Annija Belogrudova

Augusta sākumā telefonā pienāk ziņa no Agneses Bordjukovas ar aicinājumu uzrakstīt par pasākumu “819 minūtes dejas mākslas”, kuru 16. augustā Rīgas svētku ietvaros rīko Horeogrāfu asociācija sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (pasākuma idejas un koncepta autori – Ina Ločmele, Rūta Pūce, Agate Bankava, Agnese Bordjukova un Ramona Galkina). Protams piekrītu! Īpaši tādēļ, ka man izteikti patīk vairāku stundu gari mākslas darbi (long duration works) un 16. augustā varēšu uzsūkt deju 819 minūšu garumā (apmēram 13h). Protams, jau laikus zināju, ka visu noskatīties nebūs iespējams, bet tāda, šķiet, nav arī notikuma iecere.

Pasākuma dienā esmu patīkami satraukta. Tā kā ir svētdiena, protams, nepamostos laicīgi, lai jau 10.00 piedzīvotu pašus pirmos uznācienus pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas: Līgu Ūbeli un Rūtu Pūci. Pasākuma trīspadsmit stundu garums rada sajūtu, ka nevaru to nokavēt, tādēļ rītu iesāku bez steigas. Ap plkst. 11.00 pieslēdzos Facebook tiešraidei. Viss ir! Deja notiek, dejo Santa Grīnfelde, bet skatītāji tikai kādi trīs! Satraucos un mudinu sevi pasteigties. Nav viegli emocionāli distancēties no visa, ja pasākuma priekšplānā un aizkulisēs ir daudz draugu un paziņu.  Gribas, lai viss norit forši un lai pēc iespējas vairāk cilvēku “no malas” piedzīvotu laikmetīgās dejas pasauli. Gribas, lai arvien vairāk cilvēku atrastu notiekošajā savu burvību –  galu galā 819 minūtes ir ievērojams izaicinājums! Studiju laikā izveidot kustību materiālu divām minūtēm bija elles mokas. Vai 819 minūtes nav kāds pasaules rekords? Kamēr par to domāju, dzerot vēlo rīta kafiju, gatavojot brokastis un nevarot laicīgi iziet no mājas, otrā Daugavas krastā dejo Karīna Lapšina, Vilnis Bīriņš, Liene Stepena, Laura Gorodko, Alise Putniņa, Ramona Galkina un Ilze Zīriņa.

Diena rit uz priekšu, un es beidzot sāku gatavoties doties laukā no mājām. Mani pārņem svētku sajūta un nolemju sapucēties – uzvelku kleitu, kurpītes un dodos ceļā. Tikmēr pie bibliotēkas savus solo izdejo Eva Kronberga, Arina Buboviča, Valērijs Oļehno. Attopos, ka vispirms jādodas pakaļ savam divritenim, kas atrodas bibliotēkai pretējā virzienā. Pa ceļam uz sabiedrisko transportu ātri ielūkojos tiešraidē – dejo Jūlija Kobceva. Kamēr tieku līdz divritenim un atpakaļ, savus solo nodejojuši arī Lelde Feldmane, Jānis Putniņš, Nauris Miķelis Goba, Arnis Siliņš, savukārt manā laika plūdumā kleita mani ir izbesījusi, ir pārāk karsti, un es braucu atpakaļ uz mājām pārģērbties. Dejo Agate Bankava. Tomēr saģērbjos atbilstoši laikmetīgās dejas videi – ērtas drēbes, lai var viegli kustēties, lai vajadzības gadījumā nav problēmu apsēsties uz zemes, ērti apavi, punča soma, lai nekas lieks netraucē. Nu jau ir mazliet pēc plkst. 16.00, aši iemetu aci Facebook tiešraidē, joprojām nespēju noticēt, ka skatītāju nav kļuvis vairāk, bet deja joprojām notiek– dejo Olga Spridzāne. Izjūtot, cik karsti ir man, neapskaužu dejotājus, kas, spriežot pēc video, dejo tiešos saules staros. Labi, ka dejas grīda ir pelēka, kas, cerams, dedzina viņu pēdas mazāk nekā melnais grīdas segums.

Lecu atpakaļ uz riteņa un laižos cauri centram. Izrādās vasara ir pārņēmusi visu pilsētu, un, lai arī ir Rīgas svētku laiks, tomēr Covid, svētdienas un labās laika prognozes ietekmē arī centrā nav cilvēku. Kamēr dejo Vita Bekmane, dodos uz notikuma vietu. Pēc mirkļa jau tuvojos Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un sāku arī sadzirdēt Maksima Šenteļeva īpaši šim notikumam radīto mūziku, pamazām iezīmējas arī dejotājas siluets uz skatuves – ātri vien jau pēc stājas atpazīstu, ka tā ir Sintija Siliņa. Pie gājēju pārejas negaidīti satieku Aneti Tambaku – smejamies, apskaujamies. Jautāju – par ko dejosi? Par bagātību. Saprotu viņas ironisko tēmas izvēli, un atmiņā ataust pirms dažām dienām horeogrāfes Līgas Ūbeles Facebook profila ieraksts: “Vai esi iedomājies, ka viesmīlis, kas veikli aptekalē Tevi pie galdiņa vai bārmenis, kas pagatavojis Tev labāko aperolu, kādu esi dzēris, patiesībā ir diplomēts horeogrāfs?” Skarbi un tik ļoti patiesi, diemžēl…. Šodien dejo 40 horeogrāfu/dejotāju, kas ir tikai daļa no visiem, kas sevi asociē ar laikmetīgās dejas pasauli.

Jo tuvāk nonāku skatuvei, jo vairāk pazīstamu seju, jo vairāk smaidu un apskāvienu. Pēc mirkļa, ieraugot skatītājus, arī akmens noveļas no sirds! To ir pat vairāk nekā visā Rīgas centrā kopā, tikai visi noslēpušies bibliotēkas mestajā lielajā ēnā, kas palikusi ārpus tiešraides kadra. Uztveru to simboliski – ir kopienas labi redzamā puse un tā daļa, kas slēpjas ēnā un saredzama, tikai pienākot tuvāk un iedziļinoties šajā nišas nozarē Latvijā. Prieks skatītāju rindās redzēt sen nesatiktus cilvēkus, prieks redzēt tos dejotājus, kas kādu laiku nav tikuši “pie vārda”, īpašs prieks redzēt skatītājos dejotāju tuvākos – tos, kas atbalsta mākslu esot līdzās katru dienu, tā teikt: “Support the arts – date an artist!” (angļu val. atbalsti mākslu, tiecies ar mākslinieku! – red.) Un, protams, prieks redzēt cilvēkus, kas ir vienkārši skatītāji no malas un nolēmuši šodien būt kopā ar deju. Ieplūstu starp visiem un kļūstu par skatītāju, kas ik pa laikam ar kādu parunājas. Dejo Sandra Lapiņa kopā ar savu meitu Leu (viņai šī ir otrā uzstāšanās laikmetīgā dejas notikumā – pirmā bija 2015. gada Olgas Žitluhinas un kompānijas “Ārā” uzvedums “Viss baltā”), pēc tam Alise Bokaldere, kuru pēc 20 minūtēm jau nomaina Anete Tambaka. Īpaši interesanti ir vērot pārejas izvēles no viena solista uz nākamo, jo dejotāji vēl nedaudz laika pavada kopā uz skatuves, tā kļūstot par duetu un ļaujoties draudzīgai mijiedarbībai.

Mēģinu noskaidrot kopējo gaisotni starp tiem, kas kāpuši vai kāps uz skatuves, bet visi atbild tā mēreni – ir forši, viss labi. No ziņām, ko saņēmu vēlāk no citiem dejotājiem, izlobu, ka arī viņiem patika pārejas posmi starp solo dejojumiem – tā teikt stafetes nodošana, kuras laikā visvairāk varēja izjust šo vienotību dejā, kas kļuva par būtisku impulsu katra solo sākumam. Pavēroju citus apmeklētājus – visi ar interesi seko notiekošajam. Kad Anete Tambaka, izdejojot bagātības tēmu, dodas ar sīknaudu rokās pie skatītājiem, pamanu, ka uz trepēm izgūlies guļ kāds saulē iededzis un alkohola dvakas apvīts vīrs, kurš uz Anetes provokāciju neuzķeras un pats ar laikmetīgās dejas mākslinieka cienīgu fokusētu skatienu nekurienē ignorē horeogrāfes centienus iegūt kādu reakciju. Vīrieša “state of mind” (angļu val. prāta stāvoklis – red.) ir nesagraujams, un, lai arī viņš izskatās īgns, tomēr pasākumā viņš ieradās pirms manis un aizgāja krietni vēlāk.

Aneti Tambaku nomaina Klāvs Liepiņš, kurš ietērpts melnā, fliteriem klātā kostīmā. Uz vienas kājas aizmugures viņam rakstīts BELA uz otras RUS. Visskaļākā no informatīvajā telpā esošajām tēmām pēdējās dienās, kas tika skarta arī caur deju. Pēc Klāva uz skatuves kāpj Jana Jacuka, kura dejas vietā aicina uz skatuves skatītājus parunāties un piedzīvot mirkli slavas. Ar dažiem drosmīgajiem izdodas arī tikt līdz kopīgai kustības pieredzei. Klātienē noskatos arī Rūtu Ronju Pakalni, kas atbraukusi no Igaunijas, lai pievienotos dejotāju lokam, Katrīnu Albuži un Olgu Žitluhinu. Izrādās, Katrīnas kostīma rozā toņi, kas precīzi sakrīt ar Olgas rozā apģērba izvēli, nav netīša sakritība, bet apzināti saskaņotas krāsas. Līdz šim brīdim skatītāju pieaugums ir dubultojies – to starpā manāmi arī 6. horeogrāfu paaudzes 3. kursa studenti, kuriem tūdaļ jau sāksies pēdējais mācību gads Latvijas Kultūras akadēmijā.

Pieeju parunāties pie pasākuma apsargiem – diviem jauniem vīriešiem, kuri, izrādās, ir vienīgie skatītāji no malas, kas pasākumā piedalījušies līdz ar pirmo uznācienu plkst. 10.00 un būs noskatījušies klātienē visas 819 minūtes. Jautāju, kā viņiem notikums? Sākumā gan abi kautrīgi atrunājas, ka nav jau profesionāļi, lai spriestu, bet iedrošinu viņus, paskaidrojot, ka tieši tādēļ man interesē viņu domas. Pēc nelielas apdomāšanās viņi atbild, ka laikmetīgo deju iepriekš neesot redzējuši un šis esot kaut kas neparasts. Kustības esot interesantas, lai arī, kad skatās tik ilgstoši, liekoties, it kā dejotu viens cilvēks – kustības atkārtojoties un tik ilgi skatīties laikmetīgo deju pirmo reizi nemaz neesot tik viegli. Novēlu viņiem izturību līdz pēdējai minūtei un klusībā ceru, ka kādu dienu viņi apzināti nolems apmeklēt kādu laikmetīgās dejas izrādi.

Lai arī gribas palikt vēl un vēl, jo laiks, skatoties uz skatuves notiekošo, aizskrien vēja spārniem, jūtu, ka ir laiks doties – mani mājās gaida vakariņas. Dejo Mārtiņš Sprūds. Vakaram kļūstot vēsākam, ielās parādījušies cilvēki. Braucu mājās un domāju, kas tad īsti ir tā laikmetīgās dejas kopiena? Vai tie, kas tai piederīgi, to maz izjūt kā kopienu? Nav man atbilžu… Pie bibliotēkas dejo Inta Balode, Beāte Riekstiņa un Anete Klapkalne. Pārrodos mājās, jūtu, cik iespaidiem piepildītas bijušas šīs pāris stundas. Sajūtu izsalkumu. Uzklāju galdu, ēdu un skatos seriālu. Pie bibliotēkas dejo Dmitrijs Gaitjukevičš, Ieva Beatrise Vilkauša. Izdzeru vakara tēju, paskrolloju sociālos tīklus. Atceros par deju, paskatos pulkstenī –– vēl mazliet atlicis līdz beigām. Dejo Ģirts Bisenieks. Paskatos foto un video, kas ir manā telefonā no solo dejojumiem, kurus piedzīvoju klātienē. Rūta Pūce atsūta vēl nelielu video reportāžu. Dejo Sabīne Neilande (pārī ar savu melno labradoru Maroku, kas uzticīgi studēja laikmetīgo deju kopā ar LKA 5. horeogrāfu paaudzi) un Lilija Lipora. Mani interesē kādas būs 13 stundu maratona beigas. Pieslēdzos tiešraidei. Izlec paziņojums, ka Ramona Galkina skatoties kopā ar mani. Pasmaidu. Ir satumsis, skatuvi apgaismo prožektori un dejo Agnese Bordjukova – ar viņu manas “819 minūtes dejas mākslas” sākās un arī beigsies.

Lai arī dejas ierakstu video formātā neizbaudu tik ļoti kā deju klātienē, nojaušu Agneses kustībā prieku – deju dejas pēc, un ko gan vairāk pēc trīspadsmit stundām kustības vajadzētu? Izskatās, ka viņa izbauda šī dejas maratona beigas un es izbaudu viņas tuvošanos finišam. Monitorā, kas visu dienu skaitījis minūtes, parādās ilgi gaidītā 819. minūte. Dzirdu skatītājus – viņi priecājas kopā ar Agnesi, kamēr viņa plaši izplestām rokām lēni griežas skatuves malas virzienā, līdz pavisam vienkārši, bez liekas uzspēles noiet no skatuves. Visi aplaudē, gavilē un priecājas. Dejas maratons ir noslēdzies, ierakstā dzirdu pēdējās kopīgās gaviles, un tiešraide beidzas.

Titulattēls: dejo Lelde Feldmane un Jānis Putniņš, publicitātes foto