Olga Dolina

Bērni un pusaudži, viņu vecāki un vecvecāki! Šķiet, Ziemassvētku sezonas baletu klasiskajiem hitiem – “Riekstkodim” un “Gulbju ezeram” – ir parādījies konkurents. Krāšņs, atraktīvs un dinamisks uzvedums, kas priecē acis, ausis un, iespējams, pat mudinās jaunākos skatītājus iegrimt Aleksandra Dimā vēsturisko piedzīvojumu romānu lapaspusēs. Katrā ziņā, ja ilgojaties pēc romantikas, laikmeta šarma un nostalģiski butaforiskiem piedzīvojumiem – jādodas uz “Trīs musketieriem”.

26. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja “Trīs musketieri” – literārais balets, kura autori ir kanādiešu horeogrāfs Pols Čalmers (Paul Chalmer) un mūsdienu čehu komponists Jans Kučera (Jan Kučera). Dinamiskais sižets ar 17. gadsimta franču galma intrigām, nodevībām, slepkavībām, bravūrīgiem musketieru piedzīvojumiem un kaislīgiem mīlas duetiem ir vairāk nekā piemērots radošām interpretācijām, it īpaši neoklasiskā dejas valodā. Čalmera uzvedumā jūs neredzēsiet nedz miglainu nosacītību, nedz samudžinātu horeogrāfisko slodzi. Tie, kas sagaida no jauniestudējuma laikmetīgas horeogrāfiskas atklāsmes vai modernas interpretācijas formas, tādas šeit neatradīs. Viss tieši pretēji, un veiksmīgā kārtā – organiski. Labā nozīmē vecmodīgi, ar knapi manāmu zelta putekļu kārtu. Iesācis karjeru Kanādas Nacionālajā baletā, 1980. gados Čalmers pārcēlās uz Štutgarti, lai dejotu pie atzītā neoklasiķa un lieliskā dramatisko baletu horeogrāfa Džona Kranko (John Cranko), līdz vēlāk sāka veidot pats savas izrādes ģeogrāfiski plašā teritorijā. Horeogrāfisko paaudžu mantojums tagad ir mūsu acu priekšā uz LNO skatuves.

Skatuviski iestudējums ir glīts kā piparkūku mājiņa, muzikāli – cildinoši virzīts uz laimīgu finālu ar kinematogrāfiski uzstājīgām neobarokālām pasāžām. Lai vismaz uz skatuves d’Artanjans un Konstance dzīvo ilgi un laimīgi! Glīts, pateicoties vecu sēpijas krāsas tematisku gravīru kustīgam fonam. Čalmers ir arī scenogrāfijas autors, ne velti tai paralēli dejai ir precīzs ritms un zīmējums, kas spraigi palīdz virzīt tēlu, darbības vietu un notikumu pārsātinātu sižetu. Iestudējums žilbina ar mākslinieces Annas Kontekas (Anna Kontek) pārbagātu kostīmu galeriju: tā veidota ar gluži operas teātrim raksturīgu vērienu. Briljanti spīd, zobeni laistās, fanfaras dungo! Uz šāda fona viens no nedaudzajiem formāli šaubīgajiem sīkumiem – grafiski naiva projekcija ar kuģīti un pakaļdzīšanos – varētu izsist no sliedēm ja nu vienīgi to piekasīgāko skatītāju.

Komponista J. Kučeras pirmā pieredze klasiska baleta sacerēšanā ir sanākusi muzikālā amplitūdā tikpat plaša, simfoniski daudzkrāsaina, cik daudzveidīgi ir varoņu raksturi. Cīņu ainās tempu nosaka tēmas, kas šķiet gluži vai “Karību jūras pirātu” dinamiskā skaņu celiņa iespaidā veidotas, bet zobenu klikšķu kņada audiālās sajūtas vien paspilgtina.

Vispār jau iestudēto horeogrāfisko kautiņu daudzums ir gan ikkatra paukošanas speciālista (šeit ar dejotājiem strādā Valdis Kupčs), gan skatītāju zālē klātesošā puikas sapnis. Turpretī d’Artanjana un Konstances fināls ir teju Romeo un Džuljetas cildinošajai mīlas smeldzei pietuvināts. Luija XIII (amerikāņu dejotājs Aidens Viljams Konefrijs) klātbūtne, kas kulminē otrā cēliena Ballet de la Merlaison grupas dejas sekvencē, ir loģiski stilizēta baroka laika svinīgā patosā.

Pirms gada balets “Trīs musketieri” tika speciāli radīts Morāvijas-Silēzijas Nacionālajam teātrim Ostravā, Čehijā. Tik tikko pārnests uz LNO skatuves, tas paspējis organiski sakausēties ar Latvijas Nacionālā baleta solistu tehniskajām un mākslinieciskajām individualitātēm. Grūti noticēt, bet līdz šim šāds pilnasinīgs, vēsturiski literārs balets tā īsti nav ticis uzvests. It īpaši ņemot vērā faktu, ka Dimā novele ir viena no pasaulē ekranizētākajām. Pat ja ar laiku un aktierisku interpretāciju uzslāņojumiem “Trīs musketieru” personāžu galerija ir apaugusi ar zināmām tēlu-masku īpašībām, tik dramaturģiski nosacītai un kanoniskai mākslai kā balets tas nebūt nenāk par sliktu.

Redz, kur prologa ainā kardināls Rišeljē spēlē šahu ar Luiju XIII: Raimonds Martinovs garīdznieka-intriganta lomā ir spīdoši dzēlīgs pantomīmā un lēcienos ass. Izteikta ir viņa mīmikas, stājas, pat skatiena horeogrāfija – dabiska artistiska temperamenta izpausme pareizā vietā un pareizā lomā. Divi gados pavisam jauni un enerģiski mūsu trupas solisti – vieglā un atsperīgā lēciena īpašnieks Kārlis Cīrulis d’Artanjana lomā ir jauneklīgi draisks un vitāls, bet Jūlijas Braueres Konstance – trausla, tehniska un ārkārtīgi romantiska.

Ievas Rācenes karaliene Anna – cēli sievišķīga, stalta un, līdzīgi Artura Sokolova Bekingemam, trauksmainu mīlas ilgu pārpilna. Jaunas un nevainīgas mīlas dueti tiek izdejoti tikpat pacilāti, cik nobriedušas mīlas pāri izteikti pretēji – ķermeniskāk, kaislīgāk, ja vēlaties – horizontālāk. Teatrāli organisks ir ļaundaru – Annijas Kopštāles Milēdijas un vienacainā Rošfora (Ringolds Žigis) – ārišķīgums, ekspresivitāte. Tas jo īpaši efektīgi izpaužas augstos pacēlienos ar partnera maiņu trio ainās ar Martinova Rišeljē. No centīgo musketieru trijnieka (Portoss – Germans Ševčenko, Aramiss – Aleksandrs Osadčijs, Atoss – Avetiks Karapetjans) pirmizrādes vakarā ar bravurīgu un tehniski sarežģītu variāciju izcēlās Karapetjans. Bija gan iespaidīgi palēcieni gaisā ar sakrustotām kājām, gan elpu aizraujošas piruetes ar atmuguriski izliektu muguru.

Balets “Trīs musketieri” daudz esot ieguvis no horeogrāfa tandēma ar vācu dejas kritiķi un rakstnieci Vīki Histeri (Wieke Hüster) – tieši šīs sadarbības rezultātā tapa librets. Tiesa, mūsu izrādes anotācijās nezināmu iemeslu dēļ tas netiek minēts. Kādā no intervijām Histere uzsvēra, ka idejas attīstības procesā liela nozīme līdzās pašam romānam un vēsturiskiem pētījumiem bijusi arī Holivudas ekranizācijām. Atceraties 2011. gada filmu, kur Milla Jovoviča nomainīja “Nezūdošā ļaunuma” franšīzes lateksa tērpu uz Milēdijas krinolīnu, Kristofs Valcs bija Rišeljē, bet attiecīgi dāņu un britu seksa simboli Mads Mikelsens un Orlando Blūms portretēja hrestomātiskos ļaundarus, viss sprāga un lidinājās pa gaisu? Grāvēju ar vēsturiski zvaigžņoto aktieru sastāvu kritiķi nežēlīgi nopēla, taču filma vismaz palīdzēja baleta radītājiem. Varbūt Čalmera iestudējumu varētu dēvēt par šīs filmas skatuvisku dubultnieku – mērogos pieticīgāku, bet tāpēc ne mazāk aizraujošu, enerģētiski, ritmiski un vizuāli piesātinātu?

Uz “Trīs musketieriem” var droši vest skolēnus, lai papildinātu literatūras stundas, – ar nosacījumu, ka viņiem vēlāk tiks paskaidrots, ka tā tomēr nav absolūta happy-end pasaka, bet gan sarežģīts un dramatisks romāns. Turklāt paliek atvērts mūžīgais jautājums par jauna mākslas darba atbildību literārā pirmavota priekšā. Vai arī tik nosacītā mākslā kā balets tomēr drīkst ignorēt vai krasi mainīt, teiksim, galveno varoņu nāvi, šajā gadījumā Rošfora un Bekingema? Milēdijas un Bekingema duets, kura finālā varonis tiek nodurts ar matu spraudi, ir horeogrāfiski efektīgs un kaislīgs, bet… Lai nu kā, simts muzikālās minūtēs nav teju nevienas garlaicīgas intonācijas, tāpat kā skatuves darbības ātrajā montāžā – pa ilgu aizturētas ainas. Laipni lūgti laika mašīnas dejas virpulī, un lai dzīvo karalis – jauns baleta repertuāra kases hits!

Foto: Andris Tone