29. martā “Dons Kihots” piedāvāja skatītājiem iemiesotu romantisku komēdiju. Galveno lomu izpildītāji Jolanta Lubēja un Amirs Dodarhodžajevs savu prasmi izspēlēt šo žanru jau pierādījuši sezonas jauniestudējumā “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)”, un nu ir piešķīruši sirdssiltu humoru saviem Kitrijas un Bazila tēliem. Tomēr mākslinieku tandēms ir savā ziņā nevienlīdzīgs – Lubēja Kitriju dejo jau trešo sezonu un par savu izpildījumu ir saņēmusi Dejas balvu, kamēr Dodarhodžajevam Bazila lomā šī ir debija.

Taču abu mākslinieku pieredzes atšķirība ir knapi manāma. Pāra saskanīgums aktierspēles manierē un izteiksmīgumā ir izrādes stiprā puse. Abi ir izrādei atbilstoši teatrāli, ar pieļaujamu pārspīlējumu. Tam var pretstatīt citu pāri – Anniju Kopštāli un Kārli Cīruli, kuri savu pirmo kopīgo “Donu Kihotu” ar gaumīgu humora un lirisma savienojumu un kinematogrāfisku reālismu izdejoja janvārī. Abi sastāvi veido ļoti atšķirīgu pieredzi – kamēr Kopštāle un Cīrulis “ievelk” izrādē, liek ticēt un just līdzi sižeta atrisinājumam, Lubēja un Dodarhodžajevs gādīgi “nosēdina” skatītāju novērotāja pozīcijā, ļauj smaidīt un baudīt. Un pat ja ne visi smaida receptes noslēpumi ir atšifrējami – citādi pazustu mākslas burvība –, atskats uz dažiem tā mehānismiem ir iespējams.

Lubēja Kitrijas tēla radīšanai izmanto katru muskuli un izrādes rekvizītu. Pirmo iespaidu par viņas varoni rada augstie lēcieni, kas vienlaikus parāda gan dejotājas tehnisko līmeni, gan Kitrijas kaismīgumu. Kustības un žesti veikti ar maksimālu amplitūdu un skaļumu: ja lēciens – tad lidojums, ja piruete – tad virpulis, ja skatiens – tad uzplaiksnījums.

Pirmajā variācijā dejotāja izrāda arī Kitrijas galveno komunikācijas līdzekli – vēdekli. Ar to viņa ne vien uzsver dejas ritmu, bet arī uzrunā, kautrējas, dusmojas, atraida – savienojumā ar Lubējas izteiksmīgo mīmiku tas pat statiskās pozās pilnvērtīgi aizstāj verbālu valodu. Rodas nožēla, ka solo variāciju ar vēdekli noslēguma grand pas de deux šajā iestudējumā dejo Kitrijas draudzene, atņemot svarīgu, atpazīstamu Kitrijas “teksta” daļu.

Jāizceļ variācija ar kastaņetēm: pirms tās uzsākšanas Lubēja ietur īpaši garu pauzi, un kastaņešu klaboņa klusumā liek nepacietīgi gaidīt slaveno deju. Prātā nāk vārdi no Somerseta Moema romāna vai latviešiem pazīstamāka tā atainojuma Jāņa Streiča filmā “Teātris”: “Ja taisi pauzi, tad izturi! Jo lielāks aktieris, jo lielāka ir viņa pauze.” Lūk, Jolantā Lubējā ar kastaņetēm rokās parādās kaut kas no Džūlijas Lambertas, jo pauze padara jau tā atpazīstamo variāciju par pilntiesīgu pirmā cēliena kulmināciju.

Debitantam Amiram Dodarhodžajevam izdodas neizšķīst partneres piesātinātajā tēlojumā. Pirmajās rotaļīgās greizsirdības ainās šķiet, ka Lubējas emocijas ir asākas un aizraujošākas, taču Dodarhodžajevs drīz vien spēj tās tikpat spilgti atspoguļot skatienos un galvas pagriezienos. Salīdzinot ar Kitrijas daudzveidīgajiem atribūtiem – vēdekli un kastaņetēm, Bazilam tikai uz mirkli ir ģitāra, tāpēc viņam jāuztur varoņa muzikālā identitāte ar labu Minkusa partitūras izjūtu,ko viņš dara sekmīgi.

Pirmā cēliena saulainajā atmosfērā tēli uztur raitu, meistarīgu dialogu. To aizēno tikai divi pacēlieni, kas pagaidām neizskatās droši un liek satraukties. Taču dejotāji spraigi turpina deju un labo iespaidu otrajā cēlienā. Dodarhodžajevs lieliski pielieto savas mīmikas prasmes viltus pašnāvības ainā.

Baleta kulminācija trešajā cēlienā ir izdejota veiksmīgi. Adagio noslēgumā slavenais poisson pacēliens pagaidām tiek izpildīts ar vienas, nevis abu roku atlaišanu. Nedēļu pirms izrādes, kad Dodarhodžajevs dejoja trešā cēliena variāciju koncertā “Aivars Leimanis: Piecdesmit gadi uz skatuves”, tajā bija jaušama nervozitāte un nepilnīga muzikalitāte. Taču debijā izrādē izpildījums ir viegls un tīrs. Nedaudz mulsina krasais mūzikas palēninājums variācijas vidū. Iespējams, tas ieviests, lai dejotājs varētu parādīt lielāku griezienu skaitu piruetē un demonstrēt nevainojamu līdzsvaru tās noslēgumā. Lēcieni kā variācijā, tā pas de deux noslēgumā ir nepiespiesti gaisīgi, taču tie nepadara bārddzini Bazilu par apmaldījušos aristokrātu – saturiskā līdzsvara noturēšana ir teicama.

Kāds tad īsti ir Dodarhodžajeva Bazils un ar ko viņš atšķiras no citiem Rīgā redzētajiem? Skatītājiem ir tendence salīdzināt, bet es drīzāk vēlos formulēt atšķirības, nevis izteikt spriedumu. Rīdzinieku atmiņā vēl ir Filips Fedulovs, kurš savu pēdējo “Donu Kihotu” LNOB izdejoja pagājušā gada maijā. Viņa Bazils bija vizuāli spilgts, tajā savienojās romantiskums un pašpārliecinātība. Kārļa Cīruļa pieeja Bazila tēlam līdzinās crescendo – varoņa dedzīgais temperaments tiek atklāts pakāpeniski, sasniedzot kulmināciju trešajā cēlienā. Atšķirībā no Fedulova, Dodarhodžajevs ir drīzāk jauneklīgs, naivs un aizkustinošs nekā apņēmīgs; atšķirībā no Cīruļa, viņš pauž raksturu iespaidos, nevis pārdomātā, strukturētā vēstījumā. Taču, pavērojot šo interpretāciju dinamikā, var nonākt pie jauniem secinājumiem.

Jaunais Kitrijas un Bazila tandēms piedāvā šādu izrādes pēcgaršas recepti: bezbailīgas, temperamentīgas kustības, abpusēji izteiksmīgi skatieni, fiziskais un saturiskais līdzsvars, muzikalitāte un vēdekļa vēzieni liesmu uzpūšanai un kastaņešu klaboņa – asumam.

Foto: Amirs Dodarhodžajevs koncertā “Aivars Leimanis: piecdesmit gadi uz skatuves”, foto: Jānis Ķeris

*Kristīna Korneliusa ir valodniece, maģistre angļu filoloģijā. Aktīvi seko Latvijas Nacionālā baleta izrādēm un raksta par tām sociālajos tīklos. Baletu uztver kā valodu, kas nereti ir spēcīgāka un izteiksmīgāka par vārdiem.