Inta Balode

7. decembrī starpdisciplinārais projekts „Kompass” ar tēmu laikmetīgā deja un mūzika viesojās Ventspilī. Dejas kritiķe Inta Balode nevarēja piedalīties izbraukumā, tādēļ savas domas par horeogrāfiem Elīnu Breici un Valēriju Oļehno deva līdzi rakstveidā. Tagad Ventspilī nolasīto vēstījumu varat izlasīt arī DANCE.LV žurnālā.

Domāju, ka rakstīt būs vieglāk nekā runāt, bet, izrādās, „Kompasa” veiksmīgais formāts ir mani pieradinājis pie tā, kā labākās domas dzimst sarunās. Tādā attālinātajā saiknē ar māksliniekiem un skatītāju vārdi liekas pārāk sadomāti. Tādi gan ir gandrīz visi vārdi, kas izskan par dejas mākslu. Īpaši par laikmetīgo deju, kurā katrs mākslinieks rada savu pasauli. Protams, arī laikmetīgā deja netop no tukšuma, to nebūt nevar dejot un radīt jebkurš, kā to nereti mīl apgalvot baleta sargātāji. Lai nu kā, bet Latvijas situācijā jau kopš 1999. gada, kad Olga Žitluhina Latvijas Kultūras akadēmijā izveidoja Laikmetīgās dejas horeogrāfijas studiju apakšprogrammu, nav jāmokās ar jautājumiem, kas ir un kas nav profesionāli. Jau trīsreiz pa gandrīz divdesmit cilvēkiem kabatā ir laikmetīgās dejas horeogrāfa diploms. Turklāt gandrīz nevienam to nav nācies durt uz nagliņas.

Elīna Breice ir dejotāja un horeogrāfe, kura savu 2007. gadā saņemto diplomu ir izmantojusi vislabākajā veidā. 2003. gada izlaidums, kurš bija pats pirmais, nonāca kultūras telpā, kur laikmetīgā deja tikai sāka iedzīvoties. Tāpēc absolventi meklēja iespējas kā turpināt nodarboties ar mākslu, vienlaikus gūstot kaut vai kādu iespēju nopelnīt. Toreiz ķerties pie savu izrāžu veidošanas dūša bija tikai retajam, toties vairāki horeogrāfi (Inga Raudinga, Anta Priedīte, Guntis Spridzāns) sāka strādāt dramatiskajos teātros, veidojot mūsdienīgu priekšstatu par deju un horeogrāfiju.

Elīna LKA absolvēja 2007. gadā (ar diplomdarbu „Ribas”, kuru skatoties tirpas gāja caur kauliem), un jau uzreiz kopā ar domubiedriem izveidoja laikmetīgās dejas projektu „Dejas anatomija”, kura ietvaros top dejas izrādes un dažādi pāržanru sadarbības projekti. Droši varam Elīnu saukt par vienu no pirmajiem horeogrāfiem, kas mērķtiecīgi izvēlas iet pa savas mākslas ceļu, nevis meklēt patvērumu pie senākām un infrastruktūras ziņā daudz drošākām un sakārtotām nozarēm. Ja līdz šīm regulāri darbojās tikai 1996. gadā izveidotā Olgas Žitluhinas dejas kompānija, tad nu jau laikmetīgās dejas izrādes ir nostājušās blakus citu mākslu laikmetīgajām izpausmēm. Elīna ik mirkli ir gatava pielikt roku darbiem, kas var palīdzēt nozares attīstībai kopumā – piemēram, pašreiz tiek domāts, ka būtu svētīgi sarīkot Baltijas dejas platformu.

Elīna ir „Dejas anatomijas” galvenais dzinējspēks, viņa tiek galā ar organizatoriskām lietām, nekurn par to, ka viss jādara pašai, lai gan, protams, kā jebkurš mākslinieks, ir pelnījusi, lai savu laiku varētu veltīt radošām lietām. Mēs visi gribam ticēt, ka praktiskā dzīves puse kļūs dejai aizvien draudzīgāka.

Mums ar Elīnu ir paveicies arī tāpēc, ka par spīti daudzajiem pienākumiem, tie neietekmē viņas māksliniecisko garu. Katras izrādes tapšanai ir iemesls, tās ir atšķirīgas, katru reizi tiek meklēti jauni ceļi. Elīna nešļūc uz veciem, pārbaudītiem un novērtētiem paņēmieniem. Izrāde „Es esmu dialogs”, kurā izmantots teksts un kura trāpīgi runā par mūsdienu sabiedrību, ļoti atšķiras no izrādes „Ņem manas acis”, ko raksturo dziļa kustības izjūta un tāda kā pārlaicīga pasaules izjūta. Elīnas meklējumi turpinās tieši kustības virzienā. Katru reizi ir prieks redzēt Elīnu arī dejotājas lomā. Arī nesenajā izrādē „Esi ar mani”, par kuru Elīna jums stāstīs. Turklāt savu kustības izpratni un izjūtu Elīna prot „izstāstīt” citiem – gan lieliem un maziem Elīnas vadītās deju grupas „Ritms” dejotājiem, gan nopietniem dejotājiem un aktieriem, veidojot savas izrādes vai strādājot teātrī.

Ar Elīnu vienmēr var sarunāt, viņa atradīs laiku mums un jums, jo lai gan neesot nekā īpaši par to sapņojusi, nu jau laikam vairs bez dejas savu dzīvi nevar iedomāties. Pajautājiet!

Valērijs Oļehno laikmetīgo deju apguva Latvijas Kultūras koledžā, kur tikai divus gadus ilgo laikmetīgās dejas programmu horeogrāfe un pasniedzēja Ilze Zīriņa padarījusi par gana jaudīgu pamatu, lai dotos studēt uz Latvijas Kultūras akadēmiju, gan arī lai kļūtu par patstāvīgu mākslinieku. Reizēm pat šķiet, ka īsākais apmācības laiks ļauj absolventiem saglabāt vairāk no sava individuālā redzējuma.

Valērijs jau koledžas laikā bija gatavs ķerties pie nopietnu tēmu risināšanas savās horeogrāfijās. Tā teikt, ja runā, tad par nopietnām problēmām. Pēc koledžas Valērijs tika uzņemts Olgas Žitluhinas dejas kompānijā, kļūstot par tās jaunāko dalībnieku. Un arī, šķiet, pagaidām vienīgo, kurš Olgai Žitluhinai bijis gana „labs” par spīti tam, ka viņam nav LKA vai Latvijas Mūzikas akadēmijas diploma.

Atrašanās starp pieredzējušākiem kolēģiem ļāva augt un attīstīties, taču vienlaikus Valērijs izrādījās arī visdrosmīgākais. Kad Olga Žitluhina mudināja savus dejotājus veidot izrādes ar kompānijas dejotājiem, pirmais pieteicās Valērijs – tapa izrāde „MaLoKo”. Atkal par nopietnām un gana drūmām tēmām.

Lai arī Valērija dejas pieredze vairāk nāk no breika dejas, tas nekad nekļūst par pašmērķi. Triki ir tikai ceļš uz kustības izpēti, tie tiek izmantoti tad, ja tiek īpaši palūgti. Teju konceptuāls darbs par šo tēmu bija Valērija solo „Esperanza”, kur dejotājs vispirms jau līdz gandrīz izsīkumam nodzen sevi aizkulisēs, tad turpina virpuļot krist un celties arī uz skatuves. Taču visa lielā kustība notiek gandrīz tumsā, skatītājs kustību dinamiku tikai dzird, tas, kas tiek piedāvāts redzēšanai ir mirkļi starp kustību – Valērijs stāv gaismas starā un mēģina atgūt elpu, lai atkal mestos tumsā.

Vēl viens drosmes apliecinājums bija Valērija aiziešana no Olgas Žitluhinas dejas kompānijas. Lai arī tur dzīve nav no vieglajām, jo trupa vēl aizvien nesaņem regulāras dotācijas, tomēr iespējas salīdzinoši ir lielas un darbs interesants. Valērijs izlemj meklēt savu ceļu un 2011. gada pavasarī Ģertrūdes ielas teātrī nāk klajā ar izrādi „Bez vadiem” – šoreiz strikti paužot, ka pietiek noņemties ar drūmām tēmām, jālūkojas uz dzīves pozitīvo pusi. Izrāde patīk gandrīz visiem, kas to redz. Riskantais pieteikums, ka būs gaiši un jautri, neko nesabojā. „Bez vadiem” dod iespēju gan siltiem smiekliem, gan gana dziļām pārdomām. Turklāt uz skatuves Valērijs ir vienīgais „īstais” dejotājs – kopā ar viņu puiši no ielas dejas un kāds reperis. Vēlreiz pierādījums tam, ka robežas starp mākslām un starp augsto un zemo mākslu kļūst aizvien trauslākās. Labi, ka tā, jo, pateicoties tam, mums, skatītājiem, paveras aizvien daudzveidīgākas pieredzes iespējas.