1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Ārzemju pieredze, Laikmetīgā deja, Recenzijas
  4. /
  5. Klausīties deju. Par izrādi „Forti, Pakstons, Rainere lasa savus rakstus” Ņujorkā

Klausīties deju. Par izrādi „Forti, Pakstons, Rainere lasa savus rakstus” Ņujorkā

Laima Slava, LR1 žurnāliste

Ņujorkas pavasaris ir skaists – daudz saules, kas nepārkarsē, daudz ziedu, kas ieslēpušies parkos, daudz mākslas notikumu, tostarp smalki un specifiski, kas jāatrod. Protams, ja vien nestaigā pa centrālajām ielām, neapmeklē tūristiem domātos populāros Brodvejas iestudējumus, arī šajā pasaules metropolē var atrast klusas, ziedošas un oriģinālas vietas, tādas, kurās noris neparasti mākslas notikumi, nevis plašai publikai domātie. Es tādā vietā nokļuvu. Mana apmešanās vieta bija Griničvilidža (Greenwich Village), kas 20. gs. kļuva pazīstama kā mākslinieku rajons Manhetenā. Pavisam netālu no manas pagaidu mājvietas atradās Svētā Marka baznīca, kur darbojas Danspace Project – organizācija, kas piedāvā jaunas dejas izrādes, atbalsta daudzveidīgu horeogrāfiju un veicina eksperimentēšanu. Tieši šajā laikā, kad esmu Ņujorkā, divus vakarus tur rāda izrādi „Forti, Paxton, Rainer Read Their Writings”, ko radījuši trīs horeogrāfi, trīs laikmetīgās dejas grandi Simona Forti (Simone Forti), Stīvs Pakstons (Steve Paxton) un Ivonna Rainere (Yvonne Rainer).

Iepriekš izpētu, kas īsti ir šie horeogrāfi, un aizraujos ar viņu biogrāfijām un paveikto tik lielā mērā, ka piemirstu izrādes nosaukumā minēto frāzi „read their writings” (lasa savus rakstus) un turpinu domāt par kustību izrādi. Manas gaidas ir lielas, jo iztēlojos, nez ko 85, 84 un 80 gadu vecumā spēs slavenie meistari.

Pirms izrādes pie Svētā Marka baznīcas pulcējas bariņš dažāda vecuma ļaužu, kuri nav iepriekš nopirkuši biļetes un ir gaidītāju rindā. Jaušama neliela spriedze ar cerību tikt iekšā un būt klāt šajā notikumā. Tomēr īsi pirms izrādes visi laimīgi iekļūstam zālē. Noteikti jāpiemin, ka skatītāju rindās ir daudzi ar deju saistīti ļaudis (dejotājus var atpazīt arī tad, ja viņi nekāpj uz skatuves).

Izrāde sākas ar trīs mākslinieku uznākšanu uz skatuves. Simona (ar kupliem sirmiem matiem) nosēžas pie neliela galda, Ivonna (kalsna un gara auguma) ieņem vietu skatītājiem pretī uz kāpnēm, bet Stīvs (stiegrains sirmgalvis džinsu biksēs) nostājas zāles vidū. Viņš arī iesāk lasījumu no savas nesen iznākušās grāmatas „Gravitācija”. Teksts, ko viņš lasa, atgādina poēmu, un gravitācija ir interesanta tēma kustības kontekstā. Kādā lasīšanas brīdī vecais vīrs ieslīgst ceļos arvien zemāk un zemāk, un zemāk, tad pietupstas, līdz beidzot noguļas uz grīdas, ne mirkli nepārtraucot lasīšanu. Turpina lasīt guļus stāvoklī, balsij nemaz neaizķeroties, nevainojami pārvalda elpu un balsi.

Tad Ivonna ķeras pie saviem tekstiem – tie ir lasījumi no pārskatiem „Dziedošā jeb deklamējošā deja” un „Apolona Musageta lekcija un vēstule cilvēcei”. Viņa lasa, stāvot nekustīgi, vien dažbrīd ar roku kustību paspilgtinot tekstu vai, piemēram, norādot uz savu operēto ceļgalu.

Simona, sēžot pie galda, lasa fragmentus no grāmatas „Lācis spogulī” ( „The Bear in The Mirror”), kurā apkopoti stāsti, dzejoļi, zīmējumi, vēstules, atmiņas un fotogrāfijas. Fragmentos no grāmatas viņa iedziļinās savas ģimenes vēsturē – kāpēc 1938.gadā viņi pameta Florenci, kā izvairījās no ebreju vajāšanām Musolīni režīma laikā un kā nokļuva Losandželosā. Turpinājumā lasot izvilkumus no citas savas grāmatas „O, mēle” ( „Oh, Tongue”), viņa dalās pārdomās par deju, ķermeni, par pasaules kārtību, kā arī nolasa dažus vēl nepublicētus rakstus. Izrādes laikā skatītājos varēja sajust cieņas apliecinājumus īpaši šai māksliniecei.

Man paliek prātā Stīva Pakstona teksts, kas sasaucas ar citu viņa pētījumu – „Material for the Spine”, kas iznācis DVD formā. Daudz iedziļinājies šai tēmā, viņš uzskatāmi demonstrē gan to, kā klasiskie dejotāji nostiepj rokas pirkstus, gan to, kā pirksti atvērti enerģijai Austrumu kultūrās.

Izrādes gaitā viņi cits aiz cita lasa fragmentus no pieminētajām grāmatām vai rakstiem. Beigu daļā tiek demonstrēts video, kurā redzams vispirms viens zirneklis, pēc tam arī otrs, un viņu kustībās ir deja, kas atgādina smalki pārdomātu un iestudētu horeogrāfiju.

Kamēr trīs laikmetīgās dejas klasiķi turpina lasīt pamīšus, domāju – kā viņi pabeigs šo izrādi?! Tas notiek tā: visi trīs sāk lasīt reizē, lēniem soļiem pārvietojoties pa telpu, ejot gar skatītāju rindām, pagriežoties, ejot cits citam garām. Šajā brīdī teksts vairs nav skaidri saklausāms, tā ir murdoņa, balss deja, viņi ienāk, ieplūst mūsos.

Un man jāsecina, izrādē tomēr bija daudz kustību, arī manu domu sakustēšanās.

Vēl tikai piebildīšu, ka šis nav pirmais triju dejas leģendu kopīgi veidotais darbs. Pirms diviem gadiem, 2017. gada rudenī viņi veidojuši „Tea for Three” , kas arī tapa Dancpace Projects ietvaros un tika izrādīts Svētā Marka baznīcā.

Kā suvenīru no šīs izrādes var iegādāties T kreklu, kura dizaina autore ir Simona Forti. Uz krekla lasāms: „I stand where a bear stood recently clawing tree” ( „ Es stāvu tur, kur nesen stāvēja lācis, skrāpējot koku”). Gar teksta malu baltas skrāpējuma švīkas.


Simona Forti (Simone Forti) ir amerikāņu dejotāja, māksliniece un rakstniece no Losandželosas. Viena no centrālajām figūrām amerikāņu postmodernajā dejā, viņas darbi vienmēr bijuši starpdisciplināri. Ne velti par viņas sniegumu informāciju var atrast daudzu muzeju, tai skaitā Luvras muzejā Parīzē, MOMA u. c. mājaslapās. Lasot par viņas darbiem, var spriest, ka tie bijuši gan skulpturāli, gan horeogrāfiski. Īpašs viņas dzīvē izvērtās Ņujorkas periods 1960. un 70. gados, kad viņa iepazinās un sadarbojās ar citiem eksperimentālās dejas, vizuālajiem un skaņu māksliniekiem.

Stīvs Pakstons (Steve Paxton) ir dejotājs un horeogrāfs, savā 55 gadu ilgajā karjerā ieguvis daudzas balvas, tai skaitā 2014. gadā Venēcijas biennālē saņēma balvu „Zelta Lauva” par mūža ieguldījumu. Savulaik eksperimentālās grupas „Grand Union” dibinātājs. 1972. gadā sāka veidot dejas formu, kas pazīstama kā kontaktimprovizācija, kurā tiek izmantoti fiziskie berzes, impulsa, smaguma un inerces likumi.

2008. gadā Pakstons publicēja četras stundas garu DVD „Material for the Spine” (Pakstons kopš 1986. gada pēta mugurkaulu, šai darbā iekļauti viņa vērojumi kontaktimprovizācijas nodarbībās, kurās dejotāju torsi ir īpaši interaktīvi).

Kopš 1975. gada Pakstons ir arī redaktors dejas žurnālam „Contact Quarterly”. Šogad savus rakstus apkopojis nelielā grāmatā „Gravitācija”.

Ivonna Rainere (Yvonne Rainer) ir amerikāņu dejotāja, horeogrāfe un filmu režisore no Sanfrancisko. Viņas darbi nereti klasificēti kā minimālisma māksla. Šobrīd dzīvo un strādā Ņujorkā. Viņa ir viena no Džadsona dejas teātra (Judson Dance Theater) dibinātājām. Pēc 15 gadus ilgas dejotājas un horeogrāfes karjeras pievērsās filmu veidošanai. Pēc septiņu eksperimentālu filmu veidošanas viņa 2000. gadā atkal atgriezās pie dejas, veidojot horeogrāfiju Mihaila Barišņikova dejas fonda projektam. Kopš tā laika radījusi vairākas dejas izrādes. Ir dažādu prestižu balvu ieguvēja.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.