Inta Balode

Neatkarīgā Rīta avīze, 06.06.2008

Anša Rūtentāla Kustību teātrim (ARKT) – jau trīsdesmit. Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks – varbūt ne tik ilgs valsts teātriem, bet neatkarīgai teātra trupai, kas dzīvo galvenokārt uz entuziasma pamata, trīsdesmit ir pavisam nopietns vecums. Par godu notikumam trīs vakarus pēc kārtas Dailes teātra Mazajā zālē notika Kustību teātra izrādes. Uz skatuves redzējām gan tos kustoņus (tā nu rūtentālieši paši sevi sauc), kas kopā ar Ansi Rūtentālu dibināja Kustību teātri 1978.gadā, gan jauniešus, kas pie kustoņu titula tikuši tikai pirms pāris gadiem, kā arī vairākas citas grupas, kas savā darbībā kā galveno izteiksmes līdzekli izmanto kustību (Laboratory of Stage Arts, studijteātris Aka, LU Studentu teātris un Skolas Rīdze teātra studija Mēs).

Pirmajā izrāžu vakarā 27.maijā, kad notiek arī Anša Rūtentāla izrāžu kataloga Skaņa. Krāsa. Kustība atvēršana, zālē jūtamas ilgas pēc pāragri aizgājušā teātra vadītāja un vienlaikus arī ticība idejām, kuras ir dzīvotspējīgas arī ilgi pēc to autora un iedvesmotāja. Ansis Rūtentāls (1949 – 2000) bija apguvis kordiriģenta profesiju, bet ar kustību bijis saistīts kopš 1963.gada, kad iestājās Rīgas Pantomīmas grupā. 1978.gadā dibinājis savu Kustību teātri, pasniedzis skatuves kustību, telpisko kompozīciju un aktiermeistarību Latvijas Kultūras akadēmijā. Kustību teātris bija unikāls ar Anša personību, ar to, kā viņš veidoja izrādes, ar to, cik harizmātiska personība viņš bija, un ar to, ko spēja dot katram aktierim vairākās kustoņu paaudzēs.

Rūtentāliešu trīsdesmitgade un redzētās veco kustoņu (LU Studentu teātra Kustību grupas dalībnieku no 1978. gada veidotā izrāde Ēna) un jauno kustoņu (pirmais ARKT sastāvs, kas nav pazinis Ansi Rūtentālu, un viņu pirmā izrāde Sākšu ar līniju) izrādes ir iemesls padomāt un pavaicāt, kas ir kustību teātris un kas ir Anša Rūtentāla Kustību teātris toreiz un šodien. Ar ko kustību teātris atšķiras no dejas teātra un laikmetīgās dejas? Vai kustoņi ir dejas vai teātra profesionāļi un vai viņiem vajag tādiem būt? Vai maz ir iespējama tāda profesija kā profesionāls kustētājs? Šos jautājumus uzdevu arī izrādes Sākšu ar līniju horeogrāfei Santai Grīnfeldei. Santa ir kustonis kopš 1992.gada, beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfus, tagad pati veido izrādes ARKT un savas profesionālas dejotājas gaitas turpina Olgas Žitluhinas dejas kompānijā.

Nospraust striktas robežas 20. gadsimta otrās puses un 21.gadsimta mākslas žanriem ir gandrīz neiespējami. Arī atbilde uz jautājumu, kas ir kustību teātris, nav no vieglajām. Šoreiz problēma nav atbilstošas terminoloģijas trūkums latviešu valodā. Drīzāk ir tā, ka vārdu salikums kustību teātris Latvijā tiek lietots plašāk nekā citur pasaule. Eiropā, runājot par kustību mākslas žanriem, atrodam vārdu savienojumus fiziskais teātris un dejas teātris, tomēr bieži seko piebilde, ka valda diezgan liels sajukums un atšķirīgas tradīcijas mēdz lietot vienus un tos pašus apzīmējumus. Visbiežāk salikšanu pa plauktiņiem veic paši teātri vai dejas kompānijas un mediji. ARKT savā mājaslapā skaidro: „Teātra radošais stils balstās uz mūzikas vizuālu interpretāciju, izmantojot dažādus elementus – kustību, formu un kompozīciju telpā, krāsu un gaismu. Horeogrāfija ir vizuālās interpretācijas galarezultāts. Skatītājam netiek piedāvāts viennozīmīgs stāsts, drīzāk tā ir plaša asociāciju palete.” Tā ir rūtentāliešu filozofija, bet šīs pašas idejas cita trupa var raksturot citādi. Taču ir lieta, kas vieno visus kustētājus, – tas ir cilvēka ķermenis un pati kustība. Kāda tad ir kustības teātra attieksme pret kustības kvalitāti un ķermeņa sagatavotību? Vai ir kādas īpašas tehnikas, kas sagatavo kustību teātra aktiera ķermeni runāt? Santa Grīnfelde atceras, ka, lai iestātos ARKT, bija jāiztur konkurss divās kārtās. Viņa gan bija tikai aizgājusi līdzi draudzenei, bet beigās Santa tik uzņemta, bet draudzene ne. Kandidātiem bija divi pārbaudījumi – tehnika un kustību etīdes. Anša Rūtentāla iesildīšanās tehnika ir bijusi visai specifiska, bet, studējot deju Latvijas Kultūras akadēmijā, Santa sapratusi, ka tā ir visai tuva džeza dejas izolācijas principiem, kur ar kustību kopumu tiek pakāpeniski iesildītas visas ķermeņa daļas. Ansis Rūtentāls daudz izmantojis arī dažādus improvizācijas vingrinājumus.

Domājot par kādu grupu ar savu filozofiju un darba metodi, ir interesanti izprast, ar kādām tradīcijām šie mākslinieki ir saistīti. ARKT tapa padomju gados, kad kultūras oficiālajā daļā valdīja sociālistiskā reālisma principi. Ansis Rūtentāls bija atradis valodu, kurā iespējams vienlaikus būt brīvdomīgam un tomēr nekaitināt cenzūru. Caur kustību pateikto ir grūti iztulkot tā, lai piesietu kādu pretpadomju darbību. Vēl jo vairāk, rūtentālieši bija vieni no retajiem, kas tika viesizrādēs uz ārzemēm. Jebkurā gadījumā šāda veida teātris padomju gados bija gana īpaša parādība, tāpēc var pat šķist, ka tas ir kaut kas unikāls. Santa Grīnfelde uzskata, ka unikalitāti nevajag pārspīlēt, un arī pats Rūtentāls rūpējās par to, lai viņa kustoņi zinātu tradīciju. Santa atceras, ka kopīgi skatījušies Matsa Eka, Pīnas Baušas un japāņu buto dejas izrādes. Rūtentālieši bija vieni no pirmajiem, kas klausījās Filipa Glāsa, Maikla Nīmana un Toma Veita mūziku.

Santa Grīnfelde savu meklējumu ceļu ar iespēju mācīties no diviem harizmātiskiem un tik ļoti atšķirīgiem skolotājiem – Anša Rūtentāla un Olgas Žitluhinas – uzskata par attīstību. Santa domā, ka, formulējot šodienas kustību teātri, nebūtu būtiskas atšķirības no laikmetīgās dejas vai konceptuālās dejas. Vienīgā atšķirība un būtisks jautājums ir izpildītāju tehniskā sagatavotība. Dejotāji ir labāk sagatavoti nekā kustības teātra dalībnieki, kuri visbiežāk ir dažādu profesiju pārstāvji, kas brīvajā laikā izpauž sevi caur kustību.

Tomēr, noskatoties izrādes, man rodas jautājums, vai kustību teātris rūtentāliešu izpratnē nu reiz nav viens no tiem retajiem žanriem, kuram būtu jābūt un jāpaliek intuitīvas kustības izpratnes līmenī, bez kādu īpašu tehniku apguves un profesionalitātes dejā? Vaicāju Santai, vai viņa nesajūt pretrunas, vienlaikus būdama kustonis, iegūdama bakalaura grādu dejā un dejodama profesionālā dejas kompānijā? Santa atzīstas, ka vismaz no viņas paaudzes rūtentāliešiem viņa ir vienīgā, kas izvēlējās kļūt par profesionālu dejotāju un horeogrāfi. Kustību teātris ir bijis atspēriena punkts. Santa arī atceras, ka, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, bijis posms, kad viņa neņēmusi pretī jaunu informāciju. To, protams, tā īsti sapratusi tikai pēc laika. No Rūtentāla skolas nākot īpaša domāšana, filozofiska bagāža, bet laikmetīgā deja ir devusi dejas tehniku un darbaspējas. Santa ir daudz domājusi par jautājumu, ar ko kustība atšķiras no dejas. Ir rasta arī atbilde – deja ir kustības nepārtrauktība un savienošana. Tieši tas Santu dejā pievelk. Atrodu atbildi arī uz savu jautājumu – kāpēc man veco kustoņu izrāde Ēna patika daudz labāk par jauno sniegumu. Tā esot bijusi arī pašu rūtentāliešu sarunu tēma pirms jubilejas izrādēm. Būt dejotājam ir nežēlīga profesija, ko itin bieži var raksturot tā: kad parādās emocionāla un psiholoģiska varēšana, tad vairs nav fiziskās varēšanas; kad ir fiziskā varēšana, tad cilvēks kustības izpilda formāli un pats nesaprot, ko dara. Ideāls, uz ko tiekties, būtu zelta vidusceļš starp fizisku varēšanu un spēju uzrunāt emocionāli. Santa Grīnfelde meklē savu ceļu dejas mākslā un domā, ka sekos vienam no saviem abiem fantastiskajiem skolotājiem. Uz jautājumu par to, vai vairāk ies Žitluhinas vai Rūtentāla pēdās, Santa smejoties atbild, ka provokācijām neļaušoties.