Ideja par interviju ar mammu rodas, kad redakcijas sapulcē izskan jautājums – vai kāds zina, kas ir biodeja? Es zinu, jo mana mamma biodejas nodarbības apmeklē jau vairākus gadus. Taču vēl pirms tās viņa iemīlēja aerobiku, pirms aerobikas viņa absolvēja mūzikas skolu, pirms mūzikas skolas bija deju nodarbības skolā, bet šīs ķēdītes galā ir impulss, ko mamma man tekstā ļauj atstāt nedaudz negribīgi, – mesties kustēties. Lai gan mana mamma nekad nav bijusi dejotāja, viņa tomēr līdz mielēm ir dejotāja.

Gaidot Māmiņdienu, uz kustību palūkojamies no citas perspektīvas – par to, kā deja izlaužas, kad dejot nav pieņemts, par to, vai bērni piepilda vecāku sapņus, un par deju kā nodarbi, kas ārstē un rada distances, sarunājas baleta nozares redaktore Laura un viņas mamma Diāna.

Laura: Pēdējos gados daudz tiek runāts par baletu un mātišķību, bet to parasti attiecina uz balerīnām – mammām. Bet kā ir, kad tavs bērns mācās baletskolā?

Diāna: Un kad es pati ar deju nekādā veidā saistīta neesmu.

Jā, tas ir jocīgs pieņēmums, ko dzirdu bieži, – ja tu dejo baletu, tad to noteikti darīja arī kāds no taviem vecākiem. 

Pilnīgi skaidrs, ka tam “aug kājas” manā bērnībā. Kustība man vienmēr bijusi ļoti svarīga. Laikam ir taisnība, ka vecāki caur bērniem mēdz piepildīt pašu neīstenotos sapņus. Es esmu daudz domājusi par to, kā vecāki bērnos pamana vai nepamana talantus, spējas, gribēšanas. Vecāks bērnu neviļus bīda tajās lietās, kuras viņam pašam ir saprotamas.

No kurienes nāk tava saistība ar kustību?

Kopš dziļas bērnības man ļoti svarīga bijusi mūzika. Es to klausos augu dienu. Gunta (mammas māsa – L.J.) mūziku uztver ar… nezinu, ar ausīm. Viņa ir mūzikas skolotāja. Es savukārt mūziku uztveru caur ķermeni. Kad es augu, omītei (mammas mammai – L.J.) bija teiciens: “Kas tā par runāšanu tādu?” Man liekas, ka tāpēc es metos kustēties. Jo likās, ka kustībā varu sevi izteikt. Jēkabpilī iespēju dejot bija maz. Bet visur, kur iespēja kustēties bija, mani uzteica. Es atceros, ka reiz atskrēju mājās no skolas un zvanīju mammai uz darbu, lai pastāstītu, ka dejas nodarbībā mani uzslavēja, un mamma teica, ka ar dejošanu naudu es nenopelnīšot. Labi, ka bija mūzikas skola. 

Bet tas sanāk absurdi – ar dejošanu naudu nenopelnīsi, bet uz mūzikas skolu jūs abas ar māsu aizsūtīja.

Mēs pašas izvēlējāmies mācīties mūzikas skolā, bet katrai no mums bija sava motivācija. Gunta ļoti labi dzirdēja mūziku, bet es iestājos mūzikas skolā, lai pierādītu mammai, ka neesmu sliktāka par savu māsu. Bet man mūzikas skola nepatika. Mūzikā varēja piepildīt daļu no vēlmes dejot.

Toreiz mūzikā arī bija lielākas karjeras iespējas nekā dejā?

Jā. Domāju, omītei arī likās, ka dejošana un kustība ir kaut kas neķītrs. Toreiz deja lielākoties izpaudās tikai tautas deju kolektīvos. Vai Rīgā varietē un, protams, baletā. Atceros, reiz mums sporta skolotāja Cēsīs parādīja pāris vingrinājumus mūzikas pavadījumā, un mēs – meitenes – to darījām ar tādu sajūsmu! Tas bija kas pilnīgi jauns. Tu visu mūžu skolā skrēji simts, trīssimt metrus, ir tāllēkšana, augstlēkšana, bumbiņas mešana un lodes grūšana. Kaut ko darīt bez normatīviem bija kas neierasts. Vēlāk, jau 80. gados, televīzijā parādījās aerobika, tā mani piesaistīja. 

Viens no motīviem tevi un Līvu (Lauras māsu  – L.J.) virzīt dejas jomā bija tas, ka dejotāji ir rūdīti un spēcīgi. Un man dejošana sagādāja prieku, es cerēju, ka ar jums būs tāpat. Tāpēc pirms kāda pusgada es ar bažām tev jautāju, vai tu nepārmet man, ka es tevi aizvedu uz baletskolu. Man par to bija lielas bailes.

Nē. Nemaz. Bet es saprotu šo jautājumu. Vai manī vai Līvā tu tiešām redzēji kādu impulsu dejot? 

Man liekas, ka nē. Tāpēc man arī šķiet, ka šis lēmums bija… savtīgs. Teiksim tā. 

Bet tev prātā bija arī mūsu intereses. Vai arī tev šķiet, ka tie bija tikai attaisnojumi?

Man kā mammai par jums bija lielas ambīcijas un gaidas. Atceries, kad Līva dejoja sporta dejas? Mēs braukājām uz visiem konkursiem. Tu, pavisam maza būdama, braukāji līdzi. Es vienmēr gribēju, lai mans bērns uzvar.

Tu biji viena no tām mammām? Man vienmēr likās, ka tu esi tik… spējīga samierināties ar to, kas tev ir. 

Līva ar partneri Kārli vienmēr guva labus panākumus. Par godalgām konkursos vienmēr dāvināja balonus. Ja nebija godalgas, nebija balonu! (Smejas.) Atceros, ka vienreiz viņi netika nākamajā konkursa kārtā, un es gāju skaidroties. Pārliecinājos, ka viņi nav ieguvuši pietiekami daudz punktu, un sajutu vilšanos.

Beigās tā bija Līvas izvēle sporta dejas pamest?

Sporta dejas bija ļoti dārgas. Treniņstundas, tērpi bija dārgi. Līva sasniedza līmeni, kad jāmeklē cits, profesionālāks treneris. Un tad vēl apavi, kosmētika… Es toreiz naivi domāju, ka var taču uzšūt vienu kleitu un miers, bet dejot divas sezonas vienā tērpā bija sliktais tonis. Tad Līvas partneris gribēja dejošanu pamest, un meklēt jaunu – tajā jau vajadzēja ieguldīties pilnībā. Un tad vēl treniņi piecas reizes nedēļā…

Man prātā ir grūti savienot Līvu un sporta dejas. Tas, ka viņa pašreiz ir jogas un pilašu trenere, man šķiet milzīgs pretstats savāktajam, kontrolētajam un disciplinētajam sporta deju mākslinieka tēlam.

Bet ķermeniskā, kustības līnija viņas dzīvē ir saglabājusies. Kad manā biodejas grupā tiek izsludināta pieteikšanās, vecie dalībnieki jaunajiem stāsta par to, kā līdz šejienei nonākuši. Dažiem psihoterapeiti iesaka, citi kaut kur sociālajos medijos ieraudzījuši. Es vienmēr stāstu, ka mani pievilināja mūzika. Kā pasakā, kur tēls spēlē stabuli un žurkas viņam seko. Es gāju pie Līvas uz jogu un izdzirdēju, ka citā zālē skan mūzika. Tā es nonācu biodejā. Kad klausos mūziku, man prātā kā filma raisās ainas ar kustību. Kad es eju pa ielu un man austiņās skan mūzika, es redzu pilnīgi citu realitāti.

Es dažkārt jūtos muļķīgi, izejot uz ielas bubinošā garastāvoklī, ko mūzika austiņās divu minūšu laikā pilnīgi izdzēš. Muļķīgi, jo apzinos, ka bubināšana bija perspektīva, no kuras spītīgi negribēju kāpt ārā. Bet mana interese par baletu droši vien radās, kad tu mani aizvedi uz “Pepiju Garzeķi”?

Jā, es jūs daudz vedu uz tādiem pasākumiem. Balets “Pepija Garzeķe” izrādījās spilgts pārdzīvojums. Tu pati atceries to izrādi?

Man ir ļoti miglainas atmiņas… Es vairs nezinu, kas ir tiešām pieredzēts un kas – piefantazēts no fotogrāfijās redzētā. Atceros, ka “Apburtā princese” bija ļoti garlaicīga. (Smejas.) Un tad es atceros to “Laimītes” sludinājumu…

Domas materializējas. Neilgi pēc “Pepijas Garzeķes” mēs gājām pa Vecrīgu un es ieraudzīju sludinājumu – baleta studija “Laimīte” uzņem audzēkņus. Un tā sākās tava baleta ikdiena. 

Man ir ļoti labas atmiņas par “Laimītes” vadītāju Elvīru. (Elvīru Bērziņu – L.J.) Ir sajūta, ka esmu viņai parādā. Šajā mirklī, runājot ar tevi, saprotu, ka tajā laikā atmosfēra mūsu ģimenē bija drūma, bet Elvīra parādās kā ļoti gaišs un pozitīvs tēls. Es atminos viņu gaišajās biksēs, ar eņģeliskajiem, blondajiem, viļņotajiem matiem…

Jā, tā tas bija. Man tie arī bija svarīgi brīži – tā stunda, pusotra, ko tu dejoji, man bija pilnīgi brīvs laiks, ko staigāt pa “Galeriju Centrs”, toreiz – universālveikalu “Centrs”. Āgenskalnā, kur dzīvojām, tādu lielveikalu nebija, tāpēc tas bija kaifs.

Tas man liek atcerēties arī vecā Kalnciema ielas dzīvokļa lielo istabu – mēs to saucām par lielo istabu, nezinu, cik liela man tā liktos šobrīd. Bet es tur, vienatnē dejojot, pavadīju tik daudz laika. Tikai tagad saprotu, cik nozīmīga un bērnu ietekmējoša var būt vienkārši plaša telpa, kur viņš var būt vienatnē. Bet kad tu nolēmi mani sūtīt uz baletskolu?

Tas bija loģisks solis. Toreiz konkurss uz baletskolu bija ļoti liels. Visas mammas sēdēja un gaidīja, jūs tikmēr zeķītēs tur skrējāt pa foajē… Es atceros, ka meitenes nāca no atlases raudādamas. Bet pirms tam tu iestājies baletskolas sagatavošanas klasē. Pēc iestājeksāmena es biju tik lepna – iesēdos tramvajā un uzreiz zvanīju māsai. 

Pirms iestājeksāmeniem par mācībām baletskolā tu man teici: “Laura, tas būs grūti.” Un  es pamāju ar galvu. No vienas puses, man liekas, ka tā ir tikai godīga vēršanās pie bērna par to, kas viņu sagaida. No otras, ko gan desmitgadīgs knauķis saprot no “grūti”? 

Baletskola desmit gados ir kā sastapšanās ar pieauguša cilvēka dzīvi. Es jau nezinu, cik grūti vai viegli tev bija. Kad tu iestājies baletskolā, es biju ļoti gandarīta. Likās, ka tu dari ko tādu… Mēs toreiz ar tevi daudz nerunājām, bet, kad tu stāstīji par skolu, man bieži likās, ka es neko nesaprotu. Iespējams, ka tas man no tevis lika distancēties. Uztvert tevi kā pieaugušu cilvēku. Tu visu varēji izdarīt, tu nekad nenāci sūdzēties. Tu daudz lasīji. Un vēl dejoji baletu… Man likās, ka tu dari kaut ko ļoti īpašu. 

Tev vēl arvien liekas, ka tas ir kaut kas tik īpašs?

Jā. Man spilgti atmiņā palikuši Ziemassvētku koncerti. Zāle pilna, bet katrs vecāks sēž un patiesībā jau gaida tikai sava bērna uzstāšanos. (Smejas.) 

Atvaino par tiem koncertiem. (Smejas.) Atceroties tavu iepriekš teikto, ka dejošana bija arī tavas ambīcijas, – tev nav žēl, ka vairs nedejoju?

Sākumā man bija žēl. Protams. Man ir tiesības tā justies. 

Es iznīcināju tavu projektu!

Jā. (Smejas.) Bet es saprotu, ka tā ir tava dzīve, tavas tiesības lemt, ko, kad un kā tu darīsi. Manam viedoklim tur ir maz teikšanas. Man ir prieks par to ceļu, ko tu turpini. Redzi, tagad es lepojos par to, ka… tev ir maģistra grāds filozofijā. Es kā mamma vienmēr atradīšu, par ko ar tevi un tavu māsu lepoties.

Atgriežamies pie šīs intervijas pirmā impulsa – biodejas. Vai biodeja ir kā dejas terapija?

Jā, tā ir kā terapija. Biodeja notiek slēgtā cilvēku grupā, kura izpilda dejas ar noteiktiem uzdevumiem. Es kustos, esmu saskarsmē ar citiem cilvēkiem, tādiem pašiem kā es. Biodejā neviens netiek nosodīts vai vērtēts. 

Ko nozīmē “tādiem pašiem kā es”?

Biodejā mans galvenais mērķis ir atbrīvot prātu. Kustēties. Just. Sajust citus. Pieskarties. Paust emocijas bez vārdiem. Pirms vivensijas – pusotras stundas nodarbības – mēs apspriežam to, kas mūs uztrauc, kas sagādājis pārdzīvojumu iepriekšējās reizēs. Pēc tam, deju laikā, sarunu vairs nav, to aizstāj saskarsme. Man vislielāko pārdzīvojumu rada dejas, kurās otram jāskatās acīs. Agrāk es nekad neesmu pratusi to darīt. 

Teikt, ka caur ķermeni tu paud emocijas, būtu greizi. Ķermenis taču jūt pats un ir klātesošs visā, ko jūti tu. Ķermenis jūt, tas nezina.

Biodeju ir ļoti grūti aprakstīt. Piemēram, ir vingrinājums, kurā otrā jāiedomājas kāds tēls – sava mamma, bērns, vienalga – un tu viņam lūdz piedošanu. Reiz es lūdzu piedošanu pati sev. Un tas bija ļoti smagi. Es pamanīju sevī šo milzīgo dusmu enerģiju, agresiju pati pret sevi. Biodeja māca pamanīt šādas lietas.

Vai tev nav sajūtas, ka biodeja tev ļāvusi veidot tādas kā gredzenveida attiecības ar deju? 

Jā. Man ir divas meitas, es neviļus esmu jūs abas vērsusi uz deju un kustību, un jūs mani atvedāt uz biodeju. Jo, ja es nebūtu gājusi pie Līvas uz jogu, es nebūtu atradusi biodeju. Sanāk, ka es jūs virzīju un devu un tagad jūs man dodat un palīdzat virzīties.

Gredzenveida kompozīcija ir vēl vienā aspektā: deja tev ir bijusi gan sāpinoša – tavās attiecībās ar tavu mammu un tavu meitu (mani) –, gan terapeitiska – tagad, apmeklējot biodejas nodarbības. 

Jā, sanāk, ka mana mamma, aizliedzot man dejot, signalizēja, ka es neesmu to pelnījusi. Un tālāk dzīvē esmu to pieņēmusi kā atziņu, lai nedarītu lietas, kuras gribētos darīt, bet “it kā” nevaru vai nedrīkstu. Taču, iespējams, dejas dēļ esmu kļuvusi atvērtāka. 

Es domāju, ka deja ir spēka apliecinājums. Ja tu dejo, tas nozīmē, ka tev ir varēšana dejot. Tu vienlaikus enerģiju iztērē, bet tu to piedzīvo, tu gūsti apliecinājumu tam, ka enerģija tev ir.

Man darbā nesen bija jāizdomā kopīga aktivitāte, un es organizēju biodejas nodarbību. Viena kolēģe pirms nodarbības ļoti kautrējās, jautāja, vai tiešām būs jādejo, teica, ka viņa maliņā padarbosies. Man par pārsteigumu, vairākus mēnešus pēc nodarbības viņa man jautā, vai no dejošanas būs jēga arī tad, ja tā nebūs biodejā, bet vienatnē, mājās. Es atbildēju – protams! Dejai vienmēr ir jēga.

Foto: Diāna, Līva un Laura

Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.