Laura Lapiņa

Laikmetīgā deja un dzeja, horeogrāfi, dejotāji un Nacionālā teātra aktieri – tas ir savienojums, kas manī uzreiz modināja interesi. Pirmkārt, laikmetīgā deja un dzeja man šķiet ļoti radniecīgas, poētiskas mākslas, kas spēj reflektēt par lielām dzīves tēmām un radīt ārkārtīgi spēcīgas sajūtas un epifānijas jeb atklāsmju mirkļus. Līdz ar to pirmajā brīdī liekas, ka tām noteikti vajadzētu pavisam viegli savā starpā sarunāties. Otrkārt, apsveicami, ka viens no valsts lielākajiem teātriem ir gatavs eksperimentiem, kas varbūt citviet nebūtu nekas jauns, bet, paskatoties uz mūsu lielo teātru repertuāru, tomēr vērtējams kā novitāte. Treškārt, pats izrādes nosaukums arī gana kaislīgs, lai modinātu vēlmi iestudējumu apmeklēt. 

Mirkli pēc izrādes noskatīšanās prāts no atmiņu plauktiem izvilka reizi, kad kopā ar laikmetīgās dejas dejotājiem izmēģinājām dramaturģijas tekstu fragmentus pārvērst kustību valodā. Šajā eksperimentā pavisam acīmredzami atklājās, ka visaizraujošākās ir tās kustības, kas tieši neatspoguļo tekstu. Saistoši un spēcīgi runā kustības, kas rada tādas sajūtas un atmosfēru, ko, šķiet, pats teksts nemaz vārdiski izteikt nevar – tādējādi kustības tekstu paplašina un rada ko jaunu. Turklāt kļuva arī skaidrs, ka šādu kustību radīšana nav nekāds vieglais uzdevums.

Izrādē „visas manas vājības ir tavas lūpas” uzrunājošākie mirkļi un epizodes arī bija tās, kurās dzeja netika ilustratīvi kustībās atspoguļota vai arī kalpoja kā audiāls pavadījums, piemēram, Agates Bankavas veidotajā izrādes daļā – kur dzeja bija pārvērsta mūzikā, dziesmās.

Izrādi veido trīs daļas, katru radījis savs horeogrāfs – Agate Bankava, Rūdolfs Gediņš un Dmitrijs Gaitjukevičs. Izrādē izmantoti dzejnieku Jāņa Tomaša, Krišjāņa Zeļģa un Arvja Vigula darbi.

Horeogrāfes Agates Bankavas veidotā pirmā izrādes daļa man likās vissaistošākā un niansētākā. Tajā varēja piedzīvot dzejas rašanos pašā izrādē un interakcijā ar skatītājiem. Tajā vārdi bija neparasti un negaidīti deju pāri. Šos pārus jeb vārdus dzejā sarindoja mūzika, kustība, spontanitāte un savdabība.

Sudraboti, milzīgi un mirdzoši auskari gluži vai leca ārā no ausīm sirmai kundzītei, pieprasot paši savu solo, kamēr pati kundze iznesīgi kustējās, cītīgi mēģinot neuzkāpt uz kājām savam deju partnerim. Šajā spontānajā dzejolī vārsmoja arī divi liela auguma vīri, kas bija piespiedušies viens pie otra spēcīgajiem ķermeņiem. Atsperīgi pa dzejoļa parindēm lēkāja kāda enerģiska skatītāja, kurai līdzi netika pat viņas elastīgās matu lokas.

Visticamāk, ka Agatei, savu izrādes daļu veidojot, ir lieti noderējusi arī iepriekšējā pieredze darbā ar aktieriem – Nacionālajā teātrī viņa iepriekš radījusi izrādi “Nature morte”. Horeogrāfe šoreiz bija izmantojusi arī teātrim raksturīgas etīdes un paņēmienus. Agates izrādes daļa man raisīja asociācijas arī ar viņas darbu “Rauts” – tikai šoreiz es biju nokļuvusi nevis ieraušanas, bet dzejas ballītē.

Otrajā izrādes daļā, ko veidojis horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, sākums bija tik spēcīgs (iespējams, gluži vai kā labs fināls vai kulminācija), ka tālāk redzamais vairs nespēja pietuvoties iepriekš radītajam sajūtu vilnim un ekspektācijām. Gaidas rosināja arī dejotāju tērpi ar garajām, no tērpa “atplēstajām” lentēm, kas tomēr tā arī „neizšāva” – netika dejā kā īpaši iesaistītas.

Savukārt beidzamajā daļā, kuru veidojis Dmitrijs Gaitjukevičs, vissaistošākā bija Ģirta Jakovļeva un Elīnas Lutces niansētā saspēle. Taču dzejas atskaņojums to, manuprāt, ilustratīvi piezemēja un traucēja izbaudīt. Pavisam dīvainas sajūtas raisīja šajā daļā dejojošās trīs dāmas un viņu ietērps – melnas kastes uz galvas, krūšturi, bikses un augstpapēžu zābaki. Viņas, šķiet, simbolizēja trulumu iepretim garīgajam Ģirta Jakovļeva un Elīnas Lutces pārim. Lai labāk raksturotu manu izbrīnu par tādu risinājumu, atliek vien domās aizstāt trīs dāmas ar pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Kopumā šo izrādi un teātra un laikmetīgās dejas atkalsatikšanos uzskatu par vērtīgu ieguvumu. Savā pavisam nelielajā laikmetīgās dejas izmēģināšanas pieredzē esmu guvusi gana lielu pārliecību, ka cilvēks, kurš praktizē laikmetīgo deju, iegūst niansētu vērīgumu un jūtīgumu gan pret savu ķermeni, gan apkārt notiekošo. Ticu, ka aktieriem tas nav nekas svešs, tomēr laikmetīgās dejas prakses šīs kvalitātes palīdz padziļināt vēl spēcīgāk un smalkāk. Laikmetīgā deja prot caur ķermenisku un kustību pieredzi atklāt jaunu skatījumu(s) uz pasauli. Tāpēc tā ir pelnījusi vietu arī uz mūsu lielākajām skatuvēm.

Foto: Kristaps Kalns