Inta BALODE

Kultūras forums, 2010.gada 5. 12. decembris, Nr. 47 (426)

Tā ir deja, tā nav deja, tas ir kustību teātris, bet tā ir vairāk vingrošana, un kas tas vispār ir?! Šādus un līdzīgus apgalvojumus būs nācies dzirdēt teju vai katram mūslaiku neverbālās izteiksmes māksliniekam. Klasifikators šķiet esam sasvītrots un pārlabots, tādēļ te pavisam droši vienā rakstā būs laikmetīgā deja, franču jaunais cirks un buto deja. Katram kāds no virzieniem būs tuvāks, bet visiem ir vienādas tiesības un potenciāls būt Latvijas skatītājam pieejamam.

Laikmetīgā deja un režisors

20.oktobrī Ģertrūdes ielas teātrī notika dejas izrādes Esi ar mani pirmizrāde. Ne reizi vien dzirdēti pārspriedumi par to, ka laikmetīgā deja ir laba māksla, bet nu režisoru gan tām izrādēm vajadzētu uzlaist. Es gan turpinu turēties pie viedokļa, ka teātra māksla nav virsmāksla un līdz ar to teātra režijas principi nav tie, kam būtu jāglābj deja. Dejas izrādes veiksme tomēr ir atkarīga no pavisam citiem apstākļiem, principiem un paņēmieniem. No otras puses, jo mākslinieki vairāk sadarbojas un iziet ārpus savas mākslas noslēgtības, jo labāk gan viņiem, gan mums. Tāpēc arī dejas izrāde, kuru veidojot horeogrāfe Elīna Breice un režisors Andrejs Jarovojs cieši strādājuši kopā, izraisa gana lielu interesi.

Pirmais iespaids ir, ka šī ir viena no visdejiskākajām (t.i., ar izteikti horeogrāfiskiem līdzekļiem risināta) izrādēm. Turklāt zināma tās daļa būs salasāma tikai labiem laikmetīgās dejas pazinējiem. Taču vienlaikus jāatzīst, ka šis darbs atšķiras no iepriekšējām Elīnas veidotajām izrādēm ar to, ka struktūrā parādījušās apļveida kompozīcijas iezīmes, ir daudz mazāks izmantoto kustību klāsts, bet tās tiek vairāk apspēlētas un izvērstas, atsevišķos mirkļos tehniski dejas elementi pārtop metaforās. Jādomā, te vainojams kopdarbs ar režisoru.

Izrādē dejo Elīna Breice, Agnese Bordjukova un Guntis Spridzāns, scenogrāfija ir tikai pati telpa un gaisma, kas veido īpašu attiecību problēmu tēmas atmosfēru savu nepareizo principu dēļ – spīd uz sienas, pozīciju maiņa notiek teju vai zibenīgi. Gluži tāpat kā horeogrāfijā – te vīrietis uzmanīgi uzķer un atbalsta katru dāmas kustību/kaprīzi, te – klikt!, un vairs netur. Kritienu uzķeršana, kas notiek ar tādu ai, ai, ka nesasitas sajūtu, liekas īpaši ironiska laikmetīgās dejas kontekstā, kur visi māk iet grīdā dikti droši. Ironija par dejas principiem pavīd arī vienā no spilgtākajām izrādes ainām – Gunta un Agneses valcerī, kur viņi mēģina iekļūt viens otra satvērienā, tad saķer un pārķer viens otru dažādos veidos un tad turpina darīt to pašu tikai bez otra cilvēka savās rokās. Tad jau tas izskatās pēc tā, ko daži sauks par skaistu deju ar plašām roku kustībām, bet citi par tukšu plātīšanos. Kā jau dzīvē, tikai kāds nieciņš iezīmē beigu sākumu – viņš vairs neliek pilnu delnu uz viņas muguras, viņš vai viņa sāk meklēt fiksētas formas, un, lai to izdarītu, ir jāsāk pieturēt. Visas peripetijas risinās Dāvja Burmeistera mūzikas pavadījumā, kas veido gan smeldzīgi skaudru, gan šampanieša krāsas, gan attālu ermoņiku skaņas atmosfēru. Smalka, jūtīga, bet vienlaikus arī ironiska un trāpīga izrāde par pieteikto tēmu – attiecību laicīgumu un mūžīgajiem visskaistākā žesta meklējumiem. Gaisīgi ir mirkļi, kad dzimst burvība, un zināmā vecumā tikpat gaisīgi ir arī tie brīži, kad burvības vairs nav.

Cirks sirdij

Oktobra beigās Ventspilī, Rīgā un Valmierā ar Latvijas Jaunā teātra institūta gādību bija ieradies cirks. Par franču jaunā cirka trupu Cie. MPTA (les mains les pieds et la tete aussi – fr.val. rokas, kājas un arī galva) un Un loup pour l’homme viesizrādēm organizatori brīdināja – izrādes nav domātas maziem bērniem, un tajās nepiedalās dzīvnieki. Bija gan sanākuši arī bērni un, par spīti tam, ka nebija ne zeltītu kostīmu, ne uzzīmētu smaidu, ne ziloņa smaržas, skatījās uzmanīgi. Reizēm mūsu jaunākie līdzbiedri pasauli redz daudz nepastarpinātāk,un tādēļ sirsnīgus, godīgus un atklāti izdzīvotus stāstus mazais var novērtēt ne sliktāk kā lielais. Domāju, ka jaunā cirka skatījumam uz akrobātiku nevis kā pašmērķi, bet gan kā instrumentu cilvēciskai sarunai ir vieta dažādu paaudžu kultūras programmās. Ar savu vislabākajā nozīmē uz ielas dzimušo demokrātisko virtuozitāti jaunais cirks der tam laikam un tiem ļaudīm, kas nealkst glamūra.

Cie.MPTA izrāde Ali ir Maturina Bolzes veltījums draugam, tunisiešu akrobātam Hedi Tabetam, kurš cīņā ar kaulu vēzi ir zaudējis vienu kāju. Uz skatuves viņi divatā – sākumā ar kruķiem – staigā pa apli pustumsā, piesakot citādu, bieži vien atstumtu ķermeni, bet neļaujot vēl saskatīt, vai izrāde ir par vai ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pavisam drīz kļūst skaidrs, ka Hedi nevar būt noslēpis kāju, kājas nav, bet triki, ko viņš izpilda, atgādina, cik elastīgas ir cilvēka spēju robežas. Vienlaikus jādomā, cik elastīgs ir mūsu prāts. Par spīti siltumam, humānismam un integrācijai, kuru politiķi pat sapņos nemāk nosapņot, daži skatītāji zāli atstāj. Abu akrobātu saspēle, kurā viņi jauc, kuras ir kura kājas un rokas, ir gan izklaidējoša burvju māksla, gan triku paraugstunda, gan līdz smeldzīgumam precīzs tēls tam, ko patiesi nozīmē draugam pasniegt roku (šajā gadījumā – kāju).

Savukārt Frederiks Arseno un Aleksandrs Frejs no kompānijas Un loup pour l′homme savā izrādē Bez vārdiem ved skatītāju garākā ceļojumā – no muguras masāžas, kas attīstās pat līdz lēkāšanai pa kolēģa rumpi, līdz pretsvara trikiem, izmantojot treniņjakas (kāds skatītājs joko, ka te būtu svarīgi zināt, kādu veļas pulveri viņi lieto); no skrējieniem, kritieniem un lēcieniem ar aizsietām acīm līdz lēnajai dejai, vienam akrobātam stāvot uz otra pleciem. Dinamiski stāsti ritmiskas mūzikas pavadībā mijas ar meditatīvi lēnām ainām, kurās it kā nekas nenotiek, bet, kad uz sekundi zaudēju modrību, izrādās, ka viss jau ir mainījies, tikai nepamanīju, kā. Gluži kā labā buto dejā.

Tumšās dejas

30.oktobrī, liekot nezinātājiem atrast ceļu uz Laimīgās Mākslas muzeju, notika buto izrādes Nakts svētās dejas pirmizrāde. Japāņu laikmetīgās dejas formas buto kopēja Latvijā ir multimāksliniece un kustību terapeite Simona Orinska, kas sevi ar plašu vērienu pieteica 2008.gada vasarā ar izrādi Ceļu galos plīv acis. Pirmais buto kucēns laikam jau bija par ātru palaists tautās, jo piedāvātais rezultāts nepārliecināja, taču, neatlaidība un nopietnais darbs, turpinot mīlēt un ievest jauno dejas formu Latvijā, nu ir devis augļus. Dzejnieka Kikaku Takarai haikas: „nakts svētās dejas / balta ir viņu elpa / aiz maskām” iedvesmotā izrāde ir gana interesants piedzīvojums.

Nelielajā kvadrātā, ko no visām pusēm ietver skatītāji un papīra loksnes ar metaforu pārbagātām dzejas rindām, Simona Orinska, lietuviešu multimāksliniece-dziedātāja Skaidra Jančaite un Buto studijas dalībnieki izdzīvo un izrāda bildēs un metaforās tērpu ceļojumu lielajās dzīves mistērijās. Arī kostīmos izmantotās krāsas ir tikai lielās – balta, melna, sarkana. Ērikas Mālderes veidotie tērpi ir iemesls dažām īpaši fascinējošām ainām – dejojošo kāju mežs, kas, melnā tērptiem dejotājiem salienot centrā un atklājot savu iekšpusi, atplaukst baltu formu spēlē; dzimšanas/dzemdību aina, kur no garas sarkanas kleitas pēc cīņas izsprūk kailais ķermenis, kailā dzīvība; spalvu kušķītis, kas kā gaiļa aste rēgojas no kājstarpes Simonas izpildītajā vistas dejā. Jau no pirmajiem izrādes mirkļiem redzams, ka Simona Orinska pēdējos gadus ir stipri augusi buto dejas izpildījuma kvalitātē, līdz ar to māksliniece spēj daudz vieglāk spēlēties ar tempu un noskaņu. Arī pati izrādes struktūra, par spīti buto it kā iracionalitātei un loģiskā prāta atpūtai, ir ļoti racionāli būvēta, kas nodrošina skatītāja uzmanības noturēšanu un pārsteiguma momentus. Tas ir gana loģiski, ņemot vērā garo radošās komandas sarakstu. Tikai daži no tiem: buto horegrāfs no Japānas Ken Mai, režisors Modris Tenisons, video māksliniece Gita Straustiņa (fascinējoši ir divi pilnmēneši, kas riņķo, līdz apēd dejotāju izrādes sākumā un beigās), mūziķi Ilga Reizniece un Jānis Pauls. Mūzikas dzīvā un jūtīgā saspēle ar izrādes noskaņām ir viens no spēcīgākajiem izrādes aspektiem. Protams, neviens nevar konkurēt ar dzīva truša un gaiļa solo numuriem. Labā ziņa ir tā, ka izrādē nav iekļauts sveiciens buto vēsturei, kas paģērētu gaili uz skatuves nogalināt.

Britu kritiķi dod naudu

Pēdējos gados starptautisko festivālu Laiks dejot apmeklē aizvien vairāk ārvalstu viesu. Galvenā viņu interese ir iepazīt situāciju Latvijas laikmetīgajā dejā. Daži viesi turpina atgriezties. Tā arī britu dejas kritiķis un portāla The Critical Dance administrators Stjuarts Svīnijs, šķiet, savu dzīvi vairs nespēj iedomāties bez regulāriem braucieniem uz Baltijas valstīm. Kritiķis, redzot, ka ar infrastruktūras attīstību un finanšu pieejamību dejai vēl neiet diez cik spoži, nolēmis savu iespēju robežās palīdzēt. Un tā, pateicoties Lielbritānijas dejas kritiķu ziedojumam, profesionāliem laikmetīgās dejas horeogrāfiem ir iespēja konkursa kārtībā iegūt The Critical Dance Choreographic Award atbalstu jaunas dejas izrādes radīšanai. Interesantus lūdz pieteikties līdz 2010.gada 10.novembrim pa e-pastu horasoc@gmail.com, lai saņemtu konkursa nolikumu un informāciju par konkursa norises termiņiem.