Laiks dejot trešā diena: skatītājs par Ferenca Fehera izrādi „Dao De”

18/06/2012

solaris

 Uguns un nakts. Pilnīgs un nekustīgs miers. Tikai klusums skan. Pavarda ugunskura sprakšķēšana spalgi atbalsojas tumsas klātajā nenoteiktībā. Neredzamā uguns ir kļuvusi par realitātes daļu, kad tavā apziņā robeža starp mieru un nemieru izzūd, dzirdot spalgo uguns sprakšķēšanu. Tu to neredzi, bet tas nav svarīgi. Tumsa slēpj to, kas nav svarīgs. Svarīgs ir tikai miers un šis pavards. Šis maizes klaips uz nemākslotā baltā galdauta, kas ir šā mirkļa pasaules centrs. Redzamās pasaules centrs – maizes klaips. Dzirdamās pasaules centrs – pavarda uguns.

Divi vīri, skarbām sejām, katrs savā pusē baltajam galdautam pie pavarda uguns. Maizes klaips starp viņiem, kā mistiska saikne. Jo tikai šis maizes klaips uz baltā galdauta viņus vieno. Viņi klusējot sēž, skatoties nekurienē, klausoties neredzamās uguns sprakšķēšanu. Viņi katrs ir savā pasaulē, kaut kur tālu prom no šīs vietas. Viņu skatiens ir kluss, viņu ķermeņi izstaro mieru, viņi ir te tikai tāpēc, ka tā tam pie pavarda jābūt.

Tā dažkārt notiek, kad ir uguns un nakts, kad ir miers un klusums, kas skan.

Vēl jau ir sajūtu pasaule. Redzēt to nevar, nevar dzirdēt. Vien sajust – kā iekšējo uguni, kas izgaismo robežu starp mieru un nemieru. Kas gaismēnu rotaļu nenoteiktībā atklāj ceļu uz savas esības centru. Kad tu kļūsti skanošā klusuma daļa, tad sajūtas kļūst svarīgas.

Aizver acis un tu redzēsi ceļu.

Iekšējā uguns izgaismo ceļu. Tavs ceļš ir tevī kā liktenis, ej to. Tas vedīs tevi caur cīņu un izmisumu, caur uzvaru un kaunu, caur sāpēm un sakāvi, caur tuvākā cilvēka naidu un piedošanu, caur mīlestību un samierināšanos. Tas parādīs tev tavu spēku un vājumu, tas atklās tev patieso, kad cīņā ar absurdu tevi pārņems ārprāta konvulsijas.

Tas mācīs atrast mieru nemierā.

Divi vīri, skarbām sejām, klusējot sēž, izdzīvojot katrs savu uguns ceļu. Viņi ir tālu prom katrs savā pasaulē, taču viņu cīņas ceļš ir viens. Šis maizes klaips viņus vieno.

Ferenca Fehera horeogrāfija ‘Dao De’ (nepārprotami, balstīta uz apgaismotā Laodzi evaņģēliju ‘Dao De Dzin’) bija ļoti neparasta izrāde. Manuprāt – ģeniāla izrāde.

Skatītāju ovācijas pēc tās bija patiesas. Kaut arī tā bija tik nenoteikta un neparedzama, cik vien tas laikmetīgās dejas žanram raksturīgi, šī horeogrāfija aizgrāba ikviena skatītāja uzmanību ikvienu mirkli visā garās izrādes gaitā. Perfekti saskaņotās abu dejotāju kustības nevainojami pielāgotās mūzikas un gaismošanas scenogrāfijā radīja nemitīgas drāmas sajūtu, kas skatītājus ne brīdi neatstāja vienaldzīgus.

Tik nepiespiesta un reizē tik saviļņojoša izrāde ir izcila talanta meistardarbs!

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.