Gundija Zandersona**

Ideja šī raksta tapšanai man radās jau vairāk nekā pirms gada, vērojot mazo brāli, kas nesen iemācījies velties un šļūcot pārvietoties pa māju. Gulēju viņam blakus uz grīdas un priecājos, cik viegli un plastiski viņam izdodas pārvietoties no viena istabas gala gandrīz līdz otram. Ķermeņa vidus iesāk kustību, un visas pārējās ķermeņa daļas, atbrīvotas un ciešā kontaktā ar grīdu, automātiski ļaujas impulsam. Vēroju un atcerējos, kā es pirmajās laikmetīgās dejas nodarbībās mācījos velties ar atbrīvotu ķermeni, nesavainojot sevi. Un ne tikai pirmajās. Tas prasa diezgan ilgu laiku – apzināti nelietot noteiktas muskuļu grupas.

Mans nākamais iedvesmas avots uzradās gadu vēlāk, kad mazais brālis nu jau droši pārvietojās pa visu māju uz divām kājām. Teletūbiju sērijas iespaidots, viņš bija atklājis jaunu veidu, kā padarīt savas rotaļas aizraujošākas – katru reizi, kādam metot bumbu, vai vienkārši, kad sakrājas par daudz enerģijas, viņš pavisam dabīgi nokrita zemē uz muguras, kājām gaisā. Un ne jau vienreiz dienā – nespēju saskaitīt, cik bieži viņš gāzās un ar tādu vieglumu – bez piepūles un nesasitoties. Atkal man atlika novērtēt, cik negodīgi, ka esmu pavadījusi gadus, lai iemācītos pareizo tehniku, kā gāzties, neizskatoties teatrāli un nesavainojot sevi, bet viņš neapzināti, bez piepūles pielieto šo „tehniku” neskaitāmas reizes dienā. Dabas dots dejotāja talants? Nē, nepiekritīšu, kaut esmu nolēmusi, ka dejošana viņam nākotnē nebūs sveša. Nolēmu meklēt sakarības.

Par to arī šis raksts – apskatot dažādus bērnu un zīdaiņu attīstības posmus, vilkt paralēles ar laikmetīgās dejas stiliem un tehnikām, iekļaujot manu sapratni un pētījumus par cilvēka anatomisko uzbūvi un dažādiem ierobežojumiem, ko mūsu prāts rada un kas padara dejas mākslas apguvi par izaicinājumu un reizē atgriešanos pie tā, ko, šķiet, jau reiz esam pratuši.

Vispirms gribu dot nelielu ieskatu, kāds, salīdzinot ar pieaugušā ķermeni, izskatās bērna ķermenis attīstībā līdz diviem gadiem. Ja runājam par visu ķermeni kopumā, pieaugušam cilvēkam ir 206 kauli, kas gadu laikā attīstījušies uz izauguši līdz ar pārējiem orgāniem. Bērnam piedzimstot ir 300 kaulu, no kuriem daudzus veido skriemeļi, un tie ir diezgan elastīgi, jo kaulu sastāvā ir 70% ūdens. Bērnam augot, skrimšļi lēnām saaug kopā un pārkaulojas, samazinot kaulu kopskaitu. (Chamley Carol A., 2004, 2005) Lielais skrimšļu daudzums padara bērna ķermeni mīkstāku, savā ziņā krītot absorbējot trieciena spēku. Tas, pieņemu, ir viens no iemesliem, kāpēc bērni daudz drošāk krīt un nesavainojas. Lielākā daļa muskuļu cilvēka ķermenī attīstās jau embrija stāvoklī, atlikusī daļa – līdz viena gada vecumam. Muskuļi ir tie, kas kontrolē kustības, nosaka ķermeņa locekļu darbību un ir cieši saistīti ar smadzeņu dotajām komandām un impulsiem. (MacGregor J., 2008) Līdz viena gada vecumam muskuļu sistēma vēl nav pilnvērtīgi attīstījusies, kas nozīmē, ka tie ir augšanas un uztveres stadijā, gluži kā balta lapa, kurā var ierakstīt jebko. Muskuļiem, gluži tāpat kā smadzenēm, ir atmiņa, lai cik jocīgi tas arī neizklausītos. Jebkurš dejotājs piekristu apgalvojumam, ka, apgūstot jaunu horeogrāfiju, nepietiek ar smadzenēm vien. Katra kustība ir jāizpilda tik daudz reižu, lai tā paliktu ķermeņa un muskuļu atmiņā gadījumam, ja prātam uznāk „melna bilde”. Lai izprastu saikni starp vienu kustību un nākamo, ir nepieciešams to fiziski izjust un izpildīt, ar prātā atrastu veidu vien nepietiek. Tādēļ, bērnam augot, muskuļi lēnām attīstās un uzkrāj fiziski piedzīvoto informāciju no katras ikdienas lietas un norises – vienalga vai pirmo reizi sataustot grabuli vai netīšām pieskaroties karstai karotei. Viss piedzīvotais uzkrājas gan muskuļu atmiņā, gan, protams, smadzenēs, veidojot izpratni par to, kas ir pareizi un kas nē – tai pašā laikā radot bailes un šķēršļus, kas gadu laikā krājas un liek apšaubīt katru lēmumu un rīcību.

Šim faktam arī gribētu pievērst vislielāko uzmanību. Iedomāsimies sevi apmēram četrus mēnešus veca mazuļa lomā – esam tikko atklājuši, ka sasprindzinot vēdera un muguras muskuļus, īpaši sāna daļu, ir iespējams no guļus stāvokļa uz muguras apvelties uz vēdera. Nedaudz piepalīdzam, atsperoties pret grīdu ar pēdu (īpaši pirmajās reizēs), bet citādi – amats rokā. Un re – tieši tās muskuļu grupas, kas laikmetīgajā dejā ir vissvarīgākās un kontrolē katru kustību, bieži vien skaidri norādot, vai dejotājs ir pieredzējis vai nē (atkarībā no šo muskuļu pielietojuma), ir tās, kas aizsāk zīdaiņa pirmo patstāvīgo pārvietošanās veidu. Tiem, kuriem pieredze ar maziem bērniem nav liela, iesaku apskatīt dažādus video Youtube kanālā, kur vairāki vecāki, lepojoties ar savas atvases panākumiem, salikuši uzskatāmus video materiālus ar pirmajiem apvēlieniem. Ir skaidri redzams, cik atbrīvotas veļoties ir pārējās (tās, kuras nepiedalās procesā) ķermeņa daļas. Tātad – joprojām esam bērna pozīcijā. Kādas domas rosās jūsu prātā? Noteikti tikai viena – dabūt to grabuli, kas atstāts gultiņas otrā galā. Pilnīgs pretstats domu mudžeklim pieauguša cilvēka prātā. Nevienam bērnam vēl nav uzkrāta pieredze, lai sāktu satraukties par to, ka veļoties varētu apdauzīt elkoni, ja tas būs izliekts nepareizā leņķī, un dabūt zilumu. Zilums savukārt izskatīsies neglīti, ejot uz randiņu skaistajā bezpiedurkņu kleitā. Rezultātā, sasprindzinot muskuļus, turēsim roku izstieptu gaisā tā, lai tā zemei vispār nepieskaras. Kamēr mūsu prāts cenšas izdomāt, kā pasargāt elkoni no ziluma, otrā prāta galā smalka balss nervu impulsu ietekmē sauc: „Neaizmirsti to reizi, kad tu vēlies un tavs kājas īkšķis iesprūda grīdas spraugā, un nags ieplīsa tik dziļi, ka mēnesi sāpēja!” Un muskuļi automātiski sasprindzinās, atceļot pēdas no grīdas, gadījumam, ja nu atkal patrāpās kāda sprauga. Un galva – ko lai dara ar galvu? Veļoties mati var kaut kur aizķerties, un arī seju negribas pielikt pie grīdas, jo neviens jau nezina, kad tā pēdējo reizi mazgāta – ja nu pielīp kāda sejas infekcija! Turēšu arī galvu piepaceltu – katram gadījumam. Un te prātam vairs nav īsti skaidrs, kuri muskuļi ir tie svarīgākie, uz kuriem jākoncentrējas – pieaudzis cilvēks vairs nesaprot, kā sakombinēt sava ķermeņa daļas, apjūk un rezultātā, tā vietā, lai atbrīvotos, galīgi sasprindzis veļas un apdauza visus iespējamos kauliņus, kas nepaspēj atrauties no zemes. Mazam bērnam šādu problēmu nav. Tā rokas un kājas pavisam dabīgi veļas līdzi, jo ķermenis tā vienkārši ir iekārtots. Vai nebūtu vieglāk, ja mēs, apgūstot laikmetīgās dejas grīdas pamatus, koncentrētos uz to, kā mūsu ķermeņa daļas jūtas (objektīvi novērojot fizisko saskari ar grīdu, nevis paredzot nākamos soļus un iespējamās sajūtas), un koncentrētos uz tiem muskuļiem, kas aizsāk kustību, nevis kontrolē tās izpildi. Būtu vieglāk.

Līdzīgi ir arī ar krišanu zemē. Tagad iejūtamies divgadīga bērna lomā, kurš nu jau savā dzīvē ir kritis un sasities neskaitāmi daudz reižu, un viņa prāts jau ir iegaumējis svarīgākās sevis pasargāšanas pozīcijas. Nu viņš jau zina, ka krītot vispirms jāpieliek pie zemes rokas, lai pasargātu seju, un ka jāpietur galva, krītot uz muguras. Un tomēr mūsos (bērna lomā) nav bailes no zemes, kājas pašas automātiski sagrupējas un ļauj ķermenim mīksti piezemēties. Pirmkārt, protams, attālums līdz zemei nav tik liels, tā šķiet tikai rokas stiepiena attālumā. Otrkārt, mūsos joprojām nav izstrādājies baiļu reflekss, un, kaut arī apziņa saprot, ka sasisties ir sāpīgi, prieks un krišanas procesa maģija ir daudz aizraujošāki nekā iespējamās sekas. Tas, gluži kā iepriekšējā gadījumā, ļauj ķermenim būt atbrīvotam, un kritienam –  līdz ar to mīkstam. Tas viss noved pie viena – prāta stāvokļa. Kad bērns krīt, viņam tā ir rotaļa. Kad pieaugušajam liek pavisam vienkārši un dabīgi nokrist zemē, prātā iestājas panika, jo fokuss atkal ir visur – ko darīt ar kājām, kā sagrupēt rokas, kā mēs izskatāmies no malas. Patiesībā mūsu ķermenis jau pats zina, kā novietot katru ķermeņa daļu, lai pasargātu dzīvībai svarīgos orgānus. Koncentrējoties uz krišanas procesa izpildi, mēs panākam pretējo – padarām to nedrošu, aizņemot prātu ar nevajadzīgām domām un komandām. Daudz vieglāk būtu, ja pieaugušie krītot uz šo procesa sekundi varētu „izslēgt” prātu, tāpat kā to dara bērni, kas noteikti domā par visu citu, tikai ne to, kā pareizi nokrist. Te gan der arī pavisam cits piemērs, nepavisam ne tuvs zīdaiņiem. Vai esat kādreiz brīnījušies, kādēļ alkohola mīļi bieži vien pārdzīvo smagus nelaimes gadījumus, tiekot cauri sveikā vien ar dažiem zilumiem? Savā iereibušajā prātā viņi, pat gribot, nevar sakoncentrēt domas uz to, ko katra ķermeņa daļa dara un kāpēc. Viņu muskuļi ir vienlīdz atbrīvoti, līdz ar to pasargā ķermeni daudz labāk.

Uz brīdi atstāšu iesākto un, paturot to prātā, pāriešu pie laikmetīgās dejas pamatlicējiem un dažādām tehnikām, kurās grīdas izmantošana un krišanas māksla ir īpaši nozīmīga. Pirmkārt, gribu pieminēt Hamfrijas/Limona (Humphrey/Limon) dejas tehniku. Dorisa Hamfrija (Doris Humphrey) ir viena no pirmajām modernās dejas aizsācējām līdzās Martai Grehemai (Marta Graham) un Čārlzam Vaidmenam (Charles Weidman), kas nākuši no vienas Losandželosas skolas, izvēloties izstrādāt paši savu dejas tehniku un principus, kā arī Aisedora Dunkane (Isadora Duncan), kas atšķirībā no iepriekšējiem trim, strādāja individuāli jau no paša sākuma. Hamfrijas/Limona dejas tehnikas pamatā ir uzsvars uz elpas pielietojumu un tās ietekmi uz dejas kvalitāti. Tās izpilde ir balstīta uz teoriju, ka katrai kustībai ir savs sākumpunkts un beigas, bet galvenā un interesantākā daļa ir tā pa vidu, ļaujoties un reizē uzveicot gravitāti. (Stodelle Ernestine, 1979) Elpas pielietojums palīdz atslābināt ķermeņa daļas, kuras šķietami atbrīvoti un reizē ar kontroli ļaujas sākuma impulsam. Ieelpa vienmēr ir sākuma un beigu punktos, bet izelpa – kustības izpildes laikā, šādā veidā panākot ķermenī to atbrīvotību, ko bērni prot saglabāt neapzināti. Dejas stils kopumā ir ļoti viegls un plašs, iekļaujot daudz dabisku ķermeņa izliekumu, spirālveida kustības, nepārtrauktu pārvietošanos telpā un vairākus aizguvumus no klasiskā baleta pamatiem. (Lewis D., Farlow L, 1999) Šī laikmetīgās dejas tehnika ietver mākslu dabīgi krist, piezemēties un ar tik pat lielu enerģijas daudzumu atgriezties sākumpunktā – gluži kā divgadīgam bērnam manos novērojumos, atkārtoti krītot un ar tādu pašu atdevi ceļoties kājās. Varam secināt, ka šīs tehnikas ietvaros ar uzsvaru uz elpas pielietojumu, dejotāji tiek mācīti savienot „pieaugušo”, kas graciozi pārvietojas pa telpu, izpildot plašus dejiskus elementus un „bērnu”, kurš it kā nejauši, starp citu, nokrīt uz zemes, lai turpinātu deju citā līmenī, tai pašā telpā.

Marta Grehema, kas ir viena no pazīstamākajām laikmetīgās dejas aizsācējām  (galvenokārt plašās publicitātes un lieliskās sevis prezentēšanas prasmes dēļ), izmantoja grīdas līmeni telpā kā nozīmīgu savas unikālās tehnikas izveides daļu. Galvenā viņas tehnikas atšķirība no Hamfrijas/Limona tehnikas ir pilnīgi pretējs ķermeņa un muskuļu pielietojums. Visi kritieni un vēlieni tiek izpildīti ļoti kontrolēti, muskuļi tiek sasprindzināti viscaur, pat pirkstu galiņos, tādējādi spilgti parādot manieri, kādā savu ķermeni izmanto pieaugušie un kas ir tik atšķirīga no bērnu ķermeņa izmantojuma veida.

Flying-Low (zemā lidošana) dejas māksla, ko no improvizācijas attīstījis Venecuēlas horeogrāfs un dejotājs Deivids Zambrano (David Zambrano), ir salīdzinoši jauna un, iespējams, ne tik plaši pazīstama laikmetīgās dejas tehnika, kas ir ļoti svarīga ķermeņa un grīdas attiecību izkopšanā. Tajā viss ir par un ap to, kā nonākt uz grīdas pēc iespējas plastiskāk, kā kustībām piešķirt ātru tempu un enerģiju, nezaudējot mīkstumu un saskari ar zemi. (Zambrano D., n.d)

„Zemā lidošana ir kā lidošana tuvu grīdai, liekot sava ķermeņa centram lidot uz/pret grīdu.”

„Flying low is like flying close to the ground, taking your centre flying to the ground.” (Peter van der Hoo, 2009)

Tādā veidā tiek panākts stāvoklis, kurā cilvēka prātam nav laika uztraukties par procesu, ķermenis domā pirmais, atbildot uz smadzeņu dotajiem impulsiem (to atkal var salīdzināt ar bērna fokusu). Flying-Low tehnika ir balstīta uz nepārtrauktām spirālveida kustībām, gan veļoties pa grīdu, gan pārvietojoties telpā, uzskatot, ka katrā cilvēkā šīs kustības jau pastāv, tās tikai jāprot atrast, kustinot visu ķermeni pēc iespējas efektīvāk. Tāpat, nepārtraukti saglabājot šo spirāles efektu, dejotājam ir iespēja pārredzēt visu apkārtesošo telpu, apzinoties sava ķermeņa stāvokli attiecībā pret citiem. Līdzīgi kā Hamfrijas/Limona tehnikai šai tehnikai ir cieša saikne ar  ieelpu un izelpu atbilstošajā momentā, tādējādi kontrolējot enerģijas atdevi.

Pēdējā tehnika, kuru noteikti gribu pieminēt, ir Release (atbrīvošanās) –  tehnika, kas pati neietver noteiktas kustības vai pozīcijas, bet koncentrējas galvenokārt uz to, kā muskuļi tiek izmantoti dažādu dejas stilu izpildes laikā. Jau pēc nosaukuma var secināt, ka šīs tehnikas galvenais uzdevums ir iemācīties atbrīvot muskuļus mirkļos, kad tas ir nepieciešams, piemēram, no stāvus pozīcijas krītot uz zemes un izpildot dažādus vēlienus. Kā jau iepriekš minēju, ar saspringtu ķermeni tas nebūtu iespējams, jo visi kauliņi pa ceļam tiktu apdauzīti. Release tehnika māca, kā saprast sava ķermeņa smagumu un enerģiju, kontrolējot to ar centra (vēdera un muguras) muskuļiem, pārējiem muskuļiem ļaujot atbrīvoti sekot. (Lepkoff D., 1999) Liela nozīme šajā ķermeņa lietošanas izpratnē ir iztēlē radītām bildēm un tēliem, kas palīdz kustēties noteiktā veidā. Piemēram, iedomājieties, ka jūs guļat uz grīdas, kāds ir piesējis auklu jūsu ceļgalam un velk to vienā virzienā, tādējādi iekustinot visu ķermeni, bet nesasprindzinot nevajadzīgus muskuļus. Tāpat bieži kā kustīga bilde izmantots cilvēka augšanas un attīstības process, ļaujot iejusties dažādās stadijās –  sākot ar bērna lomu (mācoties velties un apzināties sava ķermeņa masu, rāpojot un saprotot roku muskuļu kā svara atbalsta nozīmi) un turpinot attīstīties nākamajās stadijās. Šī metode ir visciešāk saistīta ar pieaugušo un bērnu ķermeņu atšķirības izpētes procesu. Tāpat arī pamanāma šai praksē ir nepārtraukta atgriešanās embrija stāvoklī, veļoties no dažādām pozīcijām pa grīdu. Galvenais uzsvars, līdzīgi kā Feldenkraisa vai Aleksandra tehnikā, ir pārliecība, ka kustības rodas no zemapziņas impulsiem, balstoties uz katra indivīda anatomisko uzbūvi, nevis konkrētu, jau iepriekš izstrādātu vizuālā tēla paraugu, kā tas lielākoties ir citās dejas tehnikās. (Contemporary-dance.org, n.d.)

Dejotājiem, kuru mērķis ir savā praksē nodibināt „draudzīgas attiecības” ar grīdu, galvenais uzdevums ir panākt to stāvokli, kurā kustību procesu nosaka ķermenis, nevis prāts. Savelkot kopā visas iepriekšminētās metodes, varam secināt, ka to var panākt un kontrolēt ar pareizu elpas lietošanu, novirzot enerģiju uz vajadzīgajām ķermeņa daļām, tempu, nedodot prātam laiku izstrādāt nevajadzīgus ierobežojumus. Vai, vissvarīgākais, – trenējot sevi, klausīties ķermeniskajos impulsos un nostādīt prātu sev vajadzīgajā stāvoklī. Pēdējais, noteikti, ir visnoderīgākais padoms, kaut gan diemžēl vissarežģītākais un laikietilpīgākais. Bet, kā Deivids Zambrano uzskata, katrā no mums jau pastāv spirālveida kustības, tās tikai jāprot atrast. Mēs visi reiz esam bijuši zīdaiņi, visi spēlējoties krituši un ripinājušies pa grīdu, tādēļ galvenais uzdevums ir atrast to stāvokli un savienoties ar savu iekšējo „bērnu”. Iespējams, kādam, līdzīgi kā man, noderīgs varētu būt laiks, kas pavadīts, vērojot zīdaiņus ripināmies vai divgadniekus apzināti lecot un krītot uz zemes. Tas ir kā teorijas demonstrējums, laikmetīgās dejas elementu atspoguļojums īstajā dzīvē.

Un tagad pēdējais jautājums, ko bieži esmu sev uzdevusi pārdomām. Kādēļ vispār radīt kaut ko tādu, kas joprojām daudziem šķiet tik nedejisks: krišana, velšanās, dažiem šķietami nedabīgas ķermeņa spirāles un negraciozas kustību kombinācijas? Viens ir atrast pretstatu baletam un parādīt personīgo attieksmi pret sabiedrības normām, noliedzot un pārveidojot zināmas pamatvērtības, kā tas bija laikmetīgās dejas pirmsākumos. Kur tad ir tā robeža starp deju un vienkāršām fiziskām kustībām? Apmēram pirms gada padalījos personīgajos laikmetīgās dejas video ierakstos ar saviem radiniekiem – visi bija ieinteresēti redzēt, kā tad tā deja izskatās. Un man bija grūtības atbildēt ar vienkāršiem pamatojumiem uz vienas personas jautājumiem: „Kas tajā dejā ir baudāms? Tur nav stāsta apakšā, nekāda doma redzama, plikas kustības un forma. Tad jau sporta vingrotāji un akrobāti arī dejo, tur tikai ir redzama lielāka fiziska piepūle, ko novērtēt.” Tad es sāku veidot sarakstu ar to, kas laikmetīgajā dejā, manuprāt, ir baudāms un kas padara to skaistu, pat ja kustībās nav grācijas un augstu paceltu kāju. Pirmkārt, tā noteikti ir iztēles brīvība. Fakts, ka dejā nav ielikta redzama doma (protams, nesaku, ka tā ir vienmēr, bet video, ar kuru es mēģināju atstāt pozitīvu ietekmi uz saviem radiniekiem, uzsvars ir uz kustībām, nevis stāsta interpretāciju), ļauj mums pašiem būt autoriem un izveidot savu stāstu. Vienmēr taču ir kaut vai pavisam neliels sīkums, kur sākt – emocijas sejā, asociācijas ar ķermeņa veidotajām formām, kaut vai tikai kostīmu krāsa vai vienkāršums, kas par kaut ko liecina. Otrkārt, kustības tiek izpildītas bez šķietamas piepūles, ar vieglumu, bet tas tikai liecina, cik patiesībā grūti tas ir izdarāms. Paturēt prātā horeogrāfiju, neizrādot, kā prāts katru sekundi domā par nākamo aktivitāti un reizē koncentrējas uz mirkli, dejot vairākas minūtes no vietas bez apstājas, skriet, lēkt, velties pa grīdu un turpināt ar tādu pašu atdevi – tajā nekas nav bez piepūles, pat ja tā izskatās. Uzskatu, ka ķermeņa ekspresija vien jau ir skaisti. Un treškārt, galvenokārt, kādēļ laikmetīgā deja man ir tik tuva – tās patiesuma dēļ. Realitātes atspoguļojuma dēļ. Vienā skrējienā var būt ielikts tik daudz – izmisums, dusmas, brīvība, bailes. Un nav vajadzīgas sejas krāsas vai izteiksmīga mīmika, lai to atspoguļotu. Dejojot tas ir jājūt sevī un jāļauj ķermenim darīt pārējo, jo rezultātā tam, kas notiek prātā, ne vienmēr ir jābūt tam pašam, kas notiek ķermenī. Un viss, kas jādara skatītājam – jālasa deja kā atvērta grāmata, baudot to, kas ir redzams konkrētajā momentā, neierobežojot prātu ar novecojušu teorijas grāmatu veidotiem aizspriedumiem par to, kādai dejai ir jāizskatās. Laikmetīgā deja, man personīgi, ir notvertas realitātes mirklis starp tik daudz mākslīgā mūsu dzīvēs, pat ja ātri gaistošs un nenotverams – gan no dejotāja, gan skatītāja viedokļa.

*No kurienes šis teksts? 2013. gada rudenī notika starptautisks stipendiju konkurss raksta par laikmetīgo deju izstrādei. Ziemeļvalstu-Baltijas sadarbības projekts „ke∂ja Writing Movement”, kurā viens no partneriem ir arī DANCE.LV žurnāls, aicināja Baltijas un Ziemeļvalstu autorus iesniegt idejas rakstiem un esejām par laikmetīgo deju. Gana sīvā konkurencē (48 pieteikumi no 8 valstīm) stipendijas raksta izstrādei saņēma 20. Gundija Zandersona nebija stipendiātu vidū. Tas gan mums ne uz mirkli nelika šaubīties, vai gribam lasīt Gundijas iecerētā raksta gatavo versiju – tēma kā nekā ir ļoti interesanta. Tā nu uzrunājām jauno autori, un šeit ir lasāms darba rezultāts. Varam pačukstēt, ka teksts nebūt neatpaliek no tiem, kurus sarakstīja laimīgie stipendiju saņēmēji. Ceram ar Gundiju sadarboties arī turpmāk.

** Kas ir Gundija Zandersona? Lūdzām Gundiju mazliet iepazīstināt ar sevi, viņa raksta: “Nu jau vairākus gadus dzīvoju dejas pasaulē un arī šobrīd mācos Anglijā, Northamptonas universitātē, un cenšos labāk iepazīt un izprast laikmetīgo deju, to, kas tajā mani pašu tik ļoti piesaista un kādas ir tās robežas. Ļoti gribētu, lai laikmetīgā deja ar laiku kļūtu saprastāka un vieglāk pieejama sabiedrībai, jo kaut arī salīdzinoši īsā laika periodā tā ir manāmi attīstījusies un kļuvusi populārāka, vēl joprojām ir tik daudz cilvēku, kas par to nekad nav dzirdējuši. Man patīk izaicinājumi un viss jaunais, parasti nemēģinu turēties noteiktos rāmjos, bet ļauties notikumu gaitai, lai kur tā mani aiznestu, jo tieši tādā veidā esmu tur, kur esmu. Vispār uzskatu, ka dzīvē viss notiek noteikta iemesla dēļ un galvenā manis personīgā misija ir izkopt sevi pēc iespējas daudzpusīgāk un būt par iedvesmojošu cilvēku citiem.”

Atsauces:

Chamley Carol A., 2004, 2005. Developmental anatomy and physiology of children: a practical approach. Edinburgh : Churchill Livingstone

Contemporary-dance.org, n.d. Release technique. Pieejams: http://www.contemporary-dance.org/release-technique.html

Lepkoff D., 1999. What is Release Technique? Movement Research Performance, #19. [pdf fails online] Pieejams: http://www.daniellepkoff.com/Writings/What%20is%20Release%20Technique%20-%20Daniel%20Lepkoff%205.pdf

Lewis D., Farlow L, 1999. The illustrated dance technique of José Limón. Hightstown, N.J. : Princeton Book Company

MacGregor J., 2008. Introduction to the anatomy and physiology of children: a guide for students of nursing, child care, and health. Abingdon : Routledge 2008

Peter van der Hoo, 2009. Flying low: David Zambrano, talking to students of the SNDO. [pdf fails online] pieejams: http://www.theaterschool.nl/fileadmin/download/theaterschool/talk/talk-flying-low.pdf

Stodelle Ernestine, 1979. The dance technique of Doris Humphrey and its creative potential. London : Dance Books

Zambrano D., n.d. Flying-Low Dance Technique. Pieejams: http://www.davidzambrano.org/?p=18

Izmantotā literatūra:

Bartal L.; Ne’eman N., 1993. The Metaphoric body: guide to expressive therapy through images and archetypes. London : Jessica Kingsley

Dance connection, n.d. José Limón. Pieejams: http://www.danceconnection.be/ENGELS/limon.html

Desmond Jane, 1997. Meaning in motion: new cultural studies of dance. Durham, N.C. ; London : Duke University Press

Doris Humphrey, 1959. The art of making dances. New York: Grove Press

Eirmcvideos, 2011. Developmental Stages for Baby: 4-6 months. Pieejams: www.youtube.com/watch?v=iIOPROa0BoI

Humphrey D., Cohen S. J., 1995. Doris Humphrey, an artist first: an autobiography. Pennington, N.J. : Princeton Book Co

Kruman S. G., n.d. Chapter 2: The Solo Dancers, Doris Humphrey (1895-1958­). Pieejams: http://www.pitt.edu/~gillis/dance/doris.html 

LaMothe K. L., 2006. Nietzsche’s Dancers: Isadora Duncan, Martha Graham, and the Revaluation of Christian Values. Pallgrave Macmillan.

Ms.Herdon, 2013. Modern Dance Techniques. Pieejams: http://msherndon.weebly.com/modern-dance-techniques.html

Tortora G. J.; Derrickson B., 2006. A brief atlas of the skeleton, surface anatomy, and selected medical images. Hoboken, N.J. : John Wiley

Tortora G. J.; Derrickson B., 2010. Essentials of anatomy and physiology. Hoboken, N.J. : Wiley