Maija Treile

Sākas viens no gada centrālajiem notikumiem Latvijas laikmetīgajā dejā – festivāls „Laiks dejot 2013”. Lai apliecinātu daudzveidīgu laikmetīgās dejas jomas notikumu (ne tikai izrāžu, bet, protams, arī to) svētīgo ietekmi gan uz profesionāļiem, gan interesentiem, DANCE.LV žurnāls publicē pārskatu par norisēm bagātajā pavasarī paseniem laikmetīgās dejas notikumiem – Dejas dienu jeb dienām, Latvijas Kultūras akadēmijas studentu izrāžu vakaru Zirgu pastā (abas izrādes – Krišjāņa Santa „Ornaments. Krustu krusti” un Sintijas Siliņas „Il cimento dell’armonia e dell’inventione” ir iespēja noskatīties arī festivāla „Laiks dejot” ietvaros) un Briseles skolas P.A.R.T.S. studentu vizīti Rīgā (tās ietvaros varēja gūt plašāku ieskatu Krišjāņa Santa „Ornamentu” sērijas darbu, no kuriem viens, kā jau minēju, būs skatāms arī festivālā, koncepcijā).

Visi trīs laikmetīgās dejas notikumu kopumi apliecināja, cik vērtīga ir savstarpējā sadarbība, mākslinieku ideju mijiedarbe, skatītāju iesaistīšana un sarunas par laikmetīgo deju. Vienā situācijā kāds ir māceklis, bet citā jau skolotājs, savstarpējās ietekmes ir intensīvas, un patiesībā jebkuram ir iespēja kļūt par šī tīklojuma svarīgu daļiņu. Arī „Laiks dejot” ietvaros notiks plaša meistarklašu programma, kurā sev noderīgo var atrast gan profesionāļi, gan iesācēji.

Dejas dienu pasākums „Totaldobžes” mākslas centrā 27. aprīlī apliecināja daudz skandēto faktu, ka laikmetīgajā dejā tagad runā ļoti daudz, vismaz tikpat daudz, cik dejo. Jau vadītāju duetam – horeogrāfei Kristīnei Vismanei un dejas menedžerei Madarai Daudzei – pēc vārda kabatā nebija jāmeklē; uz dalīšanos par dienas gaitā radošajās darbnīcās gūto pieredzi tika mudināti arī horeogrāfi, mūziķi un darbnīcu dalībnieki (par tādu, kā ierasts, varēja kļūt katrs dejas interesents, kas pieteicās). Līdztekus tradicionālajām amatieru darbnīcām šī gada jauninājums bija horeogrāfu darbnīca, kurā seši profesionāli laikmetīgās dejas horeogrāfi – Katrīna Albuže, Valērijs Oļehno, Eva Vancāne, Inese Auziņa, Roberts Muciņš un Liene Stepena –  trīs stundu laikā centās saskaņot savus mākslinieka ego, lai taptu kopīgs darbs.

No radošo darbnīcu dalībnieku teiktā atmiņā kā vairakkārt minēti dienas ieguvumi palikuši: iespēja piedalīties ar savām idejām; prieka par procesu, kas dominē pār salīdzinoši mazāk būtisko rezultātu – uzstāšanos;  sajūta, ka kopīgā darba tapšanā ir svarīgs katrs; iespēja caur procesu atklāt kaut ko būtisku sevī.

Lai arī vārdiski tika uzsvērta lielāka procesa, ne rezultāta nozīme (kas, protams, ļoti laikmetīgi), tomēr arī rezultāts bija pat ļoti baudāms. Horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča vadībā tapa darbs „Pirms dzimšanas dienas jeb ornitologu sapnis”, kura horeogrāfija, šķiet, bija veidota plašākiem triepieniem, modelējot dejotājus un to grupas telpā. Savukārt Agneses Bordjukovas vadītajā darbnīcā izveidotajā dejas ekspresizrādē „Pasts” vairāk izkristalizējās katra dejotāja individualitāte.

No savas pieredzes (dalības Elīnas Breices darbnīcā pirms gadiem trim) varu piemetināt, ka tas ir tik tiešām vērtīgs piedzīvojums, kas ne tikai palīdz mazliet labāk skatīties un sajust deju ar visu ķermeni, ne tikai acīm un samudrītu prātu, bet ļauj paņemt līdzi arī pa kādai personīgai atklāsmei par savu ķermeni un tā kustību vēlmēm. Dažādas meistardarbnīcas arī neprofesionāļiem pieejamas ik pa laikam, un tā ir iespēja, ko nevajadzētu laist garām, pat ja neinteresē laikmetīgā deja, bet ir svarīgs savs ķermenis. Piemēram, pāris dienas pirms Dejas dienām bija iespēja apmeklēt dejas darbnīcu – virpuļošanu Olgas Žitluhinas vadībā jeb laikmetīgo deju dervišu gaumē, kas notika festivāla „Otrpus Vidusjūrai”  ietvaros. Viens no maniem guvumiem – mazliet citādāka iepazīšanās ar savu vestibulāro sistēmu; otrs – jauna meditācijas (un, ko tur slēpt, arī apreibināšanās) tehnika; trešais – neraugoties uz patīkamo procesu, ne mazāk svarīgi tajā vakarā šķita tas, ka noslēgumā tomēr tapa arī rezultāts, darbs ar savu horeogrāfiju, struktūru, skatītājiem un aplausiem.

Atgriežoties pie 27. aprīļa vakara, to noslēdza horeogrāfes Katrīnas Albužes monoizrāde ar aktīvu skatītāju iesaistīšanos –  „Kurp es”, kas tapusi projekta „Jaunie nāk!” ietvaros pagājušajā gadā. Šoreiz dialogs starp dejotāju un skatītājiem bija vēl atraisītāks nekā pērn (par ko var lasīt šeit).

Kolēģe, dvīņu meiteņu, kas drīzumā uzsāks skolas gaitas, mamma, „Kurp es” nosauc par ideālu izrādi bērniem – nav nekāds „uķi puķi”, toties ir skaidri spēles noteikumi, iespēja iesaistīties un ietekmēt izrādes gaitu. Un ir tiešām aizraujoši. Abas meitenes aktīvi iesaistījās izrādē, komentējot un palīdzot Katrīnai izvēlēties, kuras kurpes jāņem nākamās, jāizdejo un jāizstāsta to stāsts. Var piebilst – neraugoties uz to, ka meitenes pašas nu jau kādu laiku apmeklē baleta nodarbības, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņu koncerts pēc pirmā pacilājuma uz viņām atstāja drīzāk nomācošu iespaidu (lielā mērā to noteica „iestīvinātie” skatīšanās apstākļi, kuros dejotāju radinieki un atbalstītāji LNO zālē ar ķermeņa valodu un arī verbāliem līdzekļiem pauž pārliecību, kā pieklājas uzvesties šajā svinīgajā notikumā; un dabiskā vitalitāte var izlauzties vien starpbrīdī, kad operas gaiteņos tiek demonstrēts, kā baletu prot dejot arī skatītājas).

Oficiālajā Dejas dienā, 29. aprīlī, Zirgu pastā notika LKA Laikmetīgās dejas horeogrāfijas 2. kursa studentu dubultā pirmizrāde. Skatītājiem šī bija Latvijas apstākļos ārkārtīgi retā iespēja redzēt laikmetīgās dejas „lieluzvedumus”, kuros dejo veseli 20 studenti. Horeogrāfiem – ne mazāk retā iespēja veidot horeogrāfiju ar šādu dejotāju skaitu. Savukārt studentiem – jauna pieredze ar citiem horeogrāfiem, atšķirīgu darba stilu un rokrakstu. Pagājušajā gadā, kad studenti vēl mācījās 1. kursā, darbus ar viņiem veidoja horeogrāfi Ilze Zīriņa („Zeltītie zvēri”) un Dmitrijs Gaitjukevičs („Es runāšu par…”). Šogad otrkursnieki bija uzticēti horeogrāfiem Sintijai Siliņai un Krišjānim Santam, rezultātā tapa divas izrādes: Krišjāņa Santa „Ornaments. Krustu krusti” un Sintijas Siliņas „Il cimento dell’ armonia e dell’ inventione” (harmonijas un jaunrades sacensība). Abiem darbiem papildu vērtību dod tas, ka to tapšanā un izrādē klātienē piedalās mūziķi – koklētāja Laima Jansone („Ornaments. Krustu krusti”) un elektroniskās mūzikas mākslinieks ELVI („Il cimento dell’armonia e dell’inventione”). Laima Jansone ar savu darbību apliecina, ka tradicionālajai kultūrai piederīgām parādībām, kā kokles spēlei, var piešķirt pavisam laikmetīgu kontekstu. Arī ar laikmetīgo deju viņa saspēlējas ne pirmo reizi –  koklētājas spēle ir arī neatņemama horeogrāfes Agneses Bordjukovas laikmetīgās dejas izrādes „3/4 ūdens” sastāvdaļa. Arī Sintijas Siliņas darbā (kā tas jau noprotams pēc nosaukuma, kas aizgūts no Antonio Vivaldi divpadsmit koncertu kopas (pirmie četri tajā pazīstami kā tūristu izklaidei nonivilētie „Četri gadalaiki”) savijas klasika ar mūsdienu meklējumiem. Audiālā plāksnē ELVI pārrada Vivaldi mūziku, pārkombinējot, liekot tai skrapšķēt un „nosēsties” un iegūt īpaši smeldzīgu un skaistu uzslāņojumu, kas no šodienas skatu punkta ir tīksmi nostalģisks, bet no Vivaldi laika pozīcijām klājas pāri kā arvien jaunas, bet vienlaikus cikliskas nākamo gadsimtu pieredzes slāņi. Dejo ne tikai studenti, bet arī mūziķis pie skaņu pults. Arī Sintijas Siliņas horeogrāfija šķiet cauri gadsimtiem izskrapšķējusi, no tumsas iznirstoša un pazūdoša, bet vienlaikus tagadnē klātesoša. Brīžiem apstādamās, apzināti aizķerdamās, izrāde saliek komatus un punktus arī skatītāja apziņā un neļauj ieslīgt viendabīgā, rāmā domu plūsmā. Izrāde, kas vakarā tiek izrādīta kā otrā pēc Krišjāņa Santa „Ornamenta”, arī veido it kā monētas otro pusi – ēnainu un noslēpumainu, grūti atšifrējamu, bet suģestējošu.

Savukārt „Ornaments. Krustu krusti” „paņem”, jau ienākot Zirgu pasta melnajā zālē, kurā pa dejai atvēlēto telpas daļu, sastinguši stabilā stājā, izvietojušies 20 jaunie dejotāji. Skatīties gribētāju šajā vakarā ir daudz, daži ar mieru to darīt arī stāvus. Daži skatītāji, meklējot sēdvietas, izlavierē caur nekustīgajam dejotāju mežam, vai zālē ienākot pēdējā mirklī pirms izrādes sākšanās, noskrien dejotājiem pa priekšu tik īpatnējā un vienlaikus tipiskā „es te tā ātri, es nevienam netraucēšu” plastikā, ka paši kļūst par sava veida prologa horeogrāfijas veidotājiem un izpildītājiem.

Iespējams, skatītājiem, kam ir labas zināšanas par latviešu ornamentiem un tautas deju rakstiem, šis viedums sniedz papildu reflektēšanas iespējas par to transformāciju laikmetīgā valodā, bet, ja arī tādu nav, izrāde, neraugoties uz laikmetīgajai mākslai vairāk raksturīgo internacionālo izteiksmes veidu, tomēr atstāj dziļi latvisku iespaidu. Lai skartu lokālās piederības stīgu, acīmredzot nav nepieciešams hipertrofēts zīļu vainags un pastalas. Dejotāju apģērbā nav ne miņas arī no nātna bikšelēm – parasti krāsaini T-krekli un bikses, pārsvarā džinsi. Vēl nesen, meklējot latviskumu un nacionālo identitāti laikmetīgajā dejā, Inta Balode rakstīja: „Blakus tradicionālajai mākslai, kas balstās uz īstu vai pseidolatviskumu, laikmetīgā māksla var izvēlēties konceptuāli ar šiem jēdzieniem koķetēt, bet iedvesmu no sentēvu klētīm apzināti smeļ reti.” Bet tagad Krišjānis Sants smeļ ne tikai iedvesmu, bet pamatīgi pēta vielu un pārrada to bez jebkādas ironijas vai koķetērijas.

Ornamenta tēmu Krišjānis Sants izvērsis veselā darbu sērijā. Viņa solo darbu „Ornaments” pagājušajā gadā varēja redzēt projekta „Jaunie nāk!” trešajā laidienā. Toreiz Krišjānis savu interesi par rakstiem, kas ieausti jostās, pamatoja arī rakstveidā. Briseles prestižajā P.A.R.T.S. skolā studējot, tapis darbs „Ornaments v.1.0”, kuru Rīgā varēja noskatīties videoierakstā P.A.R.T.S. studentu izrāžu vakaros Zirgu pastā 10. un 11. maijā. Programmā „P.A.R.T.S. satiek Rīgu” varēja redzēt arī Krišjāņa Santa videofilmu „Apļa duets”, kas tapusi Senegālā. Tur P.A.R.T.S. studenti viesojās pie Ecole des Sables (kā izteicās Krišjānis Sants – vienīgās dejas skolas Āfrikā). Filmā dažādās tuksnesīgās vietās ar arhitektoniskiem elementiem latviešu horeogrāfs kopā ar Senegālas kolēģi Muhamedu Kalibali rotē, par pamatkustību izmantojot tautas dejās noskatīto griešanos ar satvērienu rokās. Horeogrāfija filmā izpaužas arī kinematogrāfisko paņēmienu izmantojumā – brīžiem ekrāns tiek fragmentizēts, paralēli demonstrējot vairāku kadru mozaīku, tādējādi meditatīvu efektu panāk ne tikai monotonā kustība un vide, kurā griešanās notiek, bet arī montāža.

Ceļa operācijas dēļ Krišjānis Sants dejas vietā (kaut bija arī tā) piedāvāja stāstījumu par savu Ornamentu sēriju. Demonstrēt dejas fragmentus gan līdzēja divas LKA studentes. Tomēr Sants uzsvēra, ka skatītājiem nevajadzētu saskumt par to, ka dejas vietā tiek piedāvāta neformāla lekcija. Kā atzina horeogrāfs, Briseles pedagogi pat teikuši, ka viņiem interesantāk klausīties, ko Krišjānis stāsta par saviem darbiem, nekā tos skatīties, jo Latvijas skatītājiem atpazīstamie, nacionālie motīvi un konteksts viņiem ir grūti nolasāmi.

Krišjānis Sants Latvijā bija ieradies kopā ar saviem studiju biedriem – Bendžaminu Van Būrenu un Katrīnu Vikersu (Kathryn Vickers), abi no ASV. Veselu nedēļu viņi pasniedza dejas tehnikas klases un vadīja kompozīcijas darbnīcu Latvijas horeogrāfiem. P.A.R.T.S. un Rīgas satikšanās vakaros varēja iepazīt gan visu trīs partiešu īsformāta izrādes, gan kompozīcijas darbnīcas rezultātu „Performing Nothing” jeb „Izpildot neko” (Svētpavasaris), kurā piedalījās Evita Birule, Katrīna Albuže, Sintija Siliņa, Jūlija Kobceva, Lilija Lipora, Elena Jacinta, Kristīne Vismane, Laima Jaunzeme, Beāte Auziņa, Vita Bekmane, Eva Vancane un visi trīs darbnīcas vadītāji. Izmantojot hrestomātisko Stravinska „Svētpavasari”, dejotāji brīžiem maigi, brīžiem jau agresīvāk meklēja saiknes cits ar citu, saskares punktus cits ar cita ķermeni, pirms tam pavaicājot: „Drīsktu?/May I?” Var teikt, ka līdzīga saskares punktu meklēšana, ar mazu rīvēšanos, jautājumiem, taustīšanos un savstarpēju impulsu nodošanu bija klātesoša visos aprakstītajos pasākumos. Tie tikai kārtējo reizi apliecināja, cik svarīgi ir ne tikai izveidot labu izrādi vai atvest uz Latviju lielisku viesizrādi, bet viss, ko iespējams apaudzēt ap to – izglītība, meistarklases, sarunas.

Pirms neilga laika izskanēja priecīga vēsts, ka P.A.R.T.S. sīvā konkurencē iestājusies LKA Laikmetīgās horeogrāfijas 2. kursa studente Rūta Pakalne.

Lai sasniegums nepaliktu tikai kā ķeksītis, ka Rūta ir viena 50 labākajiem, kas 1030 dejotāju konkurencē spēja izcīnīt šo iespēju, nepieciešams palīdzēt – savākt studiju maksu. Kopumā trim studiju gadiem nepieciešami 13 tūkstoši eiro, bet līdz 1. jūlijam jāsavāc 4500 eiro. Arī šādā veidā ikviens var iesaistīties dejas procesa virzībā (sazināties par ziedojumu var ar Rūtu Pakalni ruuta.pakalne@gmail.com vai Krišjāni Santu krisjanis.sants@gmail.com). Ir lielas cerības, ka Rūtas Pakalnes studijas P.A.R.T.S. būs ne tikai individuāls ieguvums, bet ļaus veidot jaunas saites arī Latvijas nozarē kopumā.