Laiks dejot 2014. Nedēļu pēc festivāla

26/06/2014

Dita Eglīte

Jau ierasts, ka, lai pievērstu lielāku uzmanību un potenciālajā auditorijā radītu spēcīgāku interesi, reklamējot notikumus, pasākumus un festivālus, tiek izmantoti kādi āķīgi saukļi, moto vai idejas. „Laiks dejot 2014” atslēgas vārds šogad bija „Japāna”. Tomēr, kaut arī esmu visnotaļ labticīga festivāla „Laiks dejot” lietotāja un baudītāja, Austrumu klātbūtnei līdz pat festivāla otrajai dienai īpašu vērību nepiegriezu… Taču velti.

Japānas buto

Japānas klātesamībai šajā festivālā bija dubulta jēga. Vislielākais ieguvējs noteikti bija festivāla skatītājs. Pirmkārt, divus vakarus pēc kārtas bija iespēja redzēt ļoti labas, profesionālas izrādes. Pirmā no tām – Ko Murobuši „Ritournelle” deva iespēju ieraudzīt buto būtību tā mākslinieciskajā pirmsākumā un īsta japāņa sniegumā. Kā sasaucoties ar to, ka Austrumu kultūrā ļoti svarīga ir ķermeniskā domāšana, pasaules sajušana nevis racionāla apzināšanās, izrādes laikā arī mans ķermenis gan intuitīvi, gan instinktīvi pietuvojās Ko Murobuši ķermeņa stāstam.

Savukārt, abos Hiroaki Umedas priekšnesumos „ejot uz nosacījumu” un „Duets” uzskatāmi atklājās tas, kā japāniskais, gudri savienots ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām performatīvajā praksē, specifiski japānisko izgaismo pat vēl jaudīgāk un tēlaināk. Turklāt līdz precīzākajām niansēm izdomātā saspēle ar video, arī manam skatītāja ķermenim ļāva pieslēgties šiem priekšnesumiem fiziski un emocionāli.

Buto un mēs

Pateicoties šo abu mākslinieku izrādēm, un dažā ziņā arī pirmajā festivāla vakarā redzētajam Jukio Suzuki kompānijas „Valsim” (kurā gan, šķiet, Eiropas tradicionālās kultūras motīvu bija vairāk nekā pašas Japānas motīvu), nostiprinājās apziņa un pārliecība par buto nozīmi, jēgu un filozofiju, kas šodien ir tik klātesoša laikmetīgajā dejā kopumā.

Ar buto lieliski šā gada festivālā rezonēja arī mūsu pašu horeogrāfu darbi. Austrumnieciski meditatīva noskaņa jēgas un palēninātā telplaika ziņā, pirmkārt, bija izjūtama Dmitrija Gaitjukeviča solo darbā „Dive”.

Protams, mēģinājums tuvoties buto principiem un domāšanai, bija skatāms arī Simonas Orinskas un Modra Tenisona projektā „Z.I.M.E”, kas tapis sadarbībā ar Ko Murobuši un Soši Matsunobe.

Mēs – tādi, kādi esam

Festivāla programmā bija iespēja redzēt ne tikai mūsu pašu izrādes (Kristīnes Vismanes nedaudz provokatīvi polemisko „Interviju ar Madonnu”, fragmentus no dinamiski vitālās Lilijas Liporas veidotās velodejas „Abi”), bet arī tos „garaiņus, kas veicina vārīšanos”.

Spēcīgu intrigu radīja, piemēram, Sintijas Siliņas „release technology_WIP”: kontrastu meklējumi caur gaismas un tumsas attiecībām, laikmetīgajā mūzikā ar pašu komponistu Edgaru Raginski pie klavierēm teju infernālajā tēlā un reliģiskiem tekstiem videoekrānā, ar pašu horeogrāfi un pieaicinātiem dejotājiem kustību zīmējumos maģiski melnajā kvadrātā… Ļoti, ļoti gribas redzēt šo pieteikumu iecerētajā veselumā…

Vēl studenti

Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem noteikti bija Latvijas Kultūras akadēmijas studentu kompozīcijas darbi. Īpaši izcēlās Evas Kronbergas horeogrāfija „Whomadewho”, kas bija pilnīgi traka atļaušanās brīvība, nebaidīšanās veidot tieši tādu bildi, kāda tā bijusi studentes galvā un izjūtās. Turklāt – arī visi seši izpildījumā iesaistītie kursa biedri, šķiet, bija simtprocentīgi atdevīgi ļāvušies šim Evas Kronbergas „trakumam”. Manuprāt, galvenā šī darba kvalitāte – neprognozējamība, tāds patīkama diskomforta stāvoklis, kad tu nezini, kas un kā sekos nākamajā ainā, epizodē, vizuālajā kopskatā un stāsta varoņu savstarpējās attiecībās vai attiecībās ar laiku, telpu un notikumu.

Asprātīgi dauzonīga bija arī Agates Bankavas „Agnus dei”, anekdotiskāks un horeogrāfiski vēl negaidītāks – Annas Novikovas „Jim-dandy”.

Olgas Žitluhinas audzēkņi jau pēc gada veidos spēcīgu papildinājumu mūsu laikmetīgās dejas ikdienā. Tā kā ļoti pamatoti Olgas Žitluhinas veidotā studentu dejas izrāde „Ārā” bija viens no festivāla noslēguma akordiem. Nākamajā gadā, iekļaujot studentu diplomdarbus festivāla programmā, skaidrs, ka festivāls būs vēl garāks un intensīvāks (kā ik četrus gadus) un šīs gaidas ir priecīgi nepacietīgas.

Pierakstīt deju

Paralēli dejotāju meistarklašu programmām un izrādēm, šogad notika arī radošas aktivitātes tiem, kas raksta par deju. Satraucošākais un reizē izaicinošākais secinājums pēc Dainas Teters lekcijas un semināra Latviešu valodas aģentūrā pie Anitas Sniedzes bija – laikmetīgā deja ir šodienas realitāte, tātad terminoloģija latviešu valodā jārada mums pašiem. Paturot prātā, ka deja reiz nu ir tā mākslas joma, kuru ir iespējams uztvert un saprast ar ķermeni, tomēr kultūras tradīcija, kurā mēs dzīvojam, reizēm pieprasa emocijas, sajūtas un izjūtas formulēt burtos, vārdos, teikumos un idejās. Reizēm, šķiet, rokas un prāts ir par īsu, lai to izdarītu. Kā trenēt savu prātu, ķermeni, uztveri, pieredzi? Tie ir jautājumi, kuri tika bieži uzdoti semināra laikā, bet atbilžu meklēšana diemžēl (vai par laimi) ir katra paša ziņā.

Nobeiguma secinājums – jāmēģina redzēt pilnīgi viss: vai tev patīk vai nepatīk, vai tu saproti vai nesaproti, esi atvērts vai noguris… Jo nekad nevar zināt, kurš puzles gabaliņš tev noderēs jau rīt. Lai saprastu deju. Lai saprastu sevi. Lai mēģinātu nojaust pasauli.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.