Laikmetīgā deja 2020. gadā. 1. daļa

Agnese Bordjukova
29/01/2021

Laikmetīgās dejas kopienas mākslinieki ne tikai rada izrādes, bet līdztekus tās arī producē, par tām raksta, domā un diskutē, veido, attīsta un pasniedz sava darba metodes un dara vēl daudz dažādu lietu. Nozares profesionāļi zina – nevalstisko organizāciju un projektu vidē, kurā laikmetīgā deja eksistē, māksliniekiem jāuzņemas atbildība par daudzdimensionāliem uzdevumiem. Kāds no kolēģiem, raksturojot šo gadu, teic, ka tas bijis saspringts, resursus prasošs. Lai izdzīvotu, “viss uzsāktais bija jāsāk no sākuma, jāpārdomā, paredzot plānu A, B un C attiecīgajām epidemioloģiskajām situācijām”. Nozares profesionāļu darbību šajā gadā raksturo spēja radoši pielāgoties apstākļiem, veidojot dažādu formātu darbus, nereti arī pašiem piedaloties vietu un platformu veidošanā. Šajā apskatā gada garumā notikumi fiksēti no Dance.lv žurnālā rakstošo skatupunkta, pievienojot informāciju arī no Horeogrāfu asociācijas un Latvijas Dejas informācijas centra izveidotās aptaujas, ko 2020. gada nogalē aizpildīja 18 respondentu. 

Janvāris

2020. gads iesākas uzreiz ar pirmizrādi. 6. janvārī tikšanos ar skatītājiem Dirty Deal Teatro piedzīvo Evas Krūmiņas izrāde “Drosmes projekts”. Vidē jaušama viennozīmīga interese par šo darbu, tomēr drīz top skaidrs, ka noskatīties to nebūs tik vienkārši – teātra kalendārā līdz pat februāra beigām mana vēl tikai divus datumus. Tomēr pat nelielais izrāžu skaits paspēj aktualizēt jautājumus par mākslas radītāju un patērētāju attiecībām. Tādā vai citādā veidā tie rezonēs arī ar vispasaules kultūras situāciju tikai dažus mēnešus vēlāk. Ingas Surguntes recenziju par izrādi lasiet šeit.

Tikmēr Agate Bankava, izmantojot vēl brīvi pieejamo iespēju ceļot, no 9. līdz 18. janvārim profesionāli pilnveidojas Ņujorkā, apmeklējot Movement Research organizēto dejas festivālu “Winter Melt”. Katru dienu viņa apmeklē klases pie Džona Džaspera (John Jasperse, modernā deja), Šellijas Senteres (Shelly Senter,Aleksandra tehnika), Kristofera K. Q. Pourzala (Kristopher K.Q. Pourzal, improvizācija), kā arī skatās amerikāņu dejas izrādes. Mēneša otrajā pusē, 23. janvārī, atgriežoties Rīgā, Agate Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) dejo savu solo darbu “Kur tu esi kad es guļu?”. ĢIT veidotās laikmetīgās dejas izrādes tiek iekļautas repertuārā, piedzīvojot retu, bet regulāru izrādīšanu. Tieši šī izrāde ir pirmā, ar kuras radošā procesa piezīmēm Dance.lvžurnālā tiek aizsākta jauna rubrika, kassniedz ieskatu horeogrāfijas darba tapšanas procesā. Tekstu “Es dejoju par brīvo telpu sevī” lasiet šeit.

Priecīga ziņa no Latvijas Dejas informācijas centra, apstiprinot, ka valsts finansējums, kurš nosedz īres izmaksas par telpu Daugavas stadionā, saņemts arī 2020. gadam. Līdz ar to akūti vajadzīgā telpa radošam darbam turpina būt pieejama. Janvārī to regulāri izmanto vismaz 12 laikmetīgās dejas nozares profesionāļu. Jāatzīmē gan, ka telpas izmērs pieļauj tur darboties tikai nelielam cilvēku sastāvam. Joprojām trūkst atbalsta telpām, kas piemērotas cilvēku skaita un formas ziņā vērienīgākām iecerēm. 

20. janvārī apsveicamu iniciatīvu īsteno Raunas jauniešu centrs “Pagrabiņš” sadarbībā ar Latvijas Kultūras koledžas dejas programmas studentiem un pedagogiem. Rīgas viesus pie sevis uzņēma Raunas bērni un jaunieši, kas kopš 2019. gada rudens Ilzes Zīriņas vadībā sākuši apgūt deju laikmetīgās dejas grupā “Lidoņi”. Raunas Jauniešu centra dejotāji priecēja ar dejas miniatūru “Sniega stāsts”, savukārt, LKK studenti demonstrēja koncertuzvedumu “Stihijas”, ko kopā veidojuši visu trīs specialitāšu (laikmetīgā deja, hiphops, latviešu tautas deja) studenti un pasniedzēji. 

Pirmo gada mēnesi noslēdz Arinas Bubovičas izrāde “Sansara”, kas 31. janvārī izrādīta LKA Teātra mājā “Zirgu pasts”.

Februāris 

Gada otrā mēneša notikumi aktualizē būtiskus laikmetīgās dejas kopienas jautājumus. Inta Balode mēģina aizsākt sen lolotu ideju – neformālu, bet regulāru dejas kopienas tikšanos. Publiskajā telpā parādās aicinājums 3. februārī ierasties uz pirmo “Pirmdienu” LDIC telpās Daugavas stadionā. Iecere vēstī, ka “Pirmdiena būs laiks un telpa, kur dalīties svarīgās lietās un steidzamās darīšanās, attīstīt idejas un atzīties iegribās”.  Uz pirmo tikšanos kopā sanāk četri biedri. Marta sākumā paspēj notikt vēl otrā tikšanās, kuru tāpat apmeklē četri cilvēki. Grūti pateikt, vai tas izaugtu par ko vērienīgāku, ja ne ārkārtējā situācija valstī? 

Dažas nedēļas vēlāk, no 14. līdz 16. februārim, notiek Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) organizēts pasākums “Kopīga telpa, kopīgs laiks”, kas iecerēta kā Latvijas laikmetīgās dejas aktīvo mākslinieku tikšanās/darbnīca. Šo procesu vadīt aicināts britu dejas mākslinieks un pasniedzējs Džonatans Barouzs (Jonathan Burrows). Lai kopīgi runātu par idejām, radošu praksi, neatkarīga mākslinieka izvēlēm un pieredzēm, savu citādi aizņemto ikdienu izbrīvējuši 19 kopienas mākslinieki un producenti. 

 Darbnīcā secinātais: 

  • kopiena nav kaut kas statisks vai konstants – tā mainās un transformējas, tomēr tās attīstību veido visu tai piederīgo iesaiste; 
  • visi klātesošie ir vienas jomas pārstāvji arī, ja radoši estētiskās vērtības atšķiras;
  • katrs savu iespēju robežās turpina darboties profesijā par spīti tādiem neveicinošiem faktoriem kā vienotas laikmetīgās dejas infrastruktūras neesamība, nestabils un neprognozējams finansējums, izpratnes trūkums par laikmetīgās dejas vērtību Latvijas kultūras vidē u.c.  
  • iespēja aprunāties un sajust kolēģus sev līdzās ir vērtība lielai daļai biedru; 
  • galvenais ir pašam iesaistīties procesos un mēģināt attīstīt lietas, kam tic.  

15. februārī LKA Teātra mājā “Zirgu pasts”, notiek Džonatana Barouza performatīvā lekcija “Politika”, kā arī videofilma “52 portreti”, ko tāpat organizējis LJTI. 

Marts 

Mēneša sākumā meistardarbnīcu Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas studentiem vada dejas māksliniece Tatjana Gordejeva no Krievijas. Ekskluzīvu nodarbību Olga Žitluhina organizē arī dejas nozarē strādājošajiem. Personīgi to atceros kā marta iedvesmojošāko notikumu. Sarunā ar Mariju Saveiko Tatjana Gordejeva runā par savu ķermeni, par tā pieredzi baletā un laikmetīgajā dejā. Interviju lasiet šeit.

Jau februārī publiskajā telpā parādās informācija par jaunu laikmetīgo izrāžu ciklu “Pārmija”. Tā īstenošanas vieta ir “Hanzas perons”, un pirmo epizodi paredzēts atklāt tieši ar laikmetīgās dejas darbiem – Madaras un Lauras Dišleru izrādi “Intervija ar Frānsisu Bēkonu”, kam horeogrāfiju veidojušas Liene Grava un Simona Orinska, un igauņu mākslinieka Marta Kangro izrādi “Pirmspagātne”, ko piedāvā festivāls “Homo Novus”. 22. martā paredzētā Epizode #1 izrādīšanu nepiedzīvo, jo 14. martā valstī sākas ārkārtējā situācija, kurai seko virkne ierobežojumu.

 Dejas nozari vistiešāk skar liegums pasākumiem (izrādēm, nodarbībām) notikt klātienē. Strauji un negaidīti iestājas situācija, kad lielai mākslinieku daļai jāpārtrauc jebkāda radošā darbība. Par realitāti kļūst pārceltas izrādes, piemēram, Dmitrija un Elīnas Gaitjukeviču darbs “Otrā pusē”, kam pirmizrāde bija paredzēta 25. martā, arī šo pašu mākslinieku organizētais dejas festivāls ”Riga/ON”, Janas Jacukas solo izrāde “Baiļu rutīna” u. c.  

Īsi pirms ārkārtējās situācijas viesizrādēs uz Čehiju un Vāciju dodas horeogrāfu apvienības IevaKrish iekļaujošā izrāde “Labrys”. Aicinājumus mākslinieki saņēma pēc 2019. gadā Viļņā notikušās Baltijas dejas platformas pitch sesijas. 10. martā “Labrys” ir pēdējā izrāde, kas paspēj notikt festivālā “Spectaculare” Prāgā. 15. martā izrāde notiek Maincas Valsts teātrī, festivāla “Tanzmainz” ietvaros. Ārkārtējās situācijas tuvums radīja negaidītus pavērsienus izrādes norisē. Krišjānis Sants atklāj: ““Labrys” norises placis bija lielā skatuve, uz kuras spēlē gan operas, gan teātra izrādes. Festivālā paguva notikt tikai divas izrādes. Un mūsējā arī tikai tāpēc, ka bijām atbraukuši ātrāk un strauji pārlikām izrādes norises laiku dienu iepriekš. Citādi 15. martā uz lielās skatuves bija jānotiek pirmizrādei ar mega scenogrāfiju un pilnu zāli. Pēdējā brīdī teātris to atcēla un nereāli ātri, divās stundās, nobūvēja scenogrāfiju, atbrīvoja skatuvi, lai mūsu darbiņš, kas nebija jāatceļ, jo mazāk skatītāju, paspētu notikt. Tas bija ļoti aizkustinošs mirklis.”

17. martā Rūdolfs Gediņš savā Facebook kontā publicē sekojošu ierakstu: “Un kā var ATKAL sanākt, ka, pat vienu konkrētu, kustībā balstītu ainu izceļot kā izrādes emocionālo kulmināciju, netiek pieminēts izrādes horeogrāfs?” Ieraksts norāda uz situāciju teātrī un, redzot aktīvo diskusiju komentāros, top skaidrs, ka līdzīga sajūta ir lielai daļai dejas mākslinieku. Rūdolfa Gediņa balss, kuru motivēja vēlme “asināt šķēpu cīņā par horeogrāfa lomu un pienesumu teātra mākslai” bijusi svarīga, jo pārstāv neatkarīgu dejas mākslinieku realitāti. Izvērsti par nozares problēmām viņš reflektē rakstā ar nosaukumu ”Nepopulāra māksla”, kurš maijā tika publicēts Dance.lv žurnālā. Rakstu lasiet šeit.

23. martā Olga Žitluhina uzsāk dejas praksi, kas sākotnēji ir uzdevums sev un citiem horeogrāfiem dejot īsu laiku pēc piecelšanās no gultas, godīgi ļaujoties ķermeņa kustībai. Šīs īsās solo dejas māksliniece pati filmē un ar nosaukumu #pijamadancepractice publicē sociālajos tīklos. Olga to turpinās darīt visa gada garumā katru dienu. Šī raksta publicēšanas brīdī tapusi jau 311. epizode.

Aprīlis 

Aprīlī aktuāli kļūst izdzīvošanas jautājumi un pielāgošanās stratēģijas valstī esošajai situācijai. Īpaši izglītības iestādēs strādājošie pielāgo dejas nodarbību saturu digitālajai videi. Arī daži neatkarīgi strādājošie pasniedzēji savas privātās nodarbības izvēlas vadīt attālināti, piemēram, Alise Putniņa. Daži no kopienas biedriem, piemēram, Līga Ūbele uzsver, ka apjukumam ļauties nav ļāvis studiju process (Līga studē Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā.) Studiju process ir arī viens no tiem, kas palīdz uzturēt dzīvu radošos dzirksti, ģenerējot idejas, lai risinātu studiju uzdevumus. Elīna (tolaik vēl Lutce) un Rūdolfs Gediņi, izmantojot legālo vienas mājsaimniecības priekšrocību, attīsta kustību materiālu topošajai dejas izrādei “Ļoti labas minūtes”. Kristīne Brīniņa, turpinot darbu pie “Atkāpšanās”, ar izrādes dalībniekiem nesteidzīgi slīpē kustību kvalitāti, pieslēdzoties Zoom mēģinājumiem katrs no sava dīvāna. 

Atbalsta nozīmi šajā laikā izjutis ikviens, saprotot, ka redzamāk indivīdus var pārstāvēt organizācija, nozīmīga kļūst Horeogrāfu asociācijas darbība.Biedrība “Horeogrāfu asociācija” pārstāv 55 laikmetīgās dejas mākslas brīvmāksliniekus, kuru radošo darbību manāmi ietekmēja ierobežojumi. Gan pavasarī, gan Covid-19 otrā viļņa laikā tika anketēti biedri un iegūta informācija par konkrētā brīža situāciju. Tas ļāva biedrībai iesaistīties diskusijās un darba grupās atbalsta mehānismu izstrādē. Šogad vislabāk varēja izjust Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas (LKNVOA) un Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) biedru statusa priekšrocības.  Covid-19 pirmā viļņa laikā Horeogrāfu asociācija ik nedēļu piedalījās gan LRSP, gan LKNVOA sapulcēs un darba grupās, gan arī sapulcēs ar Kultūras ministru Nauri Puntuli un citiem ministrijas pārstāvjiem. Lai arī atbalsta mehānismi Covid-19 situācijā nav pilnīgi, tomēr nevalstisko organizāciju ieguldījums, ir neatsverams.  Paralēli ikdienas darbiem tās cītīgi sekoja līdzi notikumiem, iesaistījās diskusijās, rakstīja neskaitāmas vēstules Kultūras, Ekonomikas un Finanšu ministrijām, piedalījās darba grupās. 

HA organizētie Dejas dienas pasākumi, kas tradicionāli ik gadu norisinājušies aprīlī, šogad pārcelti uz vasaras noslēgumu. Starptautiskajā dejas dienā, 29. aprīlī, publiskoti vien īsi Dejas dienas pasniedzēju, mākslinieku un organizatoru video sveicieni. Dance.lv žurnālā publicēts Annijas Belogrudovas īss kopsavilkums par dejas situāciju Latvijā, iekļaujot arī iedvesmojošu Dienvidāfrikas horeogrāfa, aktiera un pasniedzēja Gregorija Vujani Makoma (Gregory Wuyani Maqoma) starptautisko sveicienu dejas dienā. Rakstu lasiet šeit.

Maijs 

Maijs dejas videi ir radošā ziņā kluss mēnesis. Biedri raksta projektus Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursiem, pieteikumus dīkstāves un citiem pabalstiem, domā, kā radīt izpratni par neatkarīgu mākslinieku un NVO darba specifiku, par to, ka nozare ir pelnījusi atbalstu, kaut arī pārsvarā darbojas pašnodarbināto statusā. Daži dejošanas vietā pievērsušies rakstīšanai par deju.

Mēneša sākumā dejas festivālam “Riga/ON” daļu nodarbību izdodas īstenot tiešsaistē. Tās vada Olga Žitluhina, Dmitrijs Gaitjukevičs, IevaKrish no Latvijas, Džons Simons Viborns (John Simon Wiborn, Zviedrija), Laura Arisa Alvaresa (Laura Aris Alvarez, Beļģija), Manuels Rondo (Manuel Rondo, Itālija). Notiek arī izrāžu skatīšanās un diskusijas ar to autoriem Metu Mescarosu (Máté Mészáros, Ungārija), Lauru Arisu Alvaresu un Karenu Levi (Karen Levi, Nīderlande).

Saņemta ziņa no Eiropas dejas festivāla Aerowaves, kura programmā “40 winks” iekļauta latviešu laikmetīgās dejas izrāde “Divotne” , horeogrāfes Rūta Pūce un Anna Novikova. 

Meklējot alternatīvas, ierobežojumu laikā īstenojamas izrāžu formas Dirty Deal Teatro piedāvā tiešsaistes izrāžu-instrukciju sēriju. Vienu no instrukcijām veido arī horeogrāfu duets IevaKrish, radot pseidomeditatīvu spoguļduetu “Gar aizvērtām acīm”. Vairāk šeit.

Kad darbus nav iespējams īstenot dzīvajā, par loģisku alternatīvu kļūst digitālā vide. Horeogrāfs Krišjānis Sants komentē mēģinājumus tai pielāgoties: “Izrāžu tieši pārnesumi digitālā vidē nestrādā. Tikai tādi skatuves mākslas darbi, kas īpaši veidoti vai pielāgoti digitālajai videi ir digitālā vidē patērējami. Salīdzinājumam piemērs: nopublicējām ļoti augstā kvalitātē filmētu un montētu 2019. gada izrādes ierakstu. Tas digitālā vidē praktiski nesasniedza auditoriju. Pretēji daudz vienkāršāki un resursus mazāk prasoši, bet digitālajai videi speciāli veidoti darbi “Diary 1” un “Gar aizvērtām acīm” sasniedza daudz plašāku publiku.” 

 “Diary 1” tapa pēc RIBOCA aicinājuma un ir publicēts festivāla Facebook lapā un YouTube kanālā. 

 Jūnijs 

Mēneša pirmajā pusē valdība paziņo, ka pasākumi klātienē var atsākties, iekštelpās ļaujot pulcēties līdz 25 cilvēkiem. Teātri reaģē ātri un atver savas skatuves, lai ilgi gaidīto spēles mākslu varētu piedzīvot dzīvajā. Ģertrūdes ielas teātrī, kas ir mājvieta arī dažiem laikmetīgās dejas darbiem, repertuāra iestudējumi piedzīvo tikšanos ar skatītāju. 16. jūnijā tur notiek Janas Jacukas mono izrādes “Baiļu rutīna” pirmizrāde. Gan pati autore, gan daži kolēģi aptaujā šo darbu min kā sev un nozarei nozīmīgu 2020. gadā kopumā. Izrādē apskatīto tēmu autore kopā ar Lauru Stašāni turpina pētīt “Lietišķo pierādījumu muzejā”, kas taps dažus mēnešus vēlāk. Jana Jacuka atklāj: “Es kā māksliniece jūtos pietiekami droši skatuves mākslas telpā runāt par tik personiskiem notikumiem un sarežģītu tēmu. Tas liecina par brīvību skatuves mākslā, kas nav katrā valstī. Svarīgi ir tas, kā tas rezonēja cilvēkiem, cik šie abi darbi izrādījās vajadzīgi citiem, ne tikai man kā māksliniecei.” 

“Baiļu rutīnas” tematika ir sarežģīta un pretrunīga. Interesanti, ka atrast cilvēku, kurš par šo darbu vēlētos izteikties, rakstot recenziju, nebija vienkārši. Tomēr iniciatīvu uzņēmās horeogrāfe Taisija Frolova, kurā šis darbs modināja vēlmi turpināt refleksiju par personīgi pieredzēto arī no sava skatpunkta. Janas Jacukas atklātība iedrošina runāt arī citus, mākslas notikumam tā ir liela vērtība. Taisijas Frolovas raksts tapa ilgi, bet iedziļinoties un ar savu godīguma pakāpi raisa cieņu. Rakstu lasiet šeit.

16. jūnijā klātienē notiek LKA laikmetīgās dejas mākslas studentu kompozīcijas eksāmens “Reconnecting”, tas notiek līdz šim vēl dejas mākslinieku neapdzīvotās telpās Kroņu ielā 23B, Rīgā. 

16. jūnijā Dance.lv publicēts Ingas Surguntes apkopojums par tiešsaistes mācīšanos un apmācības pieredzi augstskolu dejas programmās un akreditētajās dejas studijās. Tas lasāms šeit.

Jūlijs 

Latvijas laikmetīgās dejas vidē daudzus gadus problēmjautājumu augšgalā ir vajadzība pēc telpas radošam darbam un izrāžu norisei. 2020. gada jūlijā telpas un mākslas platformu kontekstā parādās pozitīvas vēsmas. 

1. jūlijā Tallinas ielas kvartālā Kaspars Lielgalvis un “Free Riga” aizsāk pasākumu ciklu “Laikmetīgās trešdienas”. Kaspars teic, ka viņa vēlme ir to izvērst par regulāru notikumu, radot konkrētai vietai piesaistītu augstvērtīgu laikmetīgās mākslas piedāvājumu. Līdzās citām mākslas nozarēm ciklā piedalās arī laikmetīgās dejas darbi. Zinot, cik maz ir iespēju dejas darbus rādīt, ja tie nav piesaistīti kādai institūcijai, šis notikums ir ļoti pozitīva iniciatīva. Platformas lielākais pluss ir auditorijas paplašināšana, jo vienā vakarā skatītāji var pieredzēt dejas izrādi un mūzikas koncertu vai mūzikas koncertu un dzejas priekšnesumu, starplaikos apskatot vizuālās mākslas izstādi. Tallinas kvartālam kā vietai ir vēl kāda priekšrocība – tur regulāri uzturas cilvēki. Arī ja viņi nenāk uz mākslas pasākumu, ir liela iespēja, ka tāpat ieiet apskatīt uz skatuves notiekošo, kas palīdz augt laikmetīgās mākslas auditorijai. Pirmajā ciklā notiek 12 pasākumi, ko pēc rīkotāju datiem apmeklē aptuveni 1200 skatītāju. Jūlija mēnesī “Laikmetīgajās trešdienās” notiek: 

1. jūlijā dejas izrāde “Bērnības sapnis” (horeogrāfija un izpildījums Agnese Bordjukova, dzīvās projekcijas Elīna Valdmane); 

15. jūlijā interaktīva dejas izrāde “Šeit un tagad” (horeogrāfija un izpildījums Katrīna Albuže); 

29. jūlijā izrāde “Kabatas izmēra poligons” (horeogrāfe Laura Gorodko, izpildījums Sabīne Neilande).

9. jūlijā IevaKrish izrāde “Labrys” skatāma starptautiskajā ielu teātra festivālā SPOT, Viļņā, bet, 11. jūlijā jau viesojas “Sansusī” pasākumā “Vakars Cēsīs”. 25. jūlijā apvienības darbs atklāj “Liepājas mākslas foruma” ieskandināšanas pasākumu Liepājas pilsētvidē. 

13. jūlijā publiskajā telpā parādās informācija par jaunas kultūrvietas izveidi ar nosaukumu “Točka”. Vietu iecerēts atvēlēt arī dejas notikumiem, veidojot atsevišķu dejas un rezidenču programmu. Tās kurators Rūdolfs Gediņš atklāj: “Ideja par “Točku” radās pavasara beigās, pirmā lokdauna izskaņā. [Apvienība] “PERFOrācija” bija ieguvusi piekļuvi milzīgām telpām un tika domāts par to, kā tās pilnvērtīgi izmantot? Visi bija mazliet noilgojušies kaut ko darīt, kaut kā sevi radoši kustināt. (..) Uzreiz bija skaidrs, ka pašiem veidotājiem šis būs absolūts bezpeļņas pasākums, taču pamatmotivācija nenoliedzami bija sevi radoši izaicināt un turpināt darboties.” Tātad jaunu, profesionālu mākslinieku pulciņš, rada platformu radošam darbam sev un kolēģiem. Daudzsološi. 

20. jūlijā Horeogrāfu asociācija līdz ar citām LKNVOA biedrības organizācijām, tiekas ar valsts prezidentu Egilu Levitu, lai iepazīstinātu ar sevi un runātu par kultūru nevalstiskajā sektorā. 

No 27. jūlija līdz 1. augustam vienlaicīgi ar Nordic Summer Univeristy (NSU) izpētes grupas “Circle 7. Artistic Research” ikgadējo vasaras tikšanos Lādezerā notiek biedrības LAUKKU rezidence. NSU ir starptautiska organizācija, un 2020. gadā pieņemts lēmums tikšanos īstenot attālināti. Taču Inta Balode ir aicinājusi tos LAUKKU biedrus, kuri var ceļot, tikties klātienē viņas lauku mājās, lai strādātu ar  NSU šī gada tēmu “Pleasure and Playfulness”. Visi dalībnieki izvēlas kādu uzdevumu no savas mākslinieciskās prakses, rada tam instrukciju un piedāvā to citiem, lai uzsvērtu prieka un spēles nozīmi radošajā procesā un krīzes laikā. 1. augustā notiek tiešsaistes tikšanās ar citiem “Circle 7. Artistic Research” dalībniekiem, lai dalītos pieredzē. Vēlāk visas instrukcijas rakstiski apkopotas PDF dokumentā, kas pieejams šeit.  Neko lieki nesarežģījot, uzmanību veltot pleasure and playfulness, Elīna Valdmane, Maija Treile, Valsts Miķelsons, Inta Balode, Agate Bankava, Jaana Koko ar meitu Airu, Taisija Frolova, Žanna Mironova, Agnese Bordjukova kopā pavada nedēļu. Nedēļa pierādīja, ka vissvarīgāk ir radīt telpu, kurā lietas var notikt. Radošam procesam nozīmīgs ir nesteidzīgs ritms, laiks, kas nav pārblīvēts ar nemitīgu aktivitāti. Pietiek arī ar vienu lietu vai vienu jautājumu, par ko padomāt, lai tas sāktu barot radošo procesu.  

Ierobežojumu laikā meklējot iespēju deju radīt, kā arī ļaut tai nonākt pie skatītājiem, Rūta Pūce ar Latvijas Dejas informācijas centra atbalstu īsteno projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” pirmo sēriju. Tiek uzrunāti četri horeogrāfi, kuri pārstāv atšķirīgus dejas žanrus – laikmetīgo deju, skatuvisko tautas deju, baletu, un mūsdienu deju/hiphopu. Katrs horeogrāfs veido apmēram trīs minūšu garu deju, kas nofilmēta vienā kadrā. Procesa laikā tiek veiktas radošā darba piezīmes, kas kopā ar divu kritiķu recenzijām, tiek publicētas Dance.lv žurnālā. Pirmajā sērijā savus darbus veido: Agate Bankava, Juris Gogulis, Milana Kamarova un Edmunds Veizāns. Agates Bankavas laikmetīgās dejas darbs “Kartes” skatāms šeit.

Turpinājums sekos. 

Attēls: Labrys izrāde Maincas Valsts teātrī 2020. gada 15. martā, foto Ieva  Gaurilčikaite- Sants