Laikmetīgā deja 2020. gadā. 2. daļa

04/02/2021

Agnese Bordjukova

Laikmetīgas dejas 2020. gada nozares apskata 1. daļu lasiet šeit.

Augusts

Augusta mēnesis bija notikumiem bagāts gan laikmetīgajā dejā, gan kultūrā kopumā. Tā vien šķiet, ka liela daļa festivālu organizētāju pēdējo vasaras mēnesi pietaupījuši gan tradicionāli augustā notiekošo, gan no pavasara un vasaras sākuma pārcelto pasākumu īstenošanai. Daudziem māksliniekiem mēnesis atgādināja skrējienu no darba uz darbu. Caurskrējiena iespaids rodas arī, virknējot šī mēneša notikumus.

No 3. līdz 9. augustam desmito reizi notiek festivāls “Vides deja”. Šogad tajā piedalās 60 profesionālu mākslinieku no deviņām valstīm. Nedēļas garumā top deviņi vides dejas jauniestudējumi, kurus izveidoja horeogrāfi  Olga Žitluhina no Latvijas, Nīls Klejs no Beļģijas, Zuzanna Kaspršika un Andržejs Molenda no Polijas, Jeļena Arakelova no Islandes sadarbībā ar Klāvu Liepiņu no Latvijas, Vita Malahova sadarbībā ar mūziķi un aktieri Edgaru Liporu no Latvijas, Malgožata Susa no Portugāles, Elias Čoi-Buttingers un Hjūdžins Delimats no Austrijas. Sīkāka informācija par festivāla darbiem un autoriem šeit  un festivāla mājaslapā. Marijas Saveiko atskats uz festivālā piedzīvoto lasāms šeit.

No 6. līdz 8. augustam notiek Valmieras vasaras teātra festivāls. Šogad tas izceļas ar faktu, ka dažādos projektos piedalās ievērojams skaits laikmetīgās dejas dejotāju un horeogrāfu:  IevaKrish, Elīna Gediņa, Kristīne Brīniņa, Agate Bankava, Taisija Frolova, Nauris Miķelis Goba, Liene Grava, Ģirts Bisenieks, Ivars Broničs un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) laikmetīgās dejas mākslas studenti. Festivālā tiek radīts un sešas izrādes piedzīvo horeogrāfu dueta IevaKrish jaundarbs “Satikt”. 

7. un 8. augustā Rīgā palikušajiem iespēja noskatīties Karīnas Lapšinas izrādi “Es, Tu, Mēs – Vienlīdzīgi” (Я, ТЫ, МЫ – РАВНЫ). Šis veikums ir horeogrāfes diplomdarbs, absolvējot LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūru. Izrāde notiek LKA teātra mājā “Zirgu pasts”.

16. augustā, Rīgas svētku ietvaros, uz laukuma pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, notiek Horeogrāfu Asociācijas organizēts dejas pasākums “819 minūtes deja mākslas”. Šis bijis nozīmīgs notikums daudziem laikmetīgās dejas kopienas biedriem, jo apmēram 13 stundu nepārtrauktā priekšnesumā izdevās apvienot 40 divdesmit minūšu ilgu solo dejojumu. Pasākumā varēja piedzīvot gan sen nesatiktu, gan ļoti tuvu kolēģu, gan tādu kolēģu, kuru deja sen nebija redzēta, būšanu un  pat sava veida izdzīvošanu uz skatuves (20 minūtes skatuves laika solo ir gana daudz!). Annijas Belogrudovas reportāžu par šo pasākumu lasiet šeit.

19. un  20. augustā  Igaunijas ciemā Massiaru notiek Keðja Stretch Baltijas valstu pārstāvju tikšanās. Līdzīgi kā citi starptautiski pasākumi arī Keðja Stretch notika tiešsaistē, bet Baltijas pārstāvji rada iespēju tikties klātienē. Šī gada diskusiju tēma bija kopienas funkcijas un tās dažādās formas. Katras valsts pārstāvji piedāvāja kādu aktivitāti/nodarbību. Latviju šeit pārstāv Alise Madara Bokaldere, Agnese Bordjukova un Ina Ločmele, vadot darbnīcu no Kristīnes Brīniņas izrādes “Atkāpšanās”.

No 17. līdz 22. augustam Ilze Zīriņa vada laikmetīgās dejas semināru “Floor on air – what is where?”, kas iekļauts Lietuvas Dejas Informācijas centra organizētās vasaras skolas “Dance.lt Summer Intensive’20” programmā Viļņā.

22. un 23. augustā Rīgā notiek no aprīļa pārceltie Dejas dienas pasākumi. 22. augustā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinās radošās darbnīcas, kas šogad veltītas starpžanru sadarbībai un pusaudžu tēmai. Darbnīcas vada trīs autoru komandas. Darbnīcu “Vizuālā māksla un Deja” – Agnese Bordjukova un Kristiāns Brekte, darbnīcu “Dzeja un Deja” – Alise Madara Bokaldere un Raimonds Ķirķis, darbnīcu “Arhitektūra un Deja” – Jūlija Kobceva un Maksims Šenteļevs. Darbnīcās tapušais rezultāts bija apskatāms tās pašas dienas pēcpusdienā dažādās vietās bibliotēkā. Savukārt, 23. augustā vairākās deju studijās un izglītības iestādēs Rīgā notiek kopskaitā 21 bezmaksas meistarklase.

22. augustā ar Anetes Tambakas darbu “Tu ņirdz kā zirgs” durvis ver kultūrtelpa “Točka”. 23. augustā turpat notiek Alises Madaras Bokalderes solo “Es varu tikai stāvēt”. 29. augustā pirmizrādi piedzīvo dejas rezidenču programmā tapusī Klāva Liepiņa monoizrāde “Grosombols” (horeogrāfija un izpildījums Klāvs Liepiņš, dramaturģe Linda Krūmiņa. ) Raimonda Kirķa recenziju par šo darbu lasiet šeit.

27. augustā Tartu festivāla “Interdisciplinare” ietvaros notiek Agneses Bordjukovas mono izrāde “Bērnības sapnis”.

No 27. līdz 31. augustam notiek dejas festivāls “ Laiks dejot”, kurš pārcelts no jūnija. Festivālā tiek rādīti sekojoši dejas darbi: Alises Putniņas monoizrāde “Naktene” LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā,  Olgas Žitluhinas “Es biju šeit” Latvijas vēstures un kuģniecības muzejā (Ingas Surguntes recenziju varat lasīt šeit),  Elīnas un Dmitrija Gaitjukeviču izrāde “Otrā pusē” LKA teātra mājā “Zirgu pasts”, Olgas Žitluhinas un Olgas Žitluhinas ekskompānijas izrāde “Zūdības dejas”  Digital Art House (Dainas Teters rakstu varat lasīt šeit).

Rīgas 2. starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA piedalās apvienības IevaKrish darbs – instalācija “Divu metru polemika”, kurai līdzās astoņas reizes notika apvienības performance “Polimetriku variācijas”.

“Laikmetīgās trešdienas” augusta programmā Tallinas ielas kvartālā skatāmas divas laikmetīgās dejas izrādes: 12. augustā Alises Madaras Bokalderes “Es varu tikai stāvēt” un 26. augustā Sintijas Siliņas “Bedre”.

Septembris

Septembris sākas ar laikmetīgās skatuves mākslas cienītāju vienmēr gaidītu notikumu – festivālu “Homo Novus”. Tajā piedalās arī latviešu laikmetīgās dejas mākslinieki. Jana Jacuka un Ramona Galkina pavadīja laiku dzīvoklī kopā ar vardarbības klusajiem lieciniekiem – priekšmetiem un arī upuru stāstiem Janas Jacukas un Lauras Stašānes darbā ”Lietišķo pierādījumu muzejs”. Agate Bankava un Dmitrijs Gaitjukevičs runāja grāmatas Metes Edvardsenas darbā “Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.  Karīna Lapšina sekoja ”Norādēm no augšas” Aizaka Čongvaja un Krišjāņa Elvika darbā.

5. septembrī “Baltās nakts” ietvaros LNB notiek laikmetīgās mākslas projekts “Pavedieni”, kas apvieno horeogrāfes Alises Putniņas laikmetīgās dejas performanci un mākslinieces Sabīnes Šnē 3D animāciju “Aukla”.

9. septembrī Laikmetīgo trešdienu ietvaros skatāms Kristīnes Brīniņas darbs procesā “Drupas”.

12. un 13. septembrī starptautiskā laikmetīgās mākslas festivāla “Survival Kit” ietvaros pirmizrādes piedzīvo Kristīnes Brīniņas ilglaicīgā – četru stundu garā – izrāde-instalācija “Atkāpšanās”.

Laikmetīgās dejas darbi turpina notikt kultūrvietā “Točka”: 12. septembrī tiek izrādīts Rūdolfa Gediņa “Zelta dendijs”, 19. septembrī Līgas Ūbeles “Saņem sevi rokās” un Janas Jacukas “Viss būs labi”, savukārt, 26. septembrī  Elīnas Gediņas “Andante con moto jeb pastaigas tempā”.

Ievērības cienīgs darbs “Točkas” vizuālās mākslas programmā ir horeogrāfes, topošās scenogrāfes Līgas Ūbeles ”Vai tu strādā savā profesijā?”. Domāju, tas spēja ļoti personīgi uzrunāt ikvienu neatkarīgo mākslinieku. Mūsdienu nekomerciālās mākslas sfērā darbs ir pilnas slodzes un dažādu prasmju apvienojums. Piedzīvojot ierobežojumus un aizliegumus strādāt, daudzi ir uzdevuši jautājumus par dejas mākslinieku spēju izdzīvot, par profesijas vērtību. Diplomētā laikmetīgās dejas māksliniece Līga Ūbele savu vizuāli smalko diplomu bija novietojusi gruvešiem līdzīgā telpā, kurā mākslinieki nu meklē mājas saviem darbiem. Līga bija apkopojusi to cilvēku stāstus, kuri ar mākslas diplomiem kabatā daudzus gadus strādā regulāru peļņas darbu ar profesiju nesaistītā nozarē. Par iekšējo vajadzību veidot šo darbu, autore saka: “Tāpat kā man ir bijis kauns atzīties, ka esmu viesmīle, es ne vienmēr ar lepnumu esmu varējusi teikt, ka esmu dejotāja. No vienas puses, bija svarīgi par to runāt, lai parādītu, ka arī viesmīļi ir cilvēki, piedevām reizēm ļoti izglītoti un zinoši, nevis tādi, kas neko citu kā novākt traukus nemāk, no otras – parādīt realitāti, kurā cilvēki nestrādā savās profesijās, jo nespēj tur nopelnīt, viņuprāt, pietiekami vai nav gatavi ieguldīties, jo viesmīlībā nopelnīt it vieglāk.” Skatītāju interese liecināja par nešaubīgu šī temata aktualitāti. Līga vēlas darbu pie šī materiāla turpināt, cerot, ka būs iespēja to īstenot.

26. un 27. septembrī Liepājā notiek izrāde-pastaiga ”Upe”, ko veidojušas horeogrāfes Kristīne Brīniņa un Alise Putniņa, sadarbībā ar Liepājas Universitātes aktieru kursa studentiem. Pasākums notiek Liepājas mākslas foruma ietvaros.

 Oktobris

Mēneša sākumā notiek ikgadējais LKA studentu darbu festivāls “Patriarha rudens”. Tā ietvaros 1. un 5. oktobrī vēl divas izrādes piedzīvo Elīnas un Dmitrija Gaitjukeviču kopdarbs “Otrā pusē”, kurā dejo akadēmijas laikmetīgās dejas programmas studenti. Šis ir lielformāta dejas darbs, kurā uz skatuves prasmīgi organizēti 20 dejotāji.

Oktobrī atsākas Dejas padomes darbs pie Dejas nozares līdzšinējās stratēģijas izvērtēšanas un jaunas stratēģijas izstrādes. Kultūras ministrijas Dejas nozares padomē tās biedrus pārstāv arī biedrība “Horeogrāfu asociācija”. Lūk, biedrības vadītājas Inas Ločmeles komentārs par šo procesu: “Šogad Dejas padomes darbs fokusējās uz jaunās Dejas nozares stratēģijas 2021–2027 izstrādi. Gada laikā ir notikušas četras Dejas padomes sēdes un neskaitāmas darba grupas. Manuprāt, šis ir bijis nozīmīgs darba gads tik sarežģītam veidojumam kā Dejas padome. Strādājot pie Dejas nozares stratēģijas 2021–2027 izstrādes, padomes locekļi savstarpēji izveidoja četras darba grupas, kur katrā grupā ir pārstāvēti dažādi dejas žanri, valsts institūcijas, nevaldības organizācijas un brīvmākslinieki. Diskusijas ir garas un plašas un nebūt ne vienkāršas, taču sadrumstalotās dejas nozares institūciju, organizāciju un brīvmākslinieku savstarpējā sarunāšanās pie viena virtuālā galda ir ļoti būtiska. Šīs virtuālā galda darba grupu diskusijas, manuprāt, ir ļāvušas izkristalizēt būtiskus jautājumus gan dejas nozarei kopumā, gan konkrētus jautājumus, kas ir aktuāli laikmetīgās dejas kopienai. Stratēģiju plānots apstiprināt jau 2021. gada februāra mēnesī.”  

“Točka” oktobrī beidz darbību. Divu mēnešu laikā kultūrtelpā tapa un tika izrādīti 12 dejas notikumi (izrādes vai darbi procesā), divi no tiem tikšanos ar skatītājiem nepiedzīvoja otrā Covid viļņa ierobežojumu dēļ. 3. oktobrī vēl paspēj notikt Rūdolfa Gediņa un Marijas Linartes veidotais dejas notikums “Šis ir rituāls”. Savukārt, 10. oktobrī tiek izrādīts Agneses Bordjukovas un Aijas Uzulēnas darbs procesā “Acs ķermenis” un Dmitrija Gaitjukeviča un Alda Liepiņa interaktīvā izrāde “Atved mani mājās”. Nepaspēj notikt Alises Madaras Bokalderes un Marijas Saveiko kopdarbs “Morph” un Simonas Ozolas, Edvarda Krūmiņa un Ģirta Dubulta darbs “Viss kārtībā”.

“Cilvēku interese un apmeklējums noteikti bija lielāks, nekā paredzējām. Tas bija patīkams pārsteigums. Reklāma bija praktiski neesoša (tikai soctīkli), kultūras piedāvājums arī bija bagātīgs visā pilsētā, tomēr uz  “Točku” nāca cilvēki. Gan skatīt mākslinieku un scenogrāfu izstādes, gan pieredzēt diskusijas un teātra, dejas izrādes,” secina Rūdolfs Gediņš, “Točkas” laikmetīgās dejas un rezidenču programmas kurators. Atbildot, kas šādai vietai ļautu darboties ilgtermiņā, viņš atbild: “Īsumā – nauda. Visu darīja un nodrošināja veidotāji un brīvprātīgie, kas nav ilgstoši dzīvotspējīgs formāts. Tomēr ir nepieciešami cilvēki, kuri saņem naudu par konkrētu pienākumu veikšanu. Un šiem cilvēkiem ir jāpārzina nozare, kuru šie pienākumi ietver.”

Latvijas Dejas informācijas centrs parūpējies par tiešsaistē pieejamu saturu dejas kopienas biedru izglītošanai – lekciju un nodarbību ciklu projekta “Deja domā” ietvaros. Nīderlandiešu filozofijas doktore un mākslas terapeite Nikola de Buvrī (Nicole des Bouvrie) oktobrī sāk vadīt filozofijas lekciju ciklu “Ķermenis un prāts” (Body & Mind) un praktisku nodarbību sēriju “Rakstīt savu dzīvi”  (Writing your life). Vairāk par ciklu šeit.

Novembris

Novembrī turpinās ierobežojumu pastiprināšana, tomēr pašā mēneša sākumā paspēj norisināties dejas notikums, kuru vairāki skatītāji atzīmē kā pilnu ar cilvēcīgu siltumu un klātbūtni, kas mierinoši kontrastē ar tumšo rudens vakaru aiz LNB kores stikliem un neskaidro situāciju valstī. 1. novembra vakarā divas tikšanās ar skatītājiem piedzīvo laikmetīgās dejas izrāde “ReVera”, ko  horeogrāfe Olga Žitluhina veidojusi sadarbībā ar Ramonu Galkinu un Vilni Bīriņu.

Novembrī sagatavoti tiešsaistes projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma darbi. Horeogrāfijas veidoja: Agnese Bordjukova (laikmetīgā deja), Diāna Gavare (skatuviskā tautas deja), Arturs Sokolovs (balets), Linda Lejiņa-Grebina (street jazz). 30. novembrī  Dance.lv publicētais laikmetīgās dejas darbs “Skaļākā vieta pasaulē” skatāms šeit.

Personīgi ieinteresēti gaidu 14. novembri, kad pirmizrāde paredzēta Jāņa Putniņa jaundarbam “Pakāpiens. Trešais stāvs”, tomēr šis Facebook events pēc 12. novembra no gaidīta notikuma kļūst par canceled. Pandēmijas otrā viļņa beigu datums, šķiet, varētu nebūt zināms ilgu laiku.

Kopš novembra vidus visi ir atpakaļ izolācijā. Cerot, ka nu ir vairāk laika lasīt,  Dance.lv žurnāls turpina piedāvāt nozarei noderīgu saturu. Kāda materiāla ceļš līdz publicēšanai ildzis teju gadu – Intas Balodes rakstu “Piedzīvojumu ar tekstu par laikmetīgās dejas saprašanu” varat lasīt šeit.

Intas Balodes raksts par horeogrāfu darbu Latvijas teātros pēdējā desmitgadē iekļauts Latvijas Teātra darbinieku savienības sadarbībā ar apgādu “Zinātne” novembrī izdotajā grāmatžurnālā “Contemporary Latvian Theatre. A Decade Bookazine”. Šis raksts pieskaras jau minētajai horeogrāfa “neredzamības” tēmai. Inta Balode atklāj: “Nolēmu parunāt par neredzamo horeogrāfiju divos aspektos. Nedaudz par to, kā laikmetīgā horeogrāfija atšķiras no teātra izrādēs ierastākās dejas klātbūtnes, kas lielākoties izpaužas kā nepārprotami atpazīstamas intermēdijas, atsevišķi numuri. Laikmetīgās dejas profesionāļi ieiet teātrī ar citādu pieeju, kļūstot par režisora asistentiem kopējā izrādes struktūras izveidē. Literatūrcentrētā teātrī sekas šai jaunajai pieejai ir horeogrāfa darba nepamanīšana, nesaprašana un nenovērtēšana. Te otrs neredzamības aspekts – horeogrāfus neredz.” Grāmatžurnāls digitālā formātā angļu valodā bez maksas lasāms šeit. No horeogrāfu aizpildītajām anketām saskaitīju, ka 2020. gadā Latvijas teātros tapuši 14 darbi, kuros strādājis laikmetīgās dejas horeogrāfs.

Decembris

Gada pēdējais mēnesis liek domāt, ka notikumu saraksts būs pavisam tukšs. Dance.lv decembra kalendārs tāds bija. Tomēr šis laiks iezīmē interesantu tendenci – neredzamos vai, precīzāk, publiski nepieejamos notikumus, kuru tapšanā ir ieguldīts darbs. Fakts, ka izrāde jāatceļ pirms pašas pirmizrādes, liecina, ka darbs ir tapis. Autoriem ir ļoti svarīgi šo procesu novest līdz galam, tāpēc gada nogalē notiek dažas dejas izrādes bez skatītājiem. Viena no tādām ir Elīnas un Rūdolfa Gediņu izrāde “Ļoti labas minūtes”. Gan paši horeogrāfi, gan kolēģi gaida iespēju izrādei notikt AR skatītājiem. Dailes teātra Lielās zāles skatuve, Reiņa un Kristas Dzudzilo vizualitāte un pašu dejas mākslinieku rūpīgā un izsvērtā pieeja darbam liek gaidīt ne vairāk, ne mazāk kā ļoti labu darbu. Nedaudz par šīs izrādes tapšanu, bet arī par savu mīlestību uz kustību un profesiju Elīna Gediņa stāsta intervijā “Mana pamatidentitāte ir kustība”, kuru iespējams lasīt šeit.

17. un 18. decembrī Latvijas Dejas informācijas centrs organizē tiešsaistes tikšanās “Deja domā. Dejas balvu gaidot”. Tās ir sarunas par 2019./20. gada sezonu Latvijas dejas pasaulē un Dejas balvas ekspertu komisijas darbu. Sarunu video iespējams noskatīties šeit.

21. decembrī notiek audio pirmizrāde Olgas Žitluhinas un Valērija Oļehno dejas darbam “Tornado” (“Tiho”), kas iecerēts kā dejas seriāls. Pirmās sērijas izrādes ieraksts tika translēts radio NABA. Audio izrādi komentēja Anete Enikova un Agnese Bordjukova. Šis notikums ir viens no piemēriem, kā laikmetīgās dejas mākslinieki spēj pielāgoties apstākļiem, meklējot jaunas formas sava darba realizēšanai.

28. decembrī. Maija Pavlova piedāvā tiešsaistes semināru “Radošā grāmatvedība”, kas nodokļu izmaiņu priekšvakarā ir liels atbalsts visiem neatkarīgiem māksliniekiem / pašnodarbinātajiem.

2020. gads kopumā

Aizvadītā gada laikā laikmetīgās dejas nozarē tapuši vismaz 33 horeogrāfiski jaundarbi, ietverot izrādes, digitālos un audio formātus, instalācijas, arī pirmizrādes nepiedzīvojušos darbus. Tāpat notikušas 40 dejas performances pasākuma “819 minūtes dejas mākslas” ietvaros un deviņas vides performances festivālā “Vides deja”.

Cerot, ka 2021. gadā būs iespējas viest uzlabojumus, uzskaitīšu nozares profesionāļu atbildes uz jautājumu “kas pietrūcis 2020. gadā, lai produktīvi darītu savu radošo darbu”. 

-Kultūras pasākumi vai projekti

-Laiks un nauda.

-Telpa un laiks.

-Klātiene.

-Rezidence.

-Apņemšanās un drosme, uzdrīkstēšanās un pašas neiesaistīšanās aktīvākā kopienas dzīvē.

-Kolēģi un draugi klātbūtnē, starptautiskā aprite.

-Vieglāk administrējams nodokļu režīms. Skaidrāki noteikumi visām atbalsta programmām. Komandas biedri, kuriem būtu citas stiprās puses nekā man.

-Telpa, kur salasīties komandai, lai vismaz, kad tas nebija epidemioloģiski nepieciešams, nebūtu jāstrādā no mājām un tiešsaistē.

-Brīvais laiks un telpa. Rūpes par bērnu prasa daudz laika un apgrūtina koncentrēšanos uz radošo darbu. Gribētu, lai ir vairāk laika, lai lasītu un izmēģinātu kustībā jauniegūtās zināšanas

-Sociālie kontakti, vieta, kur izrādīt savu izrādi.

-Nav viennozīmīgas atbildes. Laikam motivācija visvairāk un arī zināms garants, ka uzsāktās iniciatīvas varēs tikt īstenotas (netiks atceltas, pārceltas utt.).

-Iespēja redzēt kolēģu izrādes.

-Iespējas brīvi ceļot.

Pašā noslēgumā atbildes, kā laikmetīgās dejas mākslinieki pārdzīvo ierobežojumu laiku.

-Mācos iztikt ar minimumu un uztveru šo periodu kā ļoti nozīmīgu laiku, kurā izvērtēt, cik un kādus resursus patērēju dzīvojot. Mani ļoti nodarbina klimata pārmaiņas, tādēļ finansiālais trūkums šķiet mazāk svarīgs. (..) Nevis Covid-19, bet tieši klimata problēmas ir tās, kas mani sarūgtina līdz asarām. Šajā laikā domāju par mākslas formām, kas patērē pēc iespējas mazāk resursu.

-Šajā laikā cenšos aizmirst, ka esmu dejas profesionāle, jo tā ir vieglāk. Ar deju lielākoties nodarbojos prātā – pētot interesējošas tēmas, vērojot savu ķermeni un tā pieredzi ierobežotībā. Kādreiz padejoju savam priekam, reizēm uztraucos par zūdošo tehniku, bet kopumā “ieziemoju” dejotāju un koncentrējos uz citām lietām.

-Šobrīd sāku vadīt laikmetīgās dejas – vides dejas – nodarbības mazām grupām līdz pieciem cilvēkiem Piņķu mežā vienu reizi nedēļā.

-Šobrīd izmantoju bezdarbnieku sniegtās izglītības izaugsmes iespējas, dažādas apmācības, piemēram, pabeidzu intensīvo angļu valodas apmācību kursu. 

-Emocionāli ir kāpumi un kritumi. Šo laiku, cik viens iespējams, cenšos izmantot sevis attīstīšanai online meistarklasēs, lekcijās, ar grāmatu un filmu palīdzību utt., tā teikt pieķeros visam tam, kam iepriekšēja dzīves ritmā brīžiem stipri pietrūka laika. Man arī ir ļoti paveicies ar ģimeni un draugiem, kas mani visādā veidā atbalsta, un domāju, ka neļaus nomirt badā. Esmu brīžiem domājusi arī par nevis profesijas maiņu, bet papildu profesiju, ne tik daudz ar mērķi gūt papildu ienākumus, cik ar mērķi mazliet pavērt citus apvāršņus. Līdztekus šim visam labā ziņa ir, ka radošais prāts ir pamodies, aktivizējies un mani pat reizēm pozitīvi pārsteidz. Pirmajā vilnī tas bija pārņemts ar bailēm un neziņu par tekošo projektu realizāciju.

-Viss ir biedējoši un mulsinoši, bet aizvien ir sajūta, ka šī ir vētra, ko ir iespējams pārlaist.

-Strādāju, kā ierasts. Darba ir daudz. Tiek meklēti risinājumi, kā pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Emocionāli garīgais stāvoklis ir stipri līdzsvarā.

-Paļaujos uz regulārajiem ienākumiem no algotā darba valsts pārvaldē.

-Esmu pieteicies “Radošo personu nodarbinātības programmas” II kārtā un teorētiski esmu saņēmis atbalstu, bet nav skaidrības, vai tas reāli tiks izmaksāts, vai tas pēcāk netiks prasīts atpakaļ. VKKF atkal un atkal lūdz programmas dalībniekiem apliecināt, ka tie atbilst nolikumam, bet, ejot cauri konkursa nolikumam, saviem bankas izrakstiem, VID metodiskajiem materiāliem, tā arī netieku skaidrībā, vai es kvalificējos. Es domāju, ka es kvalificējos, bet es to nevaru garantēt. Pēc garas sarunas ar VKKF grāmatvedi esmu nonācis pie slēdziena, ka man pat ar grāmatvežu palīdzību rast atbildi uz šo jautājumu nav iespējams.

-Esmu iepauzējusi idejas, ko gribēju sākt realizēt radošajā jomā, jo nepatīk, ka īsti nesaprotu nākotni. Tā kā darbs Baleta skolā un LDIC tāpat ir pietiekami apjomīgs, tad šobrīd nejūtos īpaši saskumusi par to. Nedaudz gribētu mazāku darba apjomu vai atvaļinājumu.

-Meklēju variantus, kā darboties citā jomā. Jo profesijā pašlaik nav daudz iespēju.

Attēls: Anetes Tambakas darba “Tu ņirdz kā zirgs” (“Točka”) publicitātes foto, fotogrāfe Zinta Ķirse