Kaspars Rūklis*

Neesmu dejas kritiķis, bet vienkāršs skatītājs, kurš kādā jūnija sestdienā nejauši nonāca Ungārijas Nacionālā baleta institūta (UNBI) 2024. gada eksāmena koncertā Eiffel Art Studios Miklos Banffy Stage. Tas atrodas kādā Budapeštas priekšpilsētā – vietā, uz kuru ar tramvaju no centra jābrauc apmēram pusstundu. Līdzīgi kā Hanzas Perons Rīgā, Eiffel Art Studios no industriālā mantojuma pārtapusi par kultūrvietu, kas saglabājis arī savas pagātnes liecību – vēsturisku vilcienu sastāvus, kuri, tuvojoties starpbrīža beigām, taurē pirmo, otro un trešo zvanu. Liels bija mans pārsteigums, kad izlasīju, ka UNBI radošā direktore ir latviešu izcelsmes balerīna Dace Radiņa. Par to, protams, nopriecājos un nodomāju, ka mans sestdienas pasākums tagad būs ne tikai dejas mākslas baudījums, bet arī inkognito “špionēšana”. Uzreiz to ziņoju Intai Balodei, kura mani pierunāja par šo pieredzi izteikties rakstiski, lai arī “Dance.lv Žurnāls” lasītāji uzzinātu, ko mūsējie dara ārzemēs.

Eksāmena stress dara savu

Šis ir tradicionāls eksāmena koncerts – baleta skolas audzēkņi individuāli, pāros un grupās dejoja klasiskā baleta, raksturdeju, tautas deju, laikmetīgās un stepa dejas priekšnesumus.  Kā jau tādās reizēs mēdz būt, publika sastāvēja no vecākiem un citiem audzēkņu radiniekiem, kuri bija ieradušies ar lieliem ziedu pušķiem jaunajiem māksliniekiem. Protams, bija arī pa kādam man līdzīgam nejaušam apmeklētājam ar biļeti, ko varēja nopirkt Budapeštas operas mājaslapā.

Kopumā koncertā valdīja draudzīga atmosfēra, un tā vien šķita, ka dažus neveiksmīgos kritienus un negludumus publika cenšas apslāpēt ar skaļiem aplausiem un pat ovācijām (ungāru publika ir daudz ekstravertāka nekā latviešu). Dramatisku kritienu un kļūdu manā izpratnē nebija, tomēr visiem jaunajiem baletdejotājiem nekad neizdevās gludi piezemēties uz ceļgala. Tas gan nemazināja kopējo sajūsmu par priekšnesumu.

Dažādu vecumu jaunajām balerīnām šur un tur jāpiestrādā pie kustību sinhronizācijas un, man kā latvietim, kurš padomju laikos bērnībā dejojis tautas dejas, tik svarīgās līdzināšanās. Bet var jau būt ka baleta priekšnesumos tā nav tik izšķiroša. Domāju, ka eksāmenu nokārtoja visas jaunās balerīnas un visi (daži) jaunie baletdejotāji, kuri, kā jau tas laikam baleta pasaulē ierasts, bija uzkrītošā mazākumā – katra maza meitene grib kļūt par balerīnu, bet tikai retais zēns sapņo kļūt par baletdejotāju. Cerams, ka atlikušais vairākums sapņo par kaut ko citu.

Tās arī ir manas vienīgās kritiskās piezīmes par priekšnesumiem. Viss pārējais man ļoti patika un es plaudēju kopā ar vecākiem un radiniekiem, cik vien spēka.

Kas pārsteidza

Klasiskā baleta un tautas deju priekšnesumos pārsteigumus nesaskatīju, bet, kā jau tas nereti notiek dejas izrādēs, dažiem māksliniekiem vairāk nekā citiem izdevās nodibināt kontaktu ar auditoriju. Dažreiz tas bija smaids, citreiz citi signāli, ko arī klasiskā baleta dejās vairākas topošās balerīnas un viens baletdejotājs lieliski “pārraidīja” auditorijai. Par to tiešām bija prieks. Par visizcilāko “dejas komunikatoru” sīkāk izstāstīšu mazliet vēlāk, bet šis aspekts dejā, manuprāt, ir ļoti būtisks. Iespējams, tieši par šo kontaktu ar skatītāju mēs savas baleta prīmas mīlam visvairāk.

Mani pārsteidza arī lieliskais programmas salikums, kurā, kā jau minēju, bija gan klasiskā baleta un tautas deju numuri, gan arī laikmetīgās dejas un raksturdejas priekšnesumi, un, vispārsteidzošākais, – arī divi stepa dejas priekšnesumi. Nodomāju, ka šis ir radošās direktores Daces Radiņas stratēģiskais pienesums.

Stepa renesanse?

Laikmetīgās un raksturdejas priekšnesumi bija skaisti, tomēr, izņemot grupu numurus, mani īpaši neaizrāva. Tie bija formāli, un, ja nesen redzēti Kristiana Špuka un Matsa Eka inscinējumi, īpaši nepārsteidza, drīzāk šķita vēsi un distancēti, bez jau minētā kontakta ar auditoriju. Pārsteidza stepa dejas renesanse, kas mākslinieciski gudri bija iekļauta koncertā – pirmajā tā daļā viens no studentiem dejoja ļoti klasisku, amerikānisku, stepa numuru, demonstrējot tik ciešu kontaktu ar auditoriju, ka par to viņu varētu apskaust ikviens. It kā izmantojot vienkāršus trikus, bet tiešām meistarīgi – zāle gan plaudēja, gan klusēja, gan smējās kā pēc burvju mājiena. Protams, pašam radot lielisku ritmu ar kurpēm un kopumā atstājot vieglu, nepiespiestu, nesamākslotu efektu – uz šo taču tiecas katrs dejotājs, jo īpaši eksāmenā, kurā saspringumu un ciešanas reizēm varēja manīt (kurā eksāmenā gan to nav?). Par šādu vieglumu un kontaktu ar auditoriju sapņo ikviens mākslinieks, skolotājs, pasniedzējs, pārdevējs un publisks runātājs. Domāju, ka šim dejotājam ir liela nākotne uz Andrašī bulvāra opernama skatuves un ne tikai tur. Arī klasisko baletu viņš dejoja viegli, tiesa, arī viņam bija problēmas ar jau minēto piezemēšanos uz ceļgala – tas laikam jaunajiem dejotājiem ir visgrūtākais – kājas ir garas un vēl trauslas, nav pietiekamas muskuļu masas, kā tas parasti ir pieredzējušiem baleta māksliniekiem.

Otrajā daļā viens no priekšnesumiem, kuru iestudējusi Dace Radiņa (tas bija vienīgais, ko no pieteikumiem ungāru valodā sapratu), bija stepa “līnijdeja” ar 12 dejotājiem dažādos vecumos – jaunie mākslinieki uznāca uz skatuves vienā līnijā, deju izpildīja un nogāja no tās, saglabājot šo zīmējumu un atstājot mūs visus viegli “apstulbinātus”. Tas tiešām bija skaisti un lika aizdomāties – vai piedzīvosim stepa dejas renesansi? Ko viņi Budapeštā zina par nākamo dejas modes vilni? Vēlāk lasīju, ka stepa deja ir ne vien laba fiziska aktivitāte, bet arī daudz vairāk nekā citi deju veidi  ļauj “pieslēgt” matemātisko domāšanu, jo tajā viss balstīts precīzos piesitienos. Stepa dejai piemīt arī psihoterapeitiska, nomierinoša iedarbība un tā palīdz iegūt līdzsvarotu psiholoģisko labsajūtu. Tā var palīdzēt atslēgties un saglabāt garīgo līdzsvaru, kas tik ļoti nepieciešams mūsu trauksmainajās, digitalizētajās un uz karu fona ritošajās dzīvēs. Abas stepa dejas iezagās manās domās vēl ilgi pēc eksāmena noskatīšanās – tātad tās laikam bija visa eksāmena koncerta esence ar nomierinošu, meditatīvu efektu. Tā dēļ jutos pilnībā atpelnījis biļetē ieguldītos forintus.

Par Ungārijas Nacionālo baleta institūtu

UNBI tika dibināts pirms astoņām sezonām un tā pirmie studenti ir izauguši par jauniem, talantīgiem māksliniekiem. Ceļā ir arī nākamās paaudzes: bērni institūtā pavada astoņus gadus, pirms tam bērnudārza vecumā uzsākot mācības piecās sagatavošanās klasēs. Pasniedzēji un studenti ar entuziasmu ir radījuši svinīgu vakaru, kurā parādīt apgūto. UNBI mākslinieciskā vadītāja ir Rīgas Baleta skolas 1996. gada absolvente un Budapeštas Operas baleta soliste Dace Radiņa.

Vairāk informācijas par pasākumu pieejams https://www.opera.hu/en/programme/2023-2024/mnbi-vizsga-2024-2023/64271-eloadas-202406081000/

Šī gada martā “Dance.lv Žurnāls” publicēja Interviju ar Daci Radiņu. Tā lasāma ŠEIT.

* Kaspars Rūklis ir kultūras pasākumu apmeklētājs, kuram dažreiz interesē arī balets, tautas un laikmetīgās dejas uzvedumi. Tas visdrīzāk ir tāpēc, ka viņš bērnībā dejoja tautas dejas, vēlāk jaunībā gan tikai katru piektdienas un sestdienas vakaru dejoja naktsklubā (kā apmeklētājs, ne profesionālis). Šobrīd dejo reti, bet labprāt apmeklē dažādus dejas uzvedumus, lai bagātinātu savu kultūras pieredzi. Ikdienā strādā globālā Izglītības un attīstības organizācijā IREX.