Santa Remere**

No 9. līdz 11. februārim H2O6 kvartālā Rīgā norisinājās Baltijas Dejas platforma, kuru profesionāļi apmeklēja tik kuplā skaitā, ka vien uz retiem pasākumiem atlika biļetes arī plašākai publikai. Jāsaka, ka ir liela bauda piedzīvot laikmetīgās mākslas notikumus starptautiskas publikas piepildītās zālēs savā pilsētā un bez ceļošanas. Sajūta “kā ārzemēs” vai patiesībā vēl vairāk – sajūta, ka mēs esam tās ārzemes, kuras ar ieinteresētu skatienu ierauga pirmatklājējs vai jau izveidojies baltiešu draugs, un ir iemesls arī pašiem no malas paskatīties uz sevi, kādi tad esam un ko gribam pateikt.

Viens no jautājumiem, kas bieži tika cilāts Dejas platformas starpbrīžos, ir katras Baltijas valsts atsevišķā un kopīgā identitāte. No starptautiskās publikas ekspertiem, festivālu producentiem, arī žurnālistiem bieži nācās dzirdēt, ka “mēs par Baltiju īstenībā nezinām neko, mums skolā bija tikai viens paragrāfs, un viss”. Varētu jau teikt, ka arī mums skolā par Beļģiju vai Somiju neko specifiski daudz nemācīja, taču es jūtu, ka pazīstu šīs valstis caur viņu radīto kultūras mantojumu un cilvēkiem. Jau pirmajā dienā īru žurnāliste man paspēja pavaicāt – kādi tad ir latvieši? Blakus stāvošā francūziete saka, ka spēj atšķirt – Lietuvas dejotāji ir tuvāki Briseles skolai, tehniskāki, Igaunija ir vairāk nordiska, konceptuāla un pārsteigumu pilna, bet Latviju vēl nav sanācis “atkost”. Mikrofons tiek pagriezts pret mani, un es saku, ka uz šo jau nu gan es kā iezemiete nespēšu atbildēt, bet, iespējams, spītīga noturība ir pirmais, kas nāk prātā. Neesam ne Rietumi, ne Austrumi, ne Ziemeļi, ne Dienvidi, ne katoliski, ne nordiski, un cenšamies norobežoties no austrumu kaimiņa ietekmēm… Bet tad attopos, ka mēģinu sniegt atbildi, pieņemot lielvalstu kultūru kā standartu, kam tā nav jābūt. Tas ir kā skaidrot, kā garšo džekfrūts, kādam, kurš to nav ēdis, atkal jau to salīdzinot ar vistu. Tā vietā mēs varam vienkārši iet iekšā izrādē un pieredzēt to, kāda tā ir pati par sevi. 

 Are we human or are we dancer***

Starptautiskas platformas un izrāžu skates ļauj popularizēt konkrētā reģiona vai valsts – šajā gadījumā Baltijas valstu – deju, celt tās kvalitāti, piesaistīt finansējumu un radīt starptautisku interesi par mūsu reģionu. Baltijas Dejas platformu iepriekš rīkoja mūsu baltiešu kaimiņvalstis, kurās šī nozare tiek jau ilglaicīgi atbalstīta un izprasta arī no kultūrpolitikas veidotāju puses, bet šogad platforma pirmo reizi notika Rīgā. Un, jāsaka, noritēja iespaidīgi – H2O6 kvartāla gaiss visas trīs dienas šķita gandrīz vai elektrizēts, jo šeit notika Latvijas laikmetīgās dejas ja ne gluži kristības, tad vismaz pilngadības svētki. Dejas platforma, līdzīgi kā citi uz profesionālo auditoriju orientētie pasākumi, funkcionē kā tirgus, kurā programmu veidotājiem noskatīt, izvēlēties mākslinieku, atrast sadarbības partnerus vai jaundarbu veidotājiem piedāvāt savu jaunāko produktu. Tomēr gribētos teikt, ka šis drīzāk ir “tirgus” ne tik daudz merkantilā, bet gan plašākā nozīmē – kā vieta, kur primāri notiek cilvēciska enerģijas apmaiņa, kur satiekam, ieraugām, iepazīstam cits citu un kur atbrīvotā gaisotnē veidojas jaunas draudzības un attiecības, no kurām tad var rasties arī praktiskas sadarbības.

Viens no pirmajiem darbiem, ar kuru tiek atklāta platformas programma, ir lietuviešu horeogrāfa Dovida Strimaiša (Dovydas Strimaitis) “A Duet”. Uz skatuves mēs redzam vīrieti un sievieti, kas nepagurstoši un precīzi dejo bez mūzikas, mēs dzirdam tikai viņu skaļo elpu. “Mūsdienu cilvēka domāšana, esamība un pasaules uztvere ir dialogā ar klasiskās dejas fizisko tehniku. Kā tas viens pretojas otram, kā tas ir – to dejot, un kā tas savstarpēji mijiedarbojas,” intervijā Latvijas Radio 3 skaidro Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāja Inta Balode. Deja šajā gadījumā ir dialogs jeb sarunas meklējums starp bieži vien nošķirtām, pretstatītām lietām – tādām kā, piemēram, tradīcija un inovācija, brīvība un disciplīna vai arī laikmetīgā un klasiskā deja, ko izjūtu kā caurviju motīvu visā platformas programmā. “A Duet” liek padomāt, bet, pirmkārt jau, sajust pašam sevī – kas mani personīgi saista pie senās, vēsturiskās tehnikas un kādā veidā tā attiecas uz šodienu? Vai es vairāk novērtēju pūles un precizitāti, vai arī man svarīgāka ir atbrīvošanās no ierobežojošajiem likumiem, ieklausīšanās ķermenī un tā jaunu spēju atklāšana plašākā mērogā? Vai abi? Varbūt es ceru, ka tieši deja spēs būt tas tilts vai līme, kas atradīs veidu, kā savienoties vai mijiedarboties pārpasaulīgajam ar aktuālo, izfantazētajam ar reālo, prātam ar ķermeni un daudziem citiem vēsturiski ieviesušos opozīciju pāriem?

Esmu platformā, pārstāvot laikmetīgās skatuves mākslas organizāciju, lai noskatītu māksliniekus, ar kuriem potenciāli varētu veidoties sadarbības teātra nozarē. Atsevišķas specifiski laikmetīgajai dejai raksturīgas nianses un iestrādes man nav tik labi pazīstamas, mani vairāk interesē konceptuālie darbi un tas, kā konkrētie mākslinieki strādā ar telpu un skatītāju, kā arī tēmas, kuras viņi pēta darba veidošanas procesā. Un divu stundu pičinga jeb ātro prezentāciju bloks, kas katrā platformas dienā aizņem priekšpusdienas daļu, maniem mērķiem ir ļoti noderīgs – vienā sesijā izdodas iepazīt piecu mākslinieku profilus un atzīmēt, kurus darbus tuvākā gada laikā vēlos aizbraukt noskatīties klātienē. 

Kaut arī katram māksliniekam ir sava prakse, atšķirīga metode, rokraksts un pičingos mēģināts parādīt sabalansētu baltiešu daudzveidību, tos caurstrāvo (daudzpusīgi aplūkots) savienošanās un vienotības motīvs. Var izteikti just, ka nozares mākslinieki meklē jaunus veidus, kā sadzīvot šajā pretrunīgajā, sarežģītajā pasaulē un laikā. Un es pieļauju, ka tieši Baltijas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ šobrīd skatieni tiek vairāk vērsti mūsu virzienā un tāpēc arī sabraukuši tik daudzi viesi. Tomēr par akūtajiem ģeopolitiskajiem jautājumiem runājam maz, vismaz pirmās dienas prezentācijās savienošanās tiek meklēta plašākā mērogā – starp ķermeni un lietisko pasauli, starp ķermeņa kustību un zinātniski radītajām tehnoloģijām, starp dabiski doto un pašu izgudroto. Latviešu mākslinieku duets “IevaKrish” demonstrē hibrīdu dejas savienošanos ar telpu, medijiem un analogām tehnoloģijām – viņi meklē veidus, kā, pievienojot ķermeni modulārām sistēmām, var horeogrāfiski radīt skaņu un mūziku. Viņu prezentācija mazliet līdzinās zinātniskai utopijai, kas, iespējams, skaidrojams ar to, ka abi mākslinieki ir ne tikai aizrautīgi dejotāji un horeogrāfi, bet arī scenogrāfi ar interesi par dejiskās un fiziskās telpas radīšanu. 

Vēl izteiktāk vēlmi savienoties ar nedzīvo pasauli var just mākslinieka, inženiera un Lietuvas Kosmosa aģentūras dibinātāja Julijona Urbona prezentācijā, kurš mūs iepazīstina ar dizaina horeogrāfiju – unikālu metodi, kas, cik noprotu, ļauj pieredzēt otra cilvēka deju, izmantojot tehnoloģiski sarežģītus simulatorus un gravitāciju. Viņa stāstījumā es nolasu jautājumu: “Kā nebaidīties no mašīnām?”, kas acīmredzami izriet no pieņēmuma, ka šādas bailes mums ir. Dejas attiecības ar bailēm un drosmi noteikti iezīmējas kā vēl viena spēcīgi klātesoša tēma. 

Bailes no zinātnes, kuru veicinām, bailes no pašu radītās nākotnes, bailes no vientulības un kontroles zaudēšanas, kas pārtop apsēstībā ar vēlmi visu nevainojami ieprogrammēt. Tik daudz aparātu, bet kā panākt vienkāršību? Kā eksistēt kopā, nevis nodrošināties komfortablai vienatnei? Julijona Urbona prezentācijā ieskanas arī kāda mākslas pasaulē retāk dzirdama nots – kā savienot biznesa idejas ar sabiedrības interesēm? Kā testēt un pārbaudīt šīs attiecības, lai tās nebūtu izmantojošas un hierarhiskas? Atbilde uz daudziem no jautājumiem varētu būt: to var panākt, dodot lietām tām nepieciešamo laiku. Bet arī šeit Julijonam ir risinājums – roboti nenogurst, ar viņiem var piedalīties mēģinājumos teju bezgalīgi, ir tik daudz iespēju sākt centienus atkal un atkal no sākuma, kamēr cilvēka, pat dejotāja, resursi tomēr ir ierobežoti.

We didn’t start the fire****

Daudzu mākslinieku deklarācijas ir tiešas, apņēmīgas un bez kompromisiem, viņi ir gatavi iet galējībās, cenšoties tikt līdzi laikam un noķert strauji mainīgo pasauli, pār kuras attīstību šķietami zaudējam kontroli. Savukārt citi uzdod jautājumu – vai mums tas tiešām ir jādara? Vai mums ir jākontrolē vai jānes atbildība? ​Lietuviešu dejas kompānija “Low Air” meklē inovatīvus veidus, kā savienot ķermeni ar pilsētu – savienot pilsētvidi ar dejas elementiem caur sabiedriski aktīvām un izglītojošām akcijām, kas spēj saliedēt paaudzes un kopienas. Šeit gan gribētos piebilst, ka platformā pietrūkst ķermeņu daudzveidības, uz kuriem deja attiecas. Cilvēku ar invaliditāti klātneesamību prezentētāju rindās gan kompensē Lietuvas “Dansema Dance Theater” iespaidīgā prezentācija – šai kompānijai ir patiešām ilggadēja pieredze un izkopta prakse, veidojot dejas darbus kopā ar bērniem arī ar smagu invaliditāti. Igauņu māksliniece, horeogrāfe un dejotāja Valērija Januškševiča (Valeria Januškevitš), prezentējot savu jaunāko solo darbu “Burn Baby Burn”, reflektē par kustību un ekoloģisko trauksmi, vēršot uzmanību uz to, kā indivīds reaģē uz draudošajām klimata pārmaiņām un cik ir viena cilvēka spēkos, lai kaut ko mainītu. Savukārt Kanādā dzīvojošā latviešu horeogrāfe Sintija Žīgure drīzāk aicina visus “atspringt”, atbrīvot grožus un atrast kontaktu ar savu iekšējo pasauli, viņa strādā ar psiholoģiskajiem un fantāzijas tēliem, pētot spēka un neaizsargātības potenciālu, kas slēpjas mūsu ķermenī.

Šos meklējumus, bet jau no cita rakursa, sajūtam arī pieminētajā Dovida Strimaiša “A Duet”, kurā dejotāji cīnās ar klasisko baletu. “Šīs cīņas mērķis nav otru sakaut, bet ļaut tam pacelties,” – teikts izrādes anotācijā. Tās ir 45 minūtes, kurās katrs pats varam izcīnīt savas iekšējās cīņas, arī attiecībā uz mīlestību pret tradīciju un vēlmi atkāpties no tās. Kā programmas atklājēja šī izrāde trāpīgi uzdod platformas toni, šķietami jautājot: “Kas ir laikmetīgs?” Šis jautājums, liekas, joprojām kā cirvis karājas pāri galvām šajā reģionā, kur katrs jaunrades centiens tiek saasināti uztverts kā apdraudējums, nevis pienesums tradīcijai, savukārt sakāpinātās brīvības alkas pavada pieredzes un atbalsta trūkums un līdz ar to arī zināma nepārliecinātība par sevi, kas traucē spert drošus soļus jaunu meklējumu teritorijās, līdz šī pacietība trūkst… Tāpēc mani īpaši uzrunā vēlāk pičos Lizas Baliasnajas (Lietuva) pieminētais darbs par viņas ķermeņa attiecībām ar nazi – “tik asu kā Rietumu prāts”.

Pārtrūkusi pacietība manifestējas protestos, groteskā un izaicinošas postironijas formātos – kā performatīvajā latviešu kolektīva aktā “FrostBite”, kurā piedalās trīs cilvēciski izpildītāji (Krišjānis Elviks, Anna Ansone, Jete Lona Hermanis) un ūdensauga sakne. Izrāde šķietami parāda sintēzes procesu starp organisko (kuru pārstāv sakne un dažādi cilvēciski instinkti) un digitāli renderēto, posthumāno pasauli, kas joprojām rotē ap antropocentrisku simboliku, izdzīvojot dažādus cilvēka pieaugšanas un attīstības posmus. 

Protests un eksplozīva reakcija uz ierobežojošām kanona formām un sabiedrības gaidām, manuprāt, ienāk arī izrādē “The Myth: Last Day”, kas atzīta par labāko Igaunijas skatuves mākslas iestudējumu 2022. gadā. Pseidoarheoloģes tēlā, kuru publikas priekšā iemieso kailā Neti Nīganena (Netti Nüganen), var just Vīnes un Amsterdamas skolas transgresīvās ietekmes. Dejotāja rokas arvien dziļāk un dziļāk mālainās zemes slāņos, meklējot jaunas formas un izdomājot mītus, kas kulminē blekmetāla iedvesmotā pastarās dienas rokkoncertā, kurš liek atdzīvoties pasaules drupām. 

Abus minētos darbus raksturo galēja intensitāte, bet vienlaikus arī laiks, kas atvēlēts, lai ievestu publiku šajā distopiskajā visumā un ļautu tai piedzīvot savu personīgo izvirdumu, kā arī pārliecība par savai dejai piemītošo, pārmaiņas nesošo enerģiju. Šis atgādinājums mums (publikai, sabiedrībai) ir konstanti nepieciešams kā pulss, kurš liek atcerēties – kamēr mēs esam un kustamies, viss joprojām ir mūsu rokās, mēs varam mainīt, labot, saudzēt šo pasauli, jo enerģija ir nezūdoša un tā turpināsies arī trūdu un zvaigžņu putekļos.

“A Duet” piesauktais “palīdzēt pacelties, nevis sakaut” manī rezonē vēl arī igaunietes Svetas Grigorjevas radikālā maiguma izrādē “Dances to Dream, Res(is)t and Sleep to”. Man palaikam gribas piebakstīt blakussēdētājai un pateikt kaut ko tik muļķīgu kā: “Skaties, tā mazākā meitene mierīgi cilā lielāko!” Jo lielākais vienmēr nav stiprākais, un sievietes (neatkarīgi no izmēra) spēj būt atbalstošs spēks cita citai. Izrādē mēs tiekam ieaicināti rāmā, gaišā, meditatīvi feministiskā telpā, kurā sešas dejotājas, maigi “mīcoties” pa grīdu, vispirms uzbur pieņemošu telpu un priekšnosacījumus, lai izrādes gaitā, neizjūtot diskomfortu, mēs katrs varētu sakontaktēties ar savu klēpi un caur to arī ar mūsu senču un radītāju paaudzēm – ar savām vecvecvecvecvecvecmāmiņām, izjūtot solidaritāti ar sievietēm, kas turējušās pretī vardarbībai, bet vienlaikus vēlējušās gūt un iepazīt savu baudu (nevis tikai kalpot par vīrieša baudas instrumentu). Šī vēlme bijusi dzīva vienmēr un visās kultūrās, bet tikusi un joprojām daudzviet tiek varmācīgi kontrolēta. Liego meditāciju palaikam pārtrauc arī manifesti un saukļi, kas deklarē zinātniskus un vēsturiskus faktus un statistiku, kura attiecas uz aborta aizliegumiem un sieviešu veselību. Mēs tverkojam, mēs iepazīstam savu seksualitāti, mēs pieņemam, ka ķermenis ir mīlams, nevis pretīgs un neķītrs, mēs atgriežam “kvīrīgo” igauņu folklorā, mēs dejojam pretapaugļošanās deju. “Mēs tagad dejojam par Hondurasu… un tagad par Poliju un dažiem štatiem ASV, kur sievietes tiek sodītas…” Izrādei šķietami izdodas šķīstīt skarbo realitāti ar apņemšanos vismaz šeit klātesošās grupas ietvaros doties pieņemošākas un saudzīgākas pasaules virzienā, par kuru šobrīd vēl tikai sapņojam. 

 I did it my way*****

Novērtēju to, ka konceptuāli gan pičingu, gan izrāžu programma veidojas kā integrēts pasākums, kurā katra nākamā prezentācija vai izrāde vēlreiz iztaujā iepriekš redzēto, tādējādi cenšoties konceptuāli pietuvoties laikmetīgās dejas… būtībai. Visa Baltijas Dejas platforma ir kā publiska refleksija par to, ko nozīmē deja šodien un šajā reģionā. Procesā ir iesaistīts arī liels skaits profesionālas un ieinteresētas publikas, tāpēc starpbrīžos, kurus pavadām turpat H2O6 kvartāla pārdomāti iekārtotajos koridoros pie apaļiem galdiem, stāvgaldiem, palodzēm, dīvāniņiem, grozoties ap kafijas un uzkodu letēm, notiek daudz intensīvu sarunu. Pēc redzētā katram ir viegli un bez lieka stīvuma atrast gan sarunu biedru, gan interesējošo mākslinieku– platformas norisi ir plānojuši dejas nozares cilvēki, tai ir nevainojams taimings.  

Kādā brīdī atceros apmēram šādu frāzi no Džordžijas Ouklijas filmas “Zilā Džīna”: “Ķermenis sajūt to, ko prāts saprot tikai vēlāk.” Liekas, tā paskaidro, kādā tieši veidā deja sniedz atbildes. Kā jebkura māksla tā var palīdzēt noturēt cilvēcisku līdzsvaru mutuļojošos notikumos vai likt izkustēties stagnācijai. Un tā var vest mūs tuvāk patiesībai, jo ķermenis vienmēr zina patiesību pirmais.

Un patiesība var izrādīties visvisāda. Arī tāda, ka reizēm ir jāatgriežas pie zināmā un pārbaudītā. Kā Ērika Ēriksona un Krišjāņa Santa izpildītajā “Vērpetes” dejā, kuru pirmo reizi piedzīvojām pirms gandrīz desmit gadiem. Dejotāji izrādi ir atjaunojuši un izdzīvo vēlreiz, jau ar nobriedušāku attieksmi. Virpuļojošais dejas pāris, kurš ap sevi visu laiku piesaista, atgrūž, pārvirza publiku pa dejas telpu, palaikam pārdalot pūli jaunos “burbuļos” un pusēs, parāda to, ka, līdzīgi kā grāmatas, arī dejas metaforas dažādos laikmetos tiek lasītas atšķirīgi un nenoveco.

Savā veidā līdzīga atziņa, bet caur atšķirīgu formu strāvo arī no tehniski apbrīnojamā lietuvieša Lukasa Karveļa (Lukas Karvelis) dejas darba “Yet Another Day in Paradise”, kurā puišu duets cenšas atklāt viens otra dziļākās vēlmes un to, cik lielā mērā ir aizsniedzamas mīļotā cilvēka visdziļākās dzīles. Taču šis ir darbs, kurš nemitīgi mainās, – tajā mijas ne tikai laikmeti un estētikas, caur kuriem ved mīlas stāsts, bet reizi no reizes kaut kas izmainās arī jaunā vietā un kontekstā rādītās izrādes formā. Kādā brīdī mākslinieki to apvērš otrādi un dejo no gala un sākumu, ļaujot šajā formā ieraudzīt vēl jaunu un negaidītu lasījumu, kas pamatu pamatā tomēr stāsta to pašu.

Trešās dienas pičingu igauņu mākslinieks Johans Rozenbergs (Johhan Rosenberg) sāk ar vārdiem: “Man ir postpadomju ķermenis, kuru es gribu izplest un izpētīt.” Lai arī dalībnieku vidū ir daudz svaigas iedvesmas no atzītām starptautiskām skolām Nīderlandē, Vācijā, Francijā, Beļģijā un citur, man arvien interesējošāks kļūst tieši vietējā ķermeņa un kustības meklējums, pat ja reizēm tas vairāk liek domāt par ierobežojumiem, nevis jau sasniegtiem plašiem horizontiem, dodot iespēju tiem pietuvoties palēnām un kopā. Latviešu horeogrāfes Līgas Ūbeles kustību lekcija “Bez nosaukuma”, kas radīta, iedvesmojoties no Džona Keidža “Lekcijas par neko”, ir gaumīgs dejas darbs, kas pēta cilvēku klātesamību. Septiņi dejotāji, kuri izskatās pēc Latvijas lepnuma – akadēmiskajiem koristiem –, stingri ievēro Keidža veidoto struktūru, vedot publiku tuvāk tukšumam, nebūtībai, tai vietai sevī, kurā spēsim atpazīt, ko mums nozīmē “nekas”. Izrādes jautājums: “Kas slēpjas mūsu prāta un sirds klusākajos un tukšākajos nostūros?” var likties mazliet naivs, bet, skatoties, kā dejotāji, pamīšus ejot un apstājoties, nepaguruši seko precīzam kustību ritmam, manā tukšākajā stūrītī kā prožektors uzmirdz atklāsme – šiem “postpadomju ķermeņiem” vajag tikai mazliet laika un regularitātes, lai viņi atbrīvotos no bailēm kļūdīties un iegrūvotu drosmīgā, pašpaļāvīgā ritmā. 

Kā liecina Baltijas Dejas platformas divi pēdējie darbi – lietuvietes Gretes Šmitaites (Grėtė Šmitaitė) “Craks” un igauniešu Hannas Kritenas Tangso un Sigridas Savi (Hanna Kritten Tangsoo, Sigrid Savi) “COWBODY/ Oh wow, it’s you!” –, reizēm cilvēka svarīgākā cīņa var būt vērsta uz iekšējā prieka atrašanu. Tā var notikt, gan sāpīgi atveroties pasaulei vienatnē, gan sinhronizējoties ar otru cilvēku ikdienas rutīnā. Prieka meklējumu ceļi var būt visdažādākie un sarežģītākie, tomēr vislielāko gandarījumu šajā pasaulē gūstam no sapratnes un pieņemšanas, un šeit ne tikai sievietes, bet arī kaimiņvalstis var būt lielisks atbalsts cita citai.

Esmu bijusi diezgan daudzos šāda veida tīklošanās un izrāžu skašu pasākumos, tāpēc novērtēju, cik gludi darbojās Rīgas notikuma formāts. Var jau būt, ka atslēga ir H2O6 kvartāls, kas atrodas mazliet nomaļus Pārdaugavā bez vilinošiem tūrisma objektiem apkārtnē un spēj piedāvāt pietiekami dažādus telpu risinājumus, lai varam koncentrēties uz katru izrādi, pieredzēt tās atšķirīgi un ar savu wow! momentu. Varbūt sava loma ir arī aukstajam laikam vai ielūgto viesu sarakstam, bet mēs visi lielākoties paliekam kvartāla sienās, kuras trīs dienas šņāc iespaidos un sarunās kā spiediena katls.

Domāju, ka Baltijas Dejas platformas apmeklētāji šajās dienās pamanīja arī bļitkotājus, kas kuplā skaitā bija satupuši turpat līdzās uz Zunda kanāla ledus. Kā tāda paralēlā pasaule, blakus tusiņš, kas nevilšus liek vilkt paralēles ar dejas kopienas pulcēšanos. Bļitkošana prasa zināmu izturību un pacietību sagaidīt savu “zivi”, bet galvenokārt tā sniedz patīkamu koleģiālu kopā būšanu paskarbos apstākļos, kuros varam uzmundrināt cits citu. Pārrodoties no “copes”, varu teikt vien to, ka šis bija viens ļoti jaudīgs pasākums, kas atgriež enerģiju un pašapziņu un iezīmē mūs arī pasaules kartē.

Titulfoto no Svetas Grigorjevas izrādes “Dances to Dream, Res(is)t and Sleep to” (Igaunija). Autors: Rihards Klaužs.

*Citāts no Nielslena Lielsliena dziesmas “Kad kniebējs kniebj”.

**LJTI mākslinieciskā vadītāja, kultūras kritiķe un publiciste. Raksta par skatuves mākslu, fotogrāfiju, grāmatām un kultūras piedāvājumu bērniem.

***Precīzi citēta rindiņa no grupas “The Killers” dziesmas. Jautāts, kādēļ izvēlēti šādi vārdi, grupas solists teica, ka Amerika “izaudzinājusi dejotāju paaudzi – cilvēkus, kuri baidās kaut par soli atkāpties no ierindas. (America was “raising a generation of dancers, afraid to take one step out of line”). Gribētos domāt, ka šodien vārdam “dejotājs” ir pavisam cita, drīzāk pretēja nozīme.

****Billija Džoela dziesmas nosaukums, uz kuru savā prezentācijā atsaucas Valērija Jankušēviča.
*****Frāze no Frenka Sinatras dziesmas, pie kuras izrādē “Cracks” dejo Grete Šmitaite.