klasiskās dejas stunda). Lai gan kopējā slodze samazinājās un daļēji attālināto / daļēji klātienes mācību modelis radīja organizatoriskus sarežģījumus, tomēr bija iespēja strādāt pie kaut kādas dejiskās izaugsmes vai vismaz esošās kvalitātes uzturēšanas. Decembrī nodarbības varēja notikt tikai individuāli, pārējai grupai nodrošinot mācības attālināti. Tas palielināja pedagogu slodzi, gatavojot stundas gan klātienei, gan attālinātam mācību procesam. Jāpiezīmē, ka pedagogiem saskaņā ar vadības izstrādātajām vadlīnijām bija diezgan liela brīvība savu stundu organizācijā un saviem audzēkņiem piemērotāko mācību modeļu izvēlē. Lai samazinātu kopējo cilvēku plūsmu skolā, daļa praktisko nodarbību klātienē nenotika jau no novembra. Vai viena individuāla nodarbība ar pedagogu atsver tai sekojošu nedēļu attālinātā darba, rādīs laiks. Lielākais zaudējums – Ziemassvētku koncerta pārcelšana. To kā svaigu gaisu pēc saraustītā gada gaidīja gan pedagogi, gan, jo īpaši, audzēkņi. Koncerta programmas otrajā daļā pirmizrādi piedzīvos (kaut kad tas noteikti notiks!) Milanas Komarovas laikmetīgā baleta jauniestudējums “Vilinošās tāles” ar III kursa audzēkņiem.

Septembra beigās no aktīvajām skatuves gaitām atvadījās primabalerīna Viktorija Jansone, kas tagad LNOB strādā kā repetitore, gatavojot baleta māksliniekus izrādēm. Vairāk šeit.

Līdz rudens vidum LNOB baleta trupa vēl paspēja nodejot vairākas izrādes. Dejas kritiķe un baleta profesora asistente Dženifera Sarvera (ASV), paguva noskatīties Ludviga Minkusa baletu “Bajadēra” Aivara Leimaņa iestudējumā un uzrakstīja arī recenziju par Jūlijas Braueres dejojumu galvenajā lomā. Lai raksts sasniegtu plašāku publiku Latvijā, Dance.lv žurnāls to iztulkoja, recenziju vari lasīt šeit.

Arī Dance.lv žurnāla projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā daļa paspēja tapt vēl pirms smagākiem ierobežojumiem. Kā baleta pārstāvis šoreiz ar savu horeogrāfiju debitē Arturs Sokolovs, kurš dejo duetu ar savu dzīvesbiedri un LNOB baleta trupas mākslinieci Juku Mijaki-Sokolovu. Video, horeogrāfa piezīmes un divas recenzijas par šo darbu vari lasīt šeit.

Otrā ārkārtējā situācija Latvijā tika izsludināta novembrī, bet gada nogale atnesa arvien jaunus un stingrākus ierobežojumus visās dzīves jomās. LNOB nevar dejot skatītājam, bet var turpināt trenēties, veidot izrāžu ierakstus. RBS nevar mācīties pilnā apjomā, bet tomēr kaut kādā veidā mācības tiek turpinātas, jo tā ir izglītības iestāde, nevis privāta deju studija. Tieši deju studijas esošā situācija skārusi vissmagāk un ne tikai baleta nozarē. Tālis Sils ir baleta studijas “Grande” vadītājs, arī Dejas balvas žūrijas loceklis. Šogad ar saviem audzēkņiem iestudējis izrādi “Stāsts par Klāru un Riekstkodi…”, kas septembrī tika rādīta VEF Kultūras pilī. Šogad viņiem izdevās arī atkārtoti parādīt bērnu baleta izrādi “Īkstīte”. Savos uzskatos Tālis Sils ir skarbāks nekā citi apjautāties baleta profesionāļi. Viņš nebaidās atzīt, ka baleta pasaulē šogad esošās situācijas dēļ īsti nav bijis spilgtu notikumu, sabiedrībā kopumā interese par deju zūd. Viņš nevairās situāciju saukt par smagu. Kā sudraba maliņu šim mākonim min jauniegūtās spējas darboties digitālajā vidē, bet uzsver, ka tas ir īslaicīgs risinājums, kam īstenībā nav nekāda sakara ar dejas kvalitātes attīstību un izaugsmi. Kā lielāko traucēkli min ārkārtējās situācijas izraisītos ierobežojumus, kas paralizējuši arī deju studiju darbību, līdz ar to apturot gan izaugsmi dejā, gan arī  biznesu – galveno iztikas avotu.

Decembris baleta pasaulei atnesa sēru vēsti. Mūžībā devās baletdejotāja, dejas pedagoģe un repetitore Palmīra Dzērve (16. 03. 1931.–5. 12. 2020.). Guntas Bāliņas piemiņas rakstu lasi šeit.

Dance.lv žurnāls decembrī laida klajā podkāstu “Hoeofone. Dejas balss”. Pirmajā epizodē ar Aneti Enikovu sarunājās Elza Leimane un Antons Freimans. Abi horeogrāfi šobrīd LNOB Jaunajā zāle veido vairāku viencēlienu jauniestudējumu “Divi metri”, kuram iedvesma smelta pašreizējos pandēmijas apstākļos. Sarunā horeogrāfi arī emocionāli dalās ar savām sajūtām par situāciju un darbu operā jaunajos apstākļos. Sarunu klausīties vari šeit.

Aptaujātie LNOB dejotāji par aizvadīto gadu izsakās dažādi. Pārsvarā kā lielāko izaicinājumu min pielāgošanos jaunajiem apstākļiem, kā trūkumu – cilvēciskā kontakta zudumu. To izjutuši, gan strādājot attālināti dažādās digitālajās platformās, gan arī neredzot, nedzirdot un nejūtot no operas skatuves savus skatītājus. “Gulbju ezera” galvenās lomas dejotāja Annija Kopštāle paralēli darbam operas baleta trupā šogad radījusi arī trīs horeogrāfijas bērniem un vienu profesionālam dejotājam. Horeogrāfijas tā arī nav sasniegušas savu skatītāju. Annija Kopštāle min, ka savā profesionālajā darbībā 2020. gadā nav nācies ko mainīt, lai izdzīvotu, bet darba bijis divas reizes mazāk, un līdz ar to atalgojums samazinājies. Kā savu personīgo šī gada lielāko notikumu baletā min Odetas-Odīlijas lomu un viesizrādes Hanoverē. Savukārt, LNOB baleta mākslinieks Donāts Rudzītis pārstāv arī Latvijas kontaktimprovizācijas kopienu. Jautāts par, viņaprāt, nozīmīgāko notikumu baletā viņš atbild: “Manuprāt, neparastākais starptautisks projekts, ko redzēju šogad tiešsaistē bija kvest-balets (ballet-quest) “Infinita Frida”, tā horeogrāfs ir Jurijs Smekalovs. Atkarība no  skatītāja atbilžu variantiem, tajā varēja mainīties tālākā sižetiskā līnija. Agrāk neko tādu nebiju redzējis. Šobrīd digitalizācija ir ļoti aktuāla visās jomās. Tieši šogad sanāca nofilmēt kontaktimprovizācijas projektu, kā arī pirms pāris dienām uz LNOB skatuves tika nofilmēts balets “Riekstkodis”.” Donāts ir pozitīvi noskaņots, cer uz labāko un saglabā ticību, ka ar mūsu pašu spēkiem viss atjaunosies un sakārtosies, darbosies ar iepriekšējo sparu un plauks vēl vairāk. Viņš atzīst, ka svarīgi saglabāt vēsu prātu un dejotājam tik svarīgo disciplīnu, vēlreiz uzsverot: “Šogad man pietrūkuši skatītāji, skatītāji un vēlreiz skatītāji.”

YouTube kanālā “BalletFilm” šogad varēja sekot līdzi video intervijām ar LNOB baleta māksliniekiem Kārli Cīruli, Baibu Kokinu, Sergeju Neikšinu, Māri Spriņģi, Anastasiju Blažnovu (latviešu un krievu valodā), kas ietilps šobrīd topošā filmā par Latvijas baletu. Oficiālu informāciju par termiņiem un veidotājiem atrast nevar, bet pieteikums ir gana mērķtiecīgs. Lai mums izdodas šo filmu sagaidīt 2021. gadā!

Attēls: skats no izrādes “Gulbju ezers”, foto Andris Tone