Dita Eglīte

Raksts pārpublicēts no Delfi.lv

Mūsu baletam šā gada decembrī nu jau deviņdesmit. Jubileja allaž bijis pateicīgs iemesls atskatīties uz paveikto. Tā izgaismo pagātni un tagadni, ļaujot izdarīt secinājumus par nākotnē darāmo. Un tiešām varam lepoties, ka mums ir savs nacionālais balets. Pat ja vienmēr gribētos “ātrāk, augstāk, tālāk”…

Savukārt LNO baleta vadītājs Aivars Leimanis lepojas ar šopavasar iestudēto lielformāta inscenējumu “Bajadēra”. Košu un dalībnieku ziņā daudzskaitlīgu, ar milzu ziloni un solistiem četros sastāvos… Un arī jubilejas Galā koncertam tika daļa no šīs repertuāra vienības, pirmo daļu atvēlot Ēnu cēlienam. Acis priecēja 24 kordebaleta balerīnas, trīs jaunās solistes – Iļana Puhova, Alise Prudāne un Jolanta Lubēja, kā arī solisti – viesmākslinieki Olga Smirnova un Vladislavs Lantratovs no Maskavas Lielā teātra.

Varens ievads, kura laikā gan, patriotisku jūtu vadīta, tomēr domāju, kādēļ gan arī šoreiz soltistu partijas nedejot mūsu pašu primabalerīnai Jūlijai Gurvičai, premjeriem Aleksejam Avečkinam vai Sergejam Neikšinam… Jūlija taču joprojām divās pēdējās desmitgadēs ir nepārspēta primabalerīna mūsu trupā. Ar ideālu augumu un izkoptu tehnisko meistarību, ar neticami skaistām kājām un viegla, dejojusi vai visas iespējamās prīmas partijas. Kopš deviņdesmito gadu vidus par savējo saucam arī Alekseju Avečkinu, vienu no skatītāju iemīļotākajiem premjeriem, bet Sergejs Neikšins joprojām atzīstami demonstrē akadēmisko krievu skolu. Nu un kas, ka pasaules prakse rāda piemērus jubilejas “parādēm” aicināt citzemju zvaigznes? Mums gan šoreiz tika piedāvātas vēl topošas krievu zvaigznes. Kaut, ja uzsvars ievadā tiek likts uz “ēnām”, jēdzieniski tas ir pietiekami ietilpīgi: līdz kvalitatīvam un tehniski nevainojamam dejas izpildījumam vēl augt un tiekties ne tikai mūsu dejotājiem.

Neesmu pārliecināta, vai mērķis – parādīt fragmentus gandrīz no visām repertuāra izrādēm – attaisnojās. Tomēr koncertu noslēgt ar Artura Maskata slaveno “Tango”, trim solistu pāriem izdejojot Kšištofa Pastora sacerētās kaislības, bija gana konceptuāli. Varbūt tas ir mūsu baleta drošākais nākotnes virziens – ar klasikas skolu pamatā mērķtiecīgi attīstīt tieši mūsdienu baleta žanru? Turklāt par mūzikas oriģināldarbu trūkumu nevaram sūdzēties. (Arī nākamās sezonas sākums jau sola jaunu oriģinālbaletu – Jura Karlsona “Karlsons lido”). Vien jāmeklē un jāļauj veidoties jauniem, mūsdienīgi domājošiem horeogrāfiem pašu mājās.

Dejotāji mums ir lieliski aktieri un varētu būt arī tehniski nevainojami izpildītāji aizraujošos un iedvesmojošos uzdevumos. Tātad materiāls, ar kuru radīt jaunas un oriģinālas lietas, balstoties uz spēcīgu klasiskās dejas skolu, mums it kā būtu. Varbūt arī tāpēc, skatoties vērienīgo Galā koncertu, nācās secināt, cik daudzi dejotāji trupā netiek pilnvērtīgi izmantoti. Vai Nornas ārprāts “Erdā” ir viss, ko spēj Viktorija Jansone; vai “Marijas sapņa” jancības ir viss, ko spēj parādīt staltais un atraktīvais, ar plašu žestu apveltītais Ringolds Žigis; vai nebūtu iespējams radīt absolūti oriģinālu horeogrāfiju Margaritas Demjanokas neikdienišķajiem dabas dotumiem ķermeņa plastikā; vai Andrim Pudānam “Smilšu vīrs” bija pēdējā lielā iespēja?

Oriģināla un īsta Māksla taču veidojas, atklājot individuālo un unikālo. Pat ja tas ir akadēmisks balets. Šobrīd tomēr, vērojot repertuāra izrādes, ir sajūta, ka ar “copy-paste” (pārstudējot klasiku vai iestudējot citur pasaulē jau tapušus darbus) primāri tiek domāts par naudu, aizmirstot svarīgāko – trupas izaugsmi. Cik ilgi LNO balets dzīvos uz veciem lauriem, lepni atsaucoties uz dižajiem vārdiem vēsturē? Liepa, Barišņikovs, Godunovs… Tā ir vēsture un, protams, vēsturi jāciena, taču pēdējo desmitgažu laikā nav izskanējis neviens jauns vārds, kas skanētu pasaulē vismaz tikpat skaļi.

Tomēr neraugoties uz visu, lielisks Galā koncerta zieds bija – Anna Laudere, kura, nepabeigusi mācības mūsu Horeogrāfijas skolā, turpināja mācīties Vācijā un tagad ir viena no vadošajām solistēm Hamburgas baletā. Viņas un Edvīna Revazova duets fragmentā no Džona Noimaiera baleta “Kamēliju dāma”, bija vienīgais koncerta īstais pārsteigums un emocionālais prieks. Apbrīnas vērta vijīgā plastika un emocionāls dramatisms, smalkā, izstrādātā un jēdzieniski ietilpīgā horeogrāfijā, kas sasniedza pat zāles pēdējās rindas. Tās bija epizodes, kad gribējās teikt – mirkli, apstājies!