Maija Treile

DANCE.LV žurnālam intriģējošākais Deju svētku notikums ir 4. jūlija kokļu ansambļu koncerta daļa „Saules taka”, kurā Ērika Ešenvalda mūzika teju 100 koklētāju un citu mūziķu izpildījumā veido laikmetīgu savienojumu ar Olgas Žitluhinas horeogrāfiju breika grupas „Camelot” puišu –  B boy 13, To Lee, SHAMAN, ABC King – sniegumā.

Apmeklēju 3. jūlija mēģinājumu, kurā vēl tiek liktas gaismas, iespaidu par vērienīgo uzvedumu var gūt tikai fragmentāri, taču jau mēģinājumā top skaidrs: šajā projektā enerģija plūst un vibrē tik tiešām ar saules spēku. Koklētāju meiteņu un breika dejotāju puišu satikšanās rada vienlaikus papildinošu un kontrastējošu lādiņu, liekot domāt par mūžīgajiem „Iņ – Jaņ” poliem un to mijiedarbi.

Vēl pirms mēģinājums sācies, satieku koklētāju Kristīni Ādmini, kura stāsta, ka iepriekšējā dienā pirmoreiz noticis mūziķu un dejotāju kopmēģinājums. Neraugoties uz to, ka vēl nav bijis dejai piemērota grīdas seguma un puiši kustības nav izpildījuši pilnībā, Kristīne bijusi pārsteigta, cik labi breika deja sader ar kokļu mūziku.

Jau pēc mēģinājuma sarunā horeogrāfe Olga Žitluhina atklāj, ka projektam ir četrus piecus gadus sena priekšvēsture. Viņai tika piedāvāts veidot horeogrāfiju Ērika Ešenvalda topošajam kokļu mūzikas skaņdarbam. Horeogrāfe toreiz pat satikās ar komponistu, bija iecerēts, ka dejos Olgas Žitluhinas dejas kompānija, taču iecere uz laiku palika gaisā karājoties.

Projekts tuvojošos Deju svētku un tam piešķirtā finansējuma dēļ jau konkrētas aprises ieguva pagājušā gada rudenī. Gada nogalē – decembrī – Žitluhinas dejas kompānija „nosvinēja” bēres. Ņemot vērā, ka ar kompānijas bērēm noslēdzās viens ļoti būtisks posms Žitluhinas darbībā, horeogrāfe nolēma, ka kokļu mūzikas skaņdarba horeogrāfijā varētu sadarboties ar citiem dejotājiem un iedomājās par breika dejotājiem. Teju vienlaikus viņai piezvanīja breika deju grupas „Camelot” pārstāvis, Žitluhina satikās ar grupu, kas izteica vēlmi pamēģināt kaut ko citu, savā dejas pieredzē vēl nebijušu. Olga puišiem piedāvāja šo iespēju. Horeogrāfe un dejotāji sāka darbu. Žitluhina uzaicināja Ivaru Broniču, lai viņš pastrādā ar kamelotiem laikmetīgās dejas virzienā. Tapa dejas materiāls, taču Žitluhina konstatēja, ka uzvedumā to tomēr nevarēs izmantot. „Katram no dejotājiem ir savs, izteiks breika rokraksts. Ir breika elementi, ko viņi var darīt kopā, bet viņus pielīdzināt laikmetīgajai dejai ir ļoti grūti. Meklēju veidu, kā strādāt, nelaužot viņu rokrakstu,” stāsta horeogrāfe.

Breika dejotāji pieraduši uzstāties batlos – 30 sekunžu garos izgājienos/savstarpējās dejas meistarības cīņās. „Saules takas” kopējais garums ir 30 minūtes. Olga Žitluhina uzsver, ka fiziskā slodze ir milzīga: puiši pieraduši īsajos dejas uznācienos darboties uz skatuves ar 150% enerģiju; uzvedumā tā nevar – nomirs uzreiz. Var teikt, ka „Saules takā” kamelotiem no sprinta jāpārkvalificējas maratonam.

Olgas Žitluhinas horeogrāfiskā vīzija sākusies no uzstādījuma, ka teju 100 meitenes, koklētājas, spēlē un tikmēr džeki „mirst”: „Svarīgi, ka princips bija atrasts, un mūzika vairs nebija tik svarīga.”

Šī gan nav pirmā kamelotu satikšanās ar kokļu mūziku. Olga Žitluhina šķietami tik dažādo žanru saderību esot izmēģinājusi „savedot kopā” puišus un koklētāju Laimu Jansoni, kura ne tikai pati nemitīgi meklē novatoriskas kokles skanējuma iespējas, bet pēdējā laikā arī aktīvi un ļoti veiksmīgi sadarbojas ar laikmetīgās dejas jomu (dzīvā mūzika Agneses Bordjukovas izrādē „3/4 ūdens” un Krišjāņa Santa „Ornaments. Krustu krusti”). Toreiz Žitluhina gan nav veidojusi nekādu horeogrāfiju, bet eksperimentējusi, kas sanāks, savienojot divus elementus: par latviešu tradicionālās mūzikas fundamentu uzskatīto instrumentu – kokli un internacionālo mūsdienu ielu deju. Iepaticies esot gan dejotājiem, gan koklētājai, gan skatītājiem.

Olga Žitluhina atzīst, ka „Saules takā” lielākais risks ir darbs ar dzīvo mūziku. Dejotāji un visi mūziķi pirmoreiz pilnā apjomā satikušies tikai dienu pirms koncerta, līdz tam intensīvi dejotāju treniņi noritējuši, izmantojot ierakstu. Līdz ar to tagad vēl daudz kas jāpieslīpē.

DANCE.LV žurnāla ekspresintervija pēc mēģinājuma ar grupas „Camelot” pārstāvi To Lee

To Lee: -Laika nav tik daudz. Rīt jau koncis. Daudz kas vēl ir jāizdara.

DANCE.LV žurnāls: -Kas ir lielākais izaicinājums šajā projektā?

-Dzīvā mūzika. Saskaņot mūziķus, dejotājus, dziedātāju, lai tas viss kopā būtu saspēlēts, būtu kopēja sadarbība. Pirms kāda laika trenējāmies zālē un mums bija viens muzikālais ieraksts, tagad uz skatuves to visu darām dzīvajā un bišķiņ atšķiras. Skaņa kaut kur klusāka, kaut kur skaļāka, un mēs esam pieraduši iepauzēt vienā ritmā, bet te uz skatuves ir pavisam citādāk. Pie tā vajag pierast. Mūziķi skatās uz mums, mēs skatāmies uz viņiem, cik harmoniski esam kopīgi sastrādājušies.

-Bijāt uztrenējušies uz ieraksta?

-Tieši tā. Bija atsevišķi gabali, katru gabalu bijām iemācījušies, salikām kopā to visu pēc tam uz skatuves. Tas ir neierasti.

-Kā Ērika Ešenvalda mūzika sader ar breika dejas stilu? Viegli dejot?

-Olga biedēja, ka mūzika būs mums ļoti neierasta. Bet paklausījāmies mūziku, pamēģinājām un sapratām, ka nav tik traki. Tur ir tādi gabali, kur mūsu klasiskās deju kustības un kopējā bilde pat diezgan solīda izskatās. Pats galvenais, kas man patika, ir tas, ka tas ir kaut kas nezināms. Kokles savienot ar breiku vai breiku savienot ar koklēm – tas līdz šim nav bijis. Un tāda masa kā simts meitenes… Baigi inčīga lieta. Domāju, kad sasēdīsies visi skatītāji, kopējā aura vēl draivu iedos.