Dita EGLĪTE

DELFI Kultūra, 21. jūnijs 2011

Beidzies starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla “Laiks dejot 2011” septiņu dienu maratons, kas norisinājās no 10. līdz 16. jūnijam visdažādākajās Rīgas vietās, un kura galvenās organizatores šogad bija horeogrāfes Olga Žitluhina un Ramona Galkina. Š gada festivāla moto bija “dejas smejas”, kas nebūt nenozīmēja, ka izrādes, meistarklases un studentu diplomdarbu sērija pagāja vienos smieklos. Patiesībā smieklu bija ne mazāk, ne vairāk kā citus gadus – gan nopietnos priekšnesumos, gan kārtīgas humora devas uzlādētajos.

Ar vērienu festivālu iesildīja Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas studentu bakalaura darbu dejas izrādes. Veselības stāvokļa dēļ nebija iespējams redzēt Roberta Muciņa iestudējumu, bet videoinstalācijas formāts bija Krišjāņa Santa darbam “Tīklošana”. Taču pavisam dzīvā un ierastā dejas formātā bija skatāmas pārējo sešpadsmit studentu izrādes, pie kurām strādāts vismaz kopš ziemas. Rezultāts – kvalitāte, rūpība, aizrautība, pārliecība, azarts, personīgums. Var kaut ko kritizēt un nepieņemt redzētajos darbos, tomēr nevarēja nepamanīt to, ar kādu atdevi izrādes veidotas un pasniegtas, bieži liekot aizdomāties – pa kuru laiku viņi to spējuši sastrādāt. Bez tā, ka katram no studentiem paralēli akadēmiskajam studiju darbam bija jāveido pusstundu garas izrādes horeogrāfija un režija, katrs no studentiem kā izpildītājs bija iesaistīts arī vismaz trīs vai četrās savu kursa biedru izrādēs. Un arī tajās viņi bija atdevīgi par visiem simt procentiem. Turklāt šosezon ne vienu reizi vien dažs tika manīts vēl arī ārpus studiju darba projektos – dramatiskajos teātros, dažādu dejas studiju koncertos.

Viena no biežāk sastaptajām tēmām dejas izrāžu pieteikumos bija jautājums par izvēlēm un likteni. Jaunam cilvēkam, kurš tik tikko beidz intensīvas četru gadu studijas, dilemma – ko un kā tālāk darīt, kādus ceļus iet, kādus izaicinājumus pieņemt, var būt gana aktuāla. Turklāt izvēles jautājumi dejā tika risināti gan ar smaidu, gan pavisam nopietni; gan pētot savstarpējās attiecības, gan attiecības ar pasauli, stereotipiem un dažādiem kultūrkontekstiem. Pats par sevi jau šķiet saprotams, ka laikmetīgajā mākslā vairs neiztikt bez video, kas vairākos darbos parādījās atšķirīgā pielietojumā (no “tiešraides” līdz kosmiskām multenēm). Tāpat ļoti spēcīgs izrādes elements vairākos iestudējumos bija dzīvās mūzikas klātbūtne. Un interesanti, ka šā gada absolventu darbi tika rādīti dažādās vietās, ne tikai ar frontālu vai spēles laukumu no visām pusēm aptverošu skatītāju vietu izkārtojumu, bet arī LKA vasarīgu noskaņu pilnajā ābeļu dārzā un industriāli monstrozajās VEF Mākslas centra telpās.

Kad studentu izrāžu skatīšanās beidzās, tūlīt pat bija laiks sākties “īstajam” festivālam – ar meistarklasēm pa dienu, bet vakaros ar pašmāju un viesu laikmetīgās dejas izrādēm. Latvijas mākslinieku izrādes notika peldošajā galerijā “Betanovuss”. Arī tās sākās pavisam nopietni ar “ZI temp.dance” iestudējumu “Kad viņi ir citi?” un Dmitrija Gaitjukeviča “Persona-less”. Ilzes Zīriņas horeogrāfija, veidota kopā ar Kultūras koledžas studentiem, ir spēcīgs ansambļa darbs pašiem par sevi – bet it kā citu ādā, ar pārsteidzošu dejotājas Evas Kronbergas personības spēku iestudējuma centrā. Savukārt ļoti personīgs pašam horeogrāfam un izpildītājam Dmitrijam Gaitjukevičam ir soloprojekts “Persona-less”. Pēc taisnības būtu jāsaka “duets” – jo labu izrādes daļu dzīvajā, un ļoti izteiksmīgi līdzdzīvojot, ar ģitāru muzicē Edvīns Ozols. Kaut gan tikpat nozīmīgs izrādes ievaddaļai ir arī sekojošais video un dejotāja “pelde” lielajā ūdensvannā. Horeogrāfs šajā darbā pārsteidzoši atklāti uzrunā skatītāju, daloties savos realitātes jēgas meklējumos un atmosfērā radot visai neiespējamu kombināciju – depresīvi apliecinošu noskaņu, netieši varbūt norādot, ka jēga ir pašā jēgas meklēšanā. Trešais tikpat nopietnais pasaules kārtības izpētes projekts mūsu mākslinieku fokusā bija skatāms otrdienas vakarā – tas bija Olgas Žitluhinas dejas kompānijas darbs procesā “Ursus maritimums”. Arī spilgts ansambļa darbs, kuru ātrāk gribētos redzēt gatavu un pilnā apjomā. Šoreiz redzētajā fragmentā intriģējoši savstarpēji balansēja nopietnā tēma par cilvēka nejēdzīgajiem centieniem iejaukties dabas ritmos un dejotāju aktieriski komiskā ņemšanās, veidojot savas grupas iekšējo ritmu ar pielāgošanos vai pilnīgi pretēji – izlekšanu, aiziešanu, nošķiršanos.

Lai attaisnotu festivāla moto par smaidiem, līdzsvaru deva studentu īsformāta videodejas “Viltotais zaķis ar rozīmēm” (Katrīna Albuže) un “Bērnībā mamma mūs ģērba vienādi” (Liene Grava), izpildītājiem dinamiski sadejojot ar video stāstiem un asprātīgi risinot darbos pieteiktās tēmas. Šā gada “smaidu” festivāls izrādījās īstais konteksts arī Dmitrija Gaitjukeviča (“Meiteņu sapnis”) un Elīnas Breices (“Es esmu dialogs) agrāk tapušajiem darbiem. Par šo Elīnas Breices horeogrāfiju Agneses Bordjukovas un Montas Vanderes aizrautīgi atraktīvajā sniegumā bija jādomā festivāla noslēguma izrādes laikā. Arī Lauras Kalausas un Martina Šika (Šveice) izrāde “Nosaukums” ir par to pašu saprašanos- nesaprašanos jeb runāšanu dažādās valodās tiešā un pārnestā nozīmē. Savukārt “Ursus maritimus” netieši, bet jēdzieniski noteikti sasaucās ar viesu bloka spēcīgāko iestudējumu “LUVOS, vol.2” Editta Braun Company (Austrija) sniegumā. Ja Olgas Žitluhinas dejas kompānija verbāli pauž “dabas idejas”, austrieši – fokusējot dejotāju ķermeņus, sākot no vidus uz leju. Estētiski niansētajā dejas- vizuālās māksla priekšnesumā neierasti izgaismoti dejotāju dibeni un kājas radīja asociācijas ar visdažādākajiem dzīvniekiem, bet nevienu brīdi neatgādināja to, kas tie ir patiesībā.

Pašironiski gaumīgi apsmaidīts klasiskais balets un vēl šis tas dejas pasaulē tika Tatjanas Gordejevas un Jevgeņija Pankratova “Jaunajā ģeometrijā”, vairāk performance nekā deja (kaut izrāde neapšaubāmi asprātīgi ironiska) bija somu “Mamma” (“Gruppen Fyra”), bet trauslu balansu uztverē – smieklīgi vai traģiski vēstīts par upuriem un upurēšanos, sagādāja izraēlieša Hilela Kogana solodarbs ar Igora Stravinska “Svētpavasara” mūziku.

Secinājumi pēc festivāla gan visai tradicionāli – mierīgi varam profesionāli konkurēt ar pasaules laikmetīgās dejas horeogrāfiem; idejas ir gaisā, jāprot tik noķert un realizēt savos radošajos dejas projektos. Ja tas būs personīgi un aktuāli horeogrāfam, svarīgi būs arī skatītājam. Viss viens – vai tā būtu Latvija, Šveice, Krievija vai Amerika…