Dita Jonīte

Agnese Vanaga aizvadītajos gados bijusi horeogrāfe vairākiem Latvijas Nacionāla teātra iestudējumiem. Visos trijos – “Sieviete” (2016), “Tango bez asinīm” (2018) un “Man 30 gadu” (2018) galvenajā lomā redzama aktrise Dita Lūriņa. Diviem no tiem režisore ir Ināra Slucka, bet “Tango bez asinīm” režisora uzdevumi sadalīti starp visiem uzveduma radošās grupas dalībniekiem. Šajā rakstā vairāk uzmanības veltīts koncertstāstam “Tango bez asinīm”.

Dejas gaisā

Andreja Upīša romāna interpretācijā “Sieviete” līdzās smalkam horeogrāfes darbam ar aktieriem, oriģināli iestudējot laikmeta deju kustības un frāzes, bija arī viens burtiskā nozīmē elpu aizraujošs pārsteigums – aina ar gaisa deju. Bet pirms gada radītajā “Tango bez asinīm” gaisa dejas ir klātesošas jau visu izrādes laiku.

Nacionālajā teātrī pa gaisu uzveduma varoņi gan lidinājās jau Regnāra Vaivara iestudējumā “Makss un Morics” (2009), kurā aktieru Artura Krūzkopa un Artusa Kaimiņa atveidotajiem varoņiem iespēju apdzīvot vai visu skatuves kārbu no grīdas līdz šņorbēniņiem bija sacerējusi horeogrāfe Anta Priedīte.

Teju pēc desmit gadiem gaisa dejas uz Nacionālā teātra lielās skatuves ir atgriezušās, turklāt – jau daudz komplicētākas, un joprojām izmantojot tieši laikmetīgās dejas horeogrāfa zināšanu un prakses potenciālu.

Laikmetīgās dejas horeogrāfs teātrī

Šā gadsimta pirmajās divās desmitgadēs laikmetīgās dejas horeogrāfi Latvijas teātrī sevi apliecinājuši kā atvērtus, radošus, domājošus, visa veida kontekstu jūtošus  profesionāļus, kas gatavi strādāt dažādu mākslinieku komandās. Mūsdienu teātrī, kā zināms, mākslinieciskā uzveduma koncepcija nereti tiek attīstīta ļoti ciešā visu jomu mākslinieku sadarbībā (tai skaitā ar izpildītāju/aktieru radošā un fiziskā potenciāla iesaisti). Jāuzsver, ka līdzradīšana ir laikmetīgās dejas horeogrāfu un izpildītāju sadarbības forma un būtība. Tā ir gan sadarbība ar režisoru un izrādes māksliniekiem, veidojot uzveduma īpašo ritmu un telpas enerģiju, gan nereti arī sadarbība ar izpildītājiem/aktieriem, oriģinālu kustību partitūru un eksistenci skatuves tēlā veidojot saskaņā ar katra izpildītāja unikālo ķermeni un kustību kvalitāti. Horeogrāfs vada izpildītāju iedomātās uzveduma izteiksmības koordinātās, taču kustības viņi rada, “groza” un “loka” kopā.

Te arī vieta uzdot jautājumus – vai un kā mainījusies skatuves kustības paradigma dramatiskajā teātrī, tajā ienākot laikmetīgās dejas horeogrāfiem; vai līdzīga parādība novērojama arī citviet kaimiņos; vai Latvijā novērotais ir nacionāla īpatnība vai likumsakarīga globālāku pasaules procesu daļa?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, nav izdevies atrast pārāk daudz materiālu vai pētījumu par mūsdienu teātri tieši horeogrāfijas kontekstā. Ir sastopami pētījumi par horeogrāfu muzikālajā teātrī – t. i. mūziklos, operetēs, rēvijas u. c. Ir pētījumi par laikmetīgo deju dažādu filozofiju vai etnogrāfisko tradīciju kontekstā. Ir  raksti par aktiera ķermeņa nozīmi, uztveri, bet ļoti maz par skatuves kustības paradigmas maiņu teātrī.

Vai tas būtu sasaistāms ar to, ka arvien uzskatāmāk izzūd žanru robežas? Arī Latvijas teātra praksē sastopami piemēri, kur mākslas žanri līgani pārplūst cits citā. Tomēr jāatzīst, ka vismaz Latvijā skatītājs allaž juties ērtāk, ja iepriekš skaidri ticis definēts, ka viņš sagaidīs deju, teātri vai cirku. Lai gan no laikmetīgās dejas vairums skatītāju joprojām sagaida acīmredzamu dejošanu, bet cirks vēl pirms dažiem gadiem  Latvijā nozīmēja vien dresētus zvērus. Un laikmetīgā cirka un dejas festivāla notikumi joprojām interesē salīdzinoši mazu sabiedrības daļu. Par spīti tam, laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot” ir tradicionāls ikvasaras notikums, un arī attiecībā uz cirku esam jaunas ēras priekšā: patlaban Rīgā notiek vecās cirka ēkas rekonstrukcija un paralēli to jau apdzīvo dažādi laikmetīgās mākslas notikumi. Starp citu, bija nodoms jaunajai cirka skolai piesaistīt arī horeogrāfi Agnesi Vanagu… (skat. šeit).

Plašāku telpu meklējot

Šī pētījuma ietvaros abus fenomenus “laikmetīgais cirks” un “laikmetīgais tango”, iespējams, vajadzētu apvienot vienā jēdzienā “laikmetīgais teātris”. Taču tikpat labi tos var uztvert kā laikmetīgās dejas mākslas elementus/iedvesmas avotu/materiālu. Tikai ar šo mazo atkāpi vien redzams, ka ir grūtības klasificēt un definēt konkrētas mūsdienu mākslas parādības. Līdz ar to neizbrīna pat Oksfordas dejas un teātra rokasgrāmatas (The Oxford Handbook of Dance and Theatre) Ievada nodaļā teiktais: “Jau kopš 20. gadsimta otrās puses ir apzināti tik daudzi iestudējumi, kuri vienlaikus ir gan teātra, gan dejas notikumi. Tad kāpēc mēs joprojām brīnāmies par žanra nekonkrētību? Vai tādēļ, ka, lai notikumu aptvertu un saprastu, mums par katru cenu nepieciešams tam piekarināt smalku etiķeti? Jo citādi nemākam klasificēt un kategorizēt…”

Jaunu telpu jeb tādu kā izlaušanos no tradīcijas meklē arī aktiera ķermenis. Līdz ar to nevajadzētu brīnīties, skatuves kārbā ieraugot, piemēram, gaisa dejas, ko ierasts redzēt kā izteiksmīgu cirka elementu. Brīdī, kad aktieris ir atrāvies no skatuves dēļiem, arī tradicionālajam skatītājam ir zināms izaicinājums, jo viņš sastopas ar fiziskā teātra pieredzi. Starp citu, režisors Alvis Hermanis, kurš parasti arī pats ir savu iestudējumu horeogrāfs, apliecinājis, ka “tieši aktieris un viņa neierobežotās profesionālās iespējas ir šodienas jaunums un izaicinājums”. 

Agnese Vanaga, tango un cirks

Agnese Vanaga ir tango un gaisa deju pedagoģe, horeogrāfe un izpildītāja. Viņai ir laikmetīgās dejas horeogrāfa pamatizglītība, kas bakalaura programmā iegūta Latvijas Kultūras akadēmijā, 2001. gadā absolvējot Olgas Žiluhinas iniciētās programmas pirmo kursu. Sekoja studijas maģistrantūrā Helsinku teātra akadēmijā. Pēc šīs pieredzes Agnese Vanaga pārcēlās uz dzīvi Argentīnā, kur turpināja savu profesionālo ceļu dejā. 

Ja dejotāja nonāk tango dzimtenē, tad ir likumsakarīgi, ka pamatīgi tiek apgūts arī tango. Lai gan Agneses Vanagas interese par tango aizsākusies jau studiju laikā Helsinkos. Tango kompozīcijas pamats ir improvizācija un dialogs. Tieši šie divi atslēgas vārdi bija būtiski, attīstot idejas koncertuzvedumam “Tango bez asinīm”, un likās īpaši vilinoši projekta iniciatorei aktrisei Ditai Lūriņai.

Otra svarīga pieredze, ko Agnese Vanaga guvusi Argentīnā, ir cirks. Arī tas Argentīnā ir ļoti populārs: kāda lielāka vai mazāka cirka skola ir vai katrā pilsētas mikrorajonā. Turklāt cirks ir tikpat demokrātisks sociālās komunikācijas veids kā tango.

Šīs abas pieredzes apvienojot, Agnese Vanaga ar domubiedriem Argentīnā izveidoja apvienību Tango Aereo, un viņi joprojām veido kopīgus projektus. Apvienība organiski iekļaujas laikmetīgā cirka strāvojumā, jo apvieno gaisa dejas un gaisa teātri. Kalnainā Argentīna ir viena no šī mākslas veida dzimtenēm, jo alpīnisti un kalnu inženieri ir ļoti svarīgs šīs prakses elements. Tango Aereo īpašā niša ir tango un laikmetīgā cirka apvienojums, bet šī ideja savukārt ir Agneses Vanagas intelektuālais īpašums. 

Agneses Vanagas tango un gaisa deju pieredze atspoguļojās jau iestudējumā “Sieviete”, kurā viņa 2016. gada rudenī satikās ar aktrisi Ditu Lūriņu.

Upīts, sievietes un gaisa dejas

Romānu “Sieviete” latviešu rakstnieks Andrejs Upīts radījis 20. gadsimta sākumā, kad sieviešu līdztiesība un vispārējās tiesības tik tikko parādījušās aktuālajā dienas kārtībā. No laukiem nonākot pilsētā, galvenā varone Elza iziet cauri dažādiem pārdzīvojumiem. Izmantojot naturālisma paņēmienus, autors vēlas parādīt urbānās vides samaitātību. 

Izrādē tiek dejotas dažādas 20. gadsimta 20. un 30. gadu modes dejas, no kurām mūsdienās visatpazīstamākā ir tango. Izrādē ir kāda aina, kurā aktieri sēž, izkārtojušies pa diagonāli, kājas ar atlocītām bikšu starām mērcēdami vannītēs, kamēr Ditas Lūriņas atveidotā Elza, uzspraudusi brunčus pie sāniem un ar grīdas lupatām ap kājām, dejas soļos mazgā grīdu. Un vienalga valdzina šos vīriešus, kas uzvedumā reizē ir gan kordebalets, gan atsevišķās epizodēs izspēlē konkrētus varoņus. 

 “Sieviete” ir dramatisks, pat traģisks stāsts, ar ko kontrastē šķietami izklaidējošs uzveduma satvars ar dziesmām un dejām. Šajā kompozīcijā viena aina emocionāli ir īpaši iespaidīga. Tā ir izrādes epizode – sapnis, kurā Ditas Lūriņas varone izdzied savu mīlestību. Dita Lūriņa dzied puskrēslā, un tad pēkšņi, pēc neliela ieskrējiena dziesmas kulminācijas brīdī aktrise tiek “parauta” gaisā un turpina… dejot lidojumā. Vienlaikus viņa turpina sadejoties ar savu mīļoto – Ģirta Liuzinika spēlēto varoni Apsi. Šāds viens negaidīts cirka triks ir kā brīnums un reizē arī ļauj “noķert” metafizisko iemīlēšanās sajūtu. Pārnestā nozīmē iemīlēšanās nereti tiek salīdzināta tieši ar lidojumu.

Aktrise Dita Lūriņa jau šajā iestudējumā domā par to, “kā kustība un deja savienojas teātrī. Bet nevis tā, ka tu spēlē, tad dejo, atkal spēlē. Bet atrast veidu, kā spēlēt lomu ar kustību. Es nezinu, kā to izdarīt. Bet tas var būt ļoti jaudīgi.” Un šķiet, ka savas 40. dzimšanas dienas uzvedumā Dita Lūriņa kopā ar Agnesi Vanagu un radošo komandu arī atrod šo “jaudīgumu”.

Tango uz grīdas, sienām un gaisā

Koncertuzvedumā “Tango bez asinīm” literārais materiāls veidots no dažādiem pasaules klasiķu darbiem, bet izpildījumā kā līdzvērtīgi elementi darbojas aktieru runātais vārds, balss tembrs un dziesmu numuri, dejas uz skatuves grīdas, uz sienas, gaisā, mūziķu dzīvā klātbūtne. Turklāt kā viens no galvenajiem Ditas Lūriņas skatuves partneriem šajā iestudējumā uzaicināts populārās mūzikas izpildītājs Daumants Kalniņš, kas kārtējo reizi sevi apliecina kā organisku un vitālu muzikālā teātra aktieri.

“Tango bez asinīm” ir tāds mūsdienu teātra piemērs, kurā mākslinieki radošajā grupā strādā kā līdzvērtīgi partneri bez režisora šī vārda ierastajā izpratnē. (2018./2019. gada teātra sezonā tādu piemēru ir vēl vairāk.) “Tango bez asinīm” gadījumā daudzus režisora uzdevumus risinājusi horeogrāfe Agnese Vanaga, atbildot par to izrādes daļu, kas skatītāju uzrunā tieši ar izpildītāju ķermeņu enerģiju. Turklāt, līdz pagājušā gada oktobrim horeogrāfe arī pati dejoja šajās izrādēs. Arī tāpēc, ka daudzi elementi un kustību frāzes bija adaptēti no viņas un kolēģu radītā Tango Aereo.

Koncertstāsts ir brīva skatuves fantāzija par likteni, karu, dzīvību un nāvi, balstoties dažādu autoru stāstos par Spāniju un pilsoņu karu. Dita Lūriņa kā literāro pamatu un iedvesmu izvēlējusies itāliešu rakstnieka Alesandro Bariko stāstu “Bez asinīm”, kas paspilgtināts ar epizodēm arī no Ernesta Hemingveja, Artura Kestlera un Antonio Mačado darbiem. Pēc iestudējuma veidotāju domām, tajā ietvertie smeldzīgums un ilgošanās ir radniecīgi tango izpausmēm: “par cilvēka likteni, par viņa izvēlēm, par to, kā esam katrs ar sevi, un kur ir mūsu saskares punkti. Un vai ir iespējams saskarties harmoniski, vai tas vienmēr nes līdzi zemestrīci un karu.”

Personīgi. Ar asinīm

Ja Ditai Lūriņai jau sākotnēji bijis skaidrs, ka viņa vēlas sadarboties ar horeogrāfi Agnesi Vanagu, tad horeogrāfei Agnesei Vanagai bijis skaidrs, ka šeit iespējams savienot tango un gaisa deju. No aktiera gaisa dejas prasa ne tikai fizisku izturību, bet arī lielu uzmanību, disciplinētību, kā arī drosmi. Ja uzvedumā “Sieviete” gaisā tika izdejots tikai viens numurs, tad “Tango bez asinīm” gaisa dejas ir klātesošas visu izrādes laiku.

Šo fizisko faktoru ir vērts pieminēt tādēļ, ka stāsts ir par dažādām traumām. Dita Lūriņa kādā intervijā pirms savas jubilejas izrādes stāsta, cik ļoti viņai bērnībā nepaticis skriet garos gabalus. Šī nepatīkamās pieredzes pārvarēšana ieraugāma jau pašā izrādes sākumā: kamēr skatītāji pamazām ieņem vietas zālē, aktrise uz slīdošas lentes enerģiski soļo, spītīgi veroties vienā punktā sev priekšā. Skatītāji, kas nāk zālē, uz to, protams, reaģē: vieni komentē, ka aktrise droši vien iesildās, citi – aši sarēķina, cik kilometrus viņa šādi paspēs noiet jau izrādes sākumā. Ejot Dita Lūriņa (apmēram pirmās 20 izrādes minūtes) runā arī tekstus.

Savukārt skatītājiem gana personīgas pārdomas emocionālajā līmenī var izsaukt līdzība starp šķietami tālajiem vēsturiskajiem notikumiem, par kuriem tiek runāts izrādē, un mūsdienām, kur karadarbības zonas ir tepat netālu, aiz mūsu robežām. Un tās ir traumas, kas skar ne tikai atsevišķus indivīdus. Nav iespējams ļoti konkrēti apgalvot, vai uz šīm pārdomām nevedina jau izrādes sākumdaļā skatuves kārbā ar video projekciju attēlotie vārdi, kur citu starpā vairākkārt pavīd jēdziens “karavīrs”. Līdzīgi kā iestudējumā “Sieviete” arī šajā izrādē savā ziņā izklaidējoša karkasa ietvarā atklāts tomēr ļoti traģisks cilvēkstāsts. Muzikālā režisore Zane Dombrovska izvēlējusies gan zināmas, gan mazāk zināmas dziesmas ar savu iekšēju dramaturģiju, bet ansambļa “Undertango” mūziķi vairākās epizodēs ar bungu komplekta palīdzību rada īsti kinematogrāfisku suspense (neziņas, gaidu – angļu val., red.) atmosfēru kā labākajos seno laiku melnbalto filmu spriedzes momentos. Izrādē kopā savijušies vairāki naratīvi: no literārajiem avotiem ņemtie stāsti, aktrises Ditas Lūriņas stāsts, horeogrāfes Agneses Vanagas pieredzes stāsts, Latvijas muzikālā teātra likteņstāsts. 

Stāsts/-i ar/bez vārdiem

Iestudējuma centrā ir stāsts – gan kā vēstījums, gan teātra forma. Raimonds Celms, viens no iestudējumā iesaistītajiem aktieriem, saka: “Mēs katrs darām ļoti daudz ko. Mēs ne tikai dejojam tango pa vienam un pāros, mēs skrienam, lidojam gaisā, dziedam, spēlējam instrumentus. Visi kopā stāstām vienu stāstu.” Katram no skatītājiem, savukārt, ir savs personīgais stāsts, kura kulminācija rodama izrādes finālā: uz caurspīdīga priekškara pamazām tiek rakstīts teksts. To caurvij ļoti koncentrēta ideja – par atgriešanos un visdažādākajās nozīmēs sāpīgām pieredzēm. Šī epizode, protams, ir izteikti logocentriska, tomēr skatītajiem gana intīms brīdis, kurā tas paliek ar sevi, savu pieredzi un to, kas tikko divu stundu laikā piedzīvots un pārdomāts. Tas ir arī šī iestudējuma veiksmes stāsts – neraugoties uz to, ka iestudējumā simultāni darbojas tik daudz elementu (neuzsverot teksta dominanti), katrs skatītājs ir brīvs veidot tieši savu stāstu. Mūsdienu mākslā skatītāja aktīva līdzdomāšana, tātad savā ziņā – līdzradīšana, ir īpaši svarīga. 

Noteikti savs stāsts stāstāms arī mūziķiem, gaismu un video māksliniekiem, scenogrāfam. Arī viņu izmantotie izteiksmes līdzekļi, iekļaujoties pamatidejā, ir aktīvi kopējās formas līdzradītāji. Tā, piemēram, papildu smeldzi rada mūziķu trio, kad tie skatuves priekšplānā muzicē ar zāģi un akordeona plēšām. Mūziķiem šajā ainā ir tieši tādi paši sarkani klauna deguni kā Ditai Lūriņai un Daumantam Kalniņam. Vai cirks vienmēr sola tikai jautrību? Nē, jo šai ainai seko ārējā izteiksmē uzspēlēti jautra aina, kamēr Ditas Lūriņas un Daumanta Kalniņa varoņi pārdzīvo acīmredzamas dvēseles sāpes.  

Jaudīgi risināts arī izrādes vizuālais tēls. Izrāde atmiņā iespiežas kā sulīgi melnbalts dzīvo bilžu albums. Oskara Pauliņa gaismu partitūra veidota ar ēnu spēlēm, tumsas un gaismas, melnā un baltā niansētām attiecībām visdažādākajās nokrāsās un intensitātē, kur, piemēram, mākslīgais sniedziņš vai zelta konfeti ir nevis štamps, bet vēl viens tonis melnbaltajā krāsu gammā. Aigars Ozoliņš spēles telpu iekārtojis lakoniski un funkcionāli, ik pa laikam tajā ievedot kādu būtisku scenogrāfijas elementu – kāršu galdu, uz kura dejo aktieri, vai milzīgu arku, pa kuru, apvienojot debesis un elli, augšā dejo Dita Lūriņa un viņu atspoguļo horeogrāfe, izpildot tās pašas kustības ar galvu uz leju. Savukārt fona siena ir tieši tik izteiksmīga, lai uz tās būtu iespējams gan pamanīt ēnu spēles no aktieru radītajām kustībām, gan ievērot video tuvplānus, kad tiek filmētas aktieru kājas, gan – lai uz šīs sienas varētu dejot Agnese Vanaga ar partneri Andri Kačanovski (kopš 2019. gada pavasara dejotājus nomainījuši Liene Grava un Ģirts Bisenieks), pilnībā salaužot ierastos skatuves kustības vektorus. Cita starpā noteikti jāpiemin arī kulises, kurās strādā riggeri (īpašas specializācijas kaskadieri – red.) Indulis Šverns un Uģis Čakars – tas ir vēl viens (kaut neredzams) vektors, kas būtiski ietekmē kopējo skatuves kustību, kurā katrs milimetrs un sekunde svarīga, lai viss izskatītos plūstoši un cēloņsakarīgi.

Kājām gaisā. Kustības pāri robežām

Faktiski arī debesis un elle izrādē brīžiem šķiet apmainījušās vietām: kad Ditas Lūriņas varonei, vēl mazai meitenei, lai izglābtu dzīvību, jāpaslēpjas lūkā zem grīdas, aktrise tiek parauta gaisā. Kamēr mājā notiek apšaude un mazā meitene ir paslēpusies “bedrē”, aktrise karājas ar galvu uz leju, turpinot runāt un dziedāt. Citā ainā, kad uzsvērti tiek lietoti cirka atribūti (klauna sarkanie deguni), “augšu” un “apakšu” ļoti spilgti demonstrē virves dejotājs. Varoņi seko viņa kustībām gan virs skatuves portāla, gan tad, kad viņš iekrīt orķestra bedrē. Šajā vietā spriedzi rada ārējā jautrība (skan populāra dziesma, ansamblis dejo un priecājas), bet galveno varoņu acīs redzamas milzīgas skumjas. Caur dziesmām, ainām un tekstiem visu laiku tiek it kā radīts nebeidzams dialogs, kurā atklājas dažādie skatpunkti un redzējumi uz vieniem un tiem pašiem notikumiem. Un smeldze rodas brīdi, kad iespējams aptvert: notikuma būtība no tā nemainās.

Gudri un enerģiski teātra mākslinieki (režisori, scenogrāfi, horeogrāfi) joprojām meklē veidus, kā papildināt savas zināšanas vai bagātināt savu pieredzi. Savukārt horeogrāfi ir tie, kas gan režisoriem, gan aktieriem var palīdzēt paplašināt “telpu” – gan maksimāli apdzīvojot skatuves kārbas plašumu, gan atraisot aktiera fiziskās iespējas. Jaunajai mākslinieku paaudzei ierasta prakse ir darbība pāri profesiju robežām. Tas mākslai palīdz izvairīties no stagnācijas. “Tango bez asinīm”, neraugoties uz tā komerciālo potenciālu, ir jauna veida pieredze, kuras rezultātu tikai formāli iespējams klasificēt kā koncertstātu, jo patiesībā tas ir daudz sarežģītāks konstrukts, kas sevī pilnasinīgi ietver dramatisku stāstu ar nelineāru naratīvu, laikmetīgās dejas domāšanu, laikmetīgā cirka paņēmienus, populārās mūzikas elementus, tango filozofiju, gaisa deju fiziskumu, stāstu teātra elementus, video un ēnu spēles, netradicionālu skatītāju zāles izmantojumu. Tomēr skatuves stāsts ar grodo ietvaru un izsvērto temporitmu gudri vada skatītāju emocijas, radot ilūziju par notvertu un mākslinieciski ietērptu cilvēka domu un pārdzīvojumu plūsmu.

Foto: Kristaps Kalns, publicitātes foto