Inta Balode

Aizgāju uz Ūtes Lemperes koncertu. Tas bija 18. decembra vakars Latvijas Nacionālajā operā. Sēdēju, skatījos un sapratu. Sapratu, ko tiecas sasniegt laikmetīgās dejas konceptuālais virziens. To pašu, ko vecais labais mazformāta kabarē jau ir sasniedzis.

Īstu, atklātu, tiešu, gudru, sirsnīgu dialogu ar skatītāju. Par aktuālo, par seno, par kontekstu, bez uzspiešanas un samocītas struktūras. Mazliet parunāt, mazliet padejot. Runāt patiesību – nevis pasaules patiesību, kuras nemaz nav, bet individuāla prāta, dvēseles un situācijas patiesību. Mazliet padejot, bet darīt to ļoti pārdomāti, precīzi, maz un ar acīmredzamu pamatīgu sagatavotību un kustības izpratni. Mazliet padziedāt (kabarē gadījumā padaudz padziedāt), mazliet saspēlēties ar vienu vai diviem skatuves partneriem (arī mūzikai jātop uz vietas, bet tās nedrīkst būt par daudz, lai var saklausīt visu notiekošo). Un, protams, būt īpaši tuvam publikai, kur jāiekaro katru sirdi un/vai prātu neatkarīgi no zāles lieluma. Ja mūsdienu dejotājs nemāk dziedat, t.i., nepārvalda savus balss veidošanā iesaistītos muskuļus tādā pat mērā kā citus muskuļus, ir grūti būt interesantam un pieprasītam. Savukārt, saspēle ar skatuves partneriem, kas var būt gan cilvēki, gan lietas, gan gaisma, gan vel viss kaut tas, pierāda skatuves mākslinieka telpas un situācijas izjūtu, kā arī jebkuru solo darbu pārvērš sarunā un līdz ar to pievieno būtisku vērtību. Saruna ar publiku obligāti nenozīmē, ka izskan jautājumi, uz kuram tiek gaidītas atbildes. Saruna nozīmē, ka mākslinieks zina un uzmin, ko domā un jūt viņa skatītājs, un ar to rēķinās. Rezultātā visi ir laimīgi, jo nav vieni šajā pasaulē, kuras gals laikam pārcēlies, un tādēļ vientulība ir vēl jo nepatīkamāka. „Es negribu, lai tu šovakar raudi, es gribu, lai priecājies,” skan vārdi kādā no Ūtes Lemperes dziedātajām dziesmām. Lai mūsu dzīvēs vairāk kabarē!