Ko darīt ar vilšanos? Par “Polijas dejas platformu 2019” un laikmetīgo deju Latvijā

Annija Belogrudova

2019. gada 5. septembris. Atgriezos savā Gdaņskas hoteļa istabiņā pēc Polijas dejas platformas pirmā vakara, kurā jau biju paguvusi noskatīties trīs no divpadsmit platformas izrādēm un vienu atvērtās programmas izrādi. Redzētais mani atgrieza atpakaļ realitātē, kas nebija tik spīdoša un katarses piepildīta, kādu biju izsapņojusi. No četriem tā vakara darbiem mani uzrunāja tikai viens – “Compagnie Linga” un horeogrāfu Katažinas Gdaņecas (Katarzyna Gdaniec) un Marko Kantalupo (Marco Cantalupo) izrāde flow”. Šis darbs izcēlās gan ar dejas tehniku, gan trenēto dejotāju izturību, gan scenogrāfiju, gan neparasto dzīvās mūzikas pavadījumu – geomungo (tradicionāls korejiešu stīgu instruments, tiešā tulkojumā no korejiešu valodas – “melnā cītara”, vizuāli atgādina lielu, masīvu kokli) skaņas tika miksētas ar elektronisko mūziku. Varētu piekasīties, ka izrāde bija pārāk skaista, kustību kvalitāte un stilistika mazliet atgādināja Pīnas Baušas un dejas kompānijas “Vertigo” valodu miksli, savukārt geomungo mūsdienīgais skanējums – mūsu pašas Laimas Jansones virtuozo kokles spēli, tomēr izrāde mani paņēma savā varā, vismaz veldzējot slāpes pēc tehniska dejojuma. Tas deva cerību, ka viss būs labi.

Skats no izrādes “flow“.

Ir jau brīnišķīgi dzīvot ar ideāliem un ekspektācijām, ka kaut kur citur ir tie lielie talanti, tie, kas rada Mākslu, jo tur laikmetīgajai dejai ir daudz vairāk iespēju nekā mums, Latvijā, kaut vai tāpēc, ka ir vairāk skolu un daudz deju kompāniju visā valstī. Gan jau arī ar finansējumu nav problēmu, spriežot pēc festivāla organizatoriskajiem apjomiem. Biju pārliecināta, ka Gdaņskā es uzņemšu to inovatīvo gaisu, atbraukšu atpakaļ un stāstīšu visiem, cik lieliskas izrādes piedzīvoju tepat, Polijā, un kaut pie mums tā varētu!  Ak, vilšanās… Tomēr nepadevos – mani gaidīja vēl divas izrāžu pilnas dienas. Mierināju sevi ar domu, ka varbūt vienkārši esmu nogurusi.

Skats no Polijas dejas platformas atklāšanas.

Man par nožēlu, arī otrā un trešā diena, lai gan biju labi izgulējusies un apmierinājusi izsalkumu, šķita kā nebeidzams kāpiens lejup. Otrajā dienā no pieciem darbiem uzrunāja divi – Januša Orlika (Janusz Orlik) soloizrāde “Mute” un Pavela Gralas (Paweł Grala) veidotais duets “Template [Clearance]”. Trešajā dienā – no piecām izrādēm neviena, turklāt vienas izrādes laikā atļāvos uzņemt fotogrāfiju, lai atgādinātu sev, cik netoleranta es esmu pret šāda veida darbiem – kontaktimprovizācijas duetā apšaubāmā kvalitātē tika mēģināts pusotrā stundā parādīt civilizācijas vēsturi no pirmatnējā vīrieša un sievietes skatu punkta, izpildītājiem turot rokās klūgu groziņu, suši tinamo paklājiņu un izdvešot dīvainas skaņas, kas it kā imitēja valodas pirmsākumus. Izrādes sasniegums – uzdevu sev gadiem neuzdotu jautājumu:  kāpēc es turpinu uz to skatīties un neatstāju zāli? Bet es tik ļoti gribēju pārliecināties par savu nojautu, kā tas beigsies, un varbūt labāk redzēt sliktu darbu nekā neredzēt neko vispār? Pēc izrādes radās sajūta, ka laikam esmu vienīgā, kurai te nekas īsti nepatīk (lai gan izrādes laikā savā rindā saskatīju vismaz septiņus guļošus “skatītājus”). Nolēmu nepalikt uz noslēguma pasākumu.

Skats no Ivonas Olšovskas (Iwona Olszowska) un Pavela Koniora (Paweł Konior) izrādes “Eve and Him

Pēdējā dienā sēdēju savā istabiņā un centos sakārtot domas. Intensīvi mēģināju saprast, kā tad ir pie mums, Latvijā, un paliku iestrēgusi. Nespēju skaidri spriest, kamēr nebiju noskatījusies kādu izrādi salīdzinājumam. Lai galīgi nesajuktu prātā, nolēmu vispirms atrisināt savu rūgtās pieredzes situāciju. Smadzenes niezēja no prātuļošanas, no mēģināšanas apvilkt šim mākonim kaut plānu, bet zelta maliņu… Labākais, ko izspiedu no sevis, bija “Izmisuma shēma” ikdienas lietošanai, kas paredzēta ikvienam, kurš jūtas pazaudējies informācijā, vēlas izrauties no īgnā anonīmā komentētāja līmeņa un kaut ko tomēr iegūt no patērētā satura:


2019. gada 5. decembris. Bija pagājuši trīs mēneši pēc atgriešanās, Polijas emocijas norimušas, lai gan joprojām nezināju, ko darīt ar savu vilšanos, kas nebija mazinājusies arī pēc vairāku mūsmāju izrāžu noskatīšanās. Atcerējos par savu izmisuma mākslas darbu un nolēmu to izmēģināt. Caur shēmu nonācu pie rezultāta, ka izmantošu savu bēdu kā dzinējspēku, lai novērtētu to, kas mums Latvijas laikmetīgās dejas pasaulē IR, pirms iekrist depresijā par to, kā sprunguļus riteņos liek gan brīvā tirgus laikmets, kas pieprasa māksliniekam būt arī biznesmenim un mārketinga guru, gan vājā naudas plūsma nozares virzienā, kamēr šur tur māksliniecisko toni uzdod labāk paēduši un pret sevi mazāk kritiski kustoņi ar labu mārketingu un nesatricināmu pašpārliecību.

Varbūt tas ir tikai mans vilšanās posttraumatiskais sindroms, bet pēc Polijā piedzīvotā gribas Latvijas laikmetīgās dejas pārstāvjus paslavēt un vārdiski apmīļot par turēšanu līdzi pasaules pulsam un par to, ka viņi dara visu iespējamo, lai šo nišas mākslu izplatītu Latvijā. Par entuziasmu un atdevi par spīti spiedīgajiem apstākļiem, kas spēj nokaitināt un ierobežot līdz mielēm. Par to, ka ir izcīnītas iespējas dejotgribētājiem sniegt kvalitatīvu izglītību, kas nevis iedod gatavas receptes, kā atražot novecojušus dejas standartus, bet iemāca domāt, pētīt kustību un radīt savu oriģinālsaturu.

Kripatiņu pašlepnuma un drupačiņu no lielā Polijas dejas platformas budžeta 2020. gadā mūsējie varētu iemainīt no poļiem, toties galvenā sastāvdaļa mums ir pašiem – talantīgi, kompetenti, profesionāli, kritiski domājoši, neatlaidīgi, idejām bagāti laikmetīgās dejas mākslinieki, sava amata meistari. Paldies Polijas dejas platformai, kas deva impulsu to aptvert un novērtēt. 


Foto no autores personīgā arhīva

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.