Elīna Bērtule

18. jūnijā plkst. 19.00 kādā slepenā vietā un 19. jūnijā plkst. 21.00 mazāk slepenā debarkaderī „Betanovuss” notiks daudzsološa un satraucoša dejas izrāde „[Fragile]” (“[Trausls]”), kas tapusi projekta „E-Motional: rethinking dance” ietvaros. Pirms gada horeogrāfs Kosmins Manulesku kopā ar trīs dejotājiem, no kuriem Rīgā šogad uzstāsies tikai Džizelda Ranieri, prezentēja topošo dejas izrādi pēc apmēram divu nedēļu darba perioda.

Uz dejas prezentāciju aizgāju nejauši un vieglprātīgi, bez nojausmas par gaidāmajām sakāpinātajām jūtām. Vispār man šķita, ka kāds kaut ko stāstīs, un viss būs mierīgi un bez viļņošanās. Tā nu gan tas neizvērtās. Pēc tam man tas, protams, patika, taču, sēžot tumšajā telpā apmēram 10 cilvēku aplī, apdraudējuma sajūta nešķita dejas izrādes prezentācijai adekvātākā jūtu forma.

Esmu diezgan droša, ka gaidāmā izrāde manāmi atšķirsies no tā, kas notika gandrīz pirms gada Rīgā, taču, spriežot pēc dienasgrāmatām, ko rakstījuši projekta dalībnieki, pielietotajām metodēm un arī skatītāju atsauksmēm, tiem, kas aizies uz izrādēm, klāsies izteiksmīgi un iespaidīgi.

Toreiz tur satiku Lāsmu (viņa ir mana māsa), kura bija piedalījusies Kosmina M. meistarklasē neprofesionāļiem, un tajā tika izmantoti līdzīgi paņēmieni kā pašā izrādē, līdz ar to viņai daudz kas bija atpazīstams un labāk saprotams. Vēlāk mēs parunājāmies par „[Fragile]”, un turpmāk tekstā lasāmi fragmenti no sarunas ar Lāsmu.

Elīna: Vai tam bija nozīme, ka uz dejas prezentāciju dejotāji ieradās, sagatavoti ar nogurumu?

Lāsma: Man tas likās foršs uzstādījums, jo tu iesildies, pārsildies un beigās esi jau nokausēts. Pieņemu, ka ar nogurumu ķermenis tiek kaut kādā veidā attīrīts. Nezinu, kā tas bija dejotājiem, bet izskatījās, ka viņi it kā aiziet no noguruma uz kaut ko ļoti vieglu un jauku. Loģiski būtu otrādāk. Tas ir tāds interesants apvērsums – izrādes laikā ķermenis nevis nogurst, bet savācas.

Elīna: Viņi atskrēja visi noguruši un izģērbās, un varētu šķist, ka kailajam ķermenim būtu jābūt neaizsargātākam, bet nē, tādi bija visi pārējie. Tas bija tik nedroši un neparedzami, šķita, ka atgadīties var jebkas un nevarēja saprast, cik daudz no tevis prasīs. Kristians [Cristian Nanculescu, Rumānija] staigāja apkārt un prasīja cilvēkiem drēbes, un tas bija biedējoši. Es domāju, nu, viņš taču neprasīs manu kleitu, cik labi, ka man ir kleita.

Lāsma: Bet, no otras puses, tu nevari būt par to drošs.

Elīna: Jā, es nevarēju būt droša. Viņš izskatījās tāds, it kā varētu arī uzprasīt. Viņam bija aina, kurā viņš pirms nāves dejo, un pirms nāves jau cilvēks visu ko var izdarīt. It kā visi tādi labi cilvēki, bet tik neparedzami, un tas rada apdraudējuma sajūtu un spriedzi. Tad, kad tu pats beidzot nonāc vidū, kļūst ļoti viegli un droši. Tas, kas tur notiek, notiek tik ātri, ka nevar izsekot līdzi tam, kas varētu notikt. Negaidot citas lietas, kas varētu notikt, kļuva silti un droši.

Lāsma: Man nebija apdraudējuma sajūtas. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka tie cilvēki ir pazīstami. Vienreiz ķermeņa tripā (tas bija viens no meistarklases uzdevumiem) tu jau viņiem esi uzticējies. Pāreja jau ir notikusi. Neparedzamība it kā ir, jā, un var notikt jebkas, bet tas nebūs nekas slikts.

Elīna: Radās iespaids, ka process notiek, izejas punktam esot ķermenim. Nevis iekustinot iekšējus procesus un tos laižot ārējās izpausmēs, bet tieši ķermenim esot tam, no kā viss izriet.

Lāsma: Jā, atmosfēras intensitāte nāca tieši no ķermeniskuma. Vai arī tieši pretēji – patīkams atslābinājums, kas arī izrietēja no šī fiziskuma. Meistarklasē tie bija nepazīstami cilvēki, kurus var uztvert tikai caur siltumu un viņu uzticēšanos. Cilvēku taču saprast ir ļoti grūti. Ir neizbēgama izolētība vienam no otra, un saprašana šķiet neiespējama. Taču ķermenis ir kas tāds, kas visiem ir kopīgs. Ja kontaktu izveido tieši caur ķermeni, tad varbūt var pietuvināties cita saprašanai. Nevar saprast, ko īstenībā domā cilvēks, kuru tu baksti, taču no ķermeņa siltuma sajušanas rodas mentāls siltums. Tā saikne drīzāk ir tuvums, nekā saprašana.

Iemesls, kāpēc man šķiet, ka arī komunicēšana bija svarīga, bija tas, ko viņš [Kosmins Monolesku] sauc par sirds deju – mēģināt sajust sirds ritmu un dejot caur to. Tā ir it kā poētiska metafora, bet ļoti fiziskā un tiešā veidā. Un tieši caur ķermeņiem, lai arī absolūti nošķirtiem, ir iespējama komunikācija.

Elīna: Tie bija inscenēti, mākslīgi apstākļi, kas tika radīti. Vai tādā veidā var saprasties arī ārpasaulē?

Lāsma: It kā izklausās vienkārši: tev ir pazīstami cilvēki, tu viņus pabaksti un pačamdi, un jūti baigo konekšenu. Bet tā nav! Varētu domāt, ka tādas lietas ir dabiskas un ārpasaulē pastāvošas, bet parasti jau tā nav. Mēdz būt tāds uzskats – ķermenis ir kaut kas ļoti jūtams, konkrēts un intensīvs, bet jūtas ir kaut kas netverams. Man liekas, parastais cilvēka eksistences veids ir tieši otrādāks. Tas, ko tu domā un jūti, ir gandrīz nemitīgā pārsvarā, un iekšējie procesi ikdienā dominē. Un ķermeni tu bieži pat vispār aizmirsti. Nu, vismaz es. Šajā gadījumā sajūtas un domas izriet no ķermeņa, nevis otrādi.

Elīna (nopūšas): Manas domas nav izsmalcinātas.

Lāsma (ķiķina): Toties tev ir intensīvs ķermenis.