Jana Kukaine

Latvijas simtgadē skolēnu somas tiek pildītas ne tikai ar burtnīcām un grāmatām, bet arī ar citroniem un medu¹. Šī kombinācija, kas sākotnēji izklausās pēc pretgripas līdzekļa, ir garšas sajūtās balstīta metafora savstarpējo attiecību dinamikai. Lai tās galējie stāvokļi neliktos pārāk skābi/šķebīgi saldi, atslēgas vārds ir pareizā proporcija jeb “zelta vidusceļš”. Tas tiek ievērots arī izrādes angļu nosaukumā “Liquorice and Lemons”, vienīgi lakricas konfektes Latvijā nav tik iecienītas, tāpēc izrādes veidotāji nosaukuma latviskajā versijā tās nomainījuši ar “medu”. Tā, bez šaubām, ir arī daudz veselīgāka alternatīva.

Cirka izrāde “Citroni un medus” ir dzīvespriecīga un patiešām smieklīga (tajā bez cirka elementiem ir arī deja, dziesma, muzicēšana, teātris un spēle). Priekšnesuma pamatā ir ikdienišķas situācijas, kuras varētu būt piedzīvojis katrs izrādes skatītājs – arī bērni tās atpazīst bez grūtībām. Cirka mākslinieki Grēte Grosa (Igaunija) un Juha Mati Eskelinens (Somija) izspēlē nelielas mizanscēnas, kurās sadzīviski vienkāršais saturs pretstatīts fiziski sarežģītajam izpildījumam, pārsteidzot un sajūsminot skatītājus.

Abi aktieri savā darbībā ir līdzvērtīgi gan emociju, gan spēka samēra ziņā, turklāt izrādes laikā viņi vairākas reizes apmainās lomām, tādējādi atsakoties no noteikta “rakstura” vai “likteņa” nolemtības. Šķiet, ikviens bērns (un, cerams, arī pieaugušais) ir redzējis klasiskā baleta ainu, kurā puisis kā pūciņu paceļ trauslu balerīnu, kas sastingusi ar sirdi plosošu sejas izteiksmi. Tad lūk, izrādē “Citroni un medus” pacelt, nest un apgāzt viens otru ir spējīgi abi partneri, un to viņi dara ar acīmredzamu prieku. Arī citiem priekšstatiem par dzimti, kas regulē izskatu un uzvedību, izrāde met līkumu. Šī iemesla dēļ to var rekomendēt noskatīties tiem satrauktajiem cilvēkiem, kuri domā, ka pasaule bez tradicionālajām lomām zaudēs krāsas un ka dzimumu līdzvērtība sagraus smalki austo cilvēcisko attiecību tīklojumu. “Citroni un medus” ir piemērs tam, ka šis tīklojums kļūst nevis pliekanāks, bet bagātāks.

Izrādes horeogrāfijas pamatā jeb tās lineārais dzinējs ir abu personāžu noskaņojumu, interešu un vēlmju sadursmes – kā sadzīviski strīdi, īgņošanās un pārpratumi, kuri šķiet neizbēgami, bet, par laimi, ir atrisināmi vai pārvarami bez lieliem zaudējumiem. Šķiet, izrādes veidotāji vēlas parādīt, ka cilvēks pats par sevi nav ļauns – konflikts rodas tikai tad, kad kāds viņam grib atņemt viņa dārgo puķīti (“puķīti” var saprast arī kā metaforu, lai gan izrādē tā lietota burtiskā nozīmē). Un ka lielāku briesmu priekšā cilvēks spēj būt arī altruistisks un savu dārgo lolojumu uzdāvināt mirstošajam draugam (kurš gan tikai izliekas, ka mirst, tāpēc skatītāji atkal smejas).

Izrāde ir ļoti īsa – 25 minūtes. Visticamāk, šāds laiks izvēlēts, lai kopā ar nelielām pārrunām, uz kurām bērni tiek aicināti pēc izrādes noskatīšanās, iekļautos vienā akadēmiskajā stundā, jo “Citroni un medus” plānots izrādīt skolās. Lai gan saturiski tā ir pabeigts veselums, tomēr kā atsevišķs notikums šķiet pārāk pieticīgs – ceļā uz un no pasākuma pavadītais laiks mums bija divreiz garāks, un tas radīja zināmu neapmierinātību. Par laimi, vakaru nedaudz “garāku pavilka” tikšanās ar māksliniekiem, kuras laikā (daži) bērni uzdeva jautājumus par izrādes tapšanu un saturu. Tiesa, šīs daļas vadītāja gan izpildīja tradicionālas “skolotājas” lomu un bērnu radošais potenciāls un burvīgā nepareizība tikpat kā netika atraisīta. Formātu “jautājums – pareizā atbilde” Latvijas skolēnu somās var atrast arī bez VKKF atbalsta, savukārt atspirdzinošs malks simtgades pedagoģijā būtu sarunas stratēģija, kas ir tik ierasta mākslas diskusijās: pretjautājumi, jautājuma nosacījumu apšaubīšana un pamudinājums domāt patstāvīgi un kritiski.