Ar šo recenziju noslēdzam Sanktpēterburgas baleta kritiķes, A. Vaganovas Krievu baleta akadēmijas pasniedzējas Larisas Abizovas rakstu sēriju. Iepriekšējās daļas – šeit un šeit.

Larisa Abizova

Gadā, kad pasaule svin 200 gadus kopš Mariusa Petipā dzimšanas dienas, “Raimondas” afiša uz opernama ēkas vērtējama kā diža baletmeistara, šī baleta radītāja, godināšanas un atceres zīme.

Petipā vārds minēts arī Latvijas Nacionālās operas un baleta mājaslapā. Sadaļā “Par izrādi” norādīts: “Ģeniālais Mariuss Petipā “Raimondu” sacerēja 80 gadu vecumā kā sava bagātā mūža kvintesenci.” (https://www.opera.lv/ru/postanovka/raymonda/ skatīts 10.11.18.). Petipā nav sacerējis “Raimondu”, mūziku savulaik uzrakstīja Aleksandrs Glazunovs. Petipā “Raimondu” iestudēja, bet nebūsim piekasīgi. Daudz nopietnāk vērtējams fakts, ka šī ir VIENĪGĀ Petipā uzvārda pieminēšana. Izrādes programmiņā Petipā nav minēts vispār. Kā baleta horeogrāfs nosaukts Aivars Leimanis.

Pārsteidzoši: vai tiešām Rīgas civilizētā teatru publika neredz, ka izrādes horeogrāfija lielākoties aizgūta no Petipā? Pārliecināties par to nav nemaz tik grūti. Balets ir repertuārā gan Marijas teātrī Sanktpēterburgā, gan Maskavas Lielajā teātrī, ir arī vecāku laiku ieraksti no S. M. Kirova Operas un baleta teātra.

“Raimonda” ir sižeta balets. Tātad scenārijam ir autors. Rīgas “Raimonda” ir bārene. Kas ir izdomājis sižetu – par to nekas nav teikts. Šeit apvainots ne vien Petipā, bet arī Lidija Paškova. Tie bija viņi, kas sacerēja libretu, kuram nekautrējoties seko Leimanis, tiesa, seko ar saviem nelieliem labojumiem, uz kuriem būtu labi arī norādīt.

Tātad, paceļas priekškars, un teju uzreiz (pēc Āksta – ļoti svarīga personāža) parādās Žans de Briens (Viktors Seiko). Kas viņš ir, kāpēc parādās pirms varones – no tā, kas notiek uz skatuves, saprast nevar. Ar Raimondu (Alise Prudāne) viņu neviens neiepazīstina, vienu otram priekšā nestāda – varētu iedomāties, ka abi iepazinās internetā.

Tiklīdz de Briens sāk komunicēt, t. i., dejot ar meiteni, uz skatuves iznāk Karaļa vadīta armija. Karalis viņam sniedz militāro aicinājumu, piedodiet – zobenu, Raimonda – ķiveri, un, apsējis varonei ap kaklu baltu šalli, de Briens dodas karā.

Šalle uzbur Raimondai sapni, kurā parādās svešinieks – saracēņu bruņinieks Abderahmans (Raimonds Martinovs). Kāpēc viņš ielavījies varones domās? Pēc visiem baleta žanra likumiem – tā ir viņas liktenīgā mīla. Petipā versijā Raimonda arī sapņoja par Abderahmanu, bet iepriekš jau bija viņu satikusi, bet de Brienu – nē. Viņi arī parādījās citādā kārtībā – sākumā liriski romantiska aina ar liktenīgo svešinieku, pēc tam īsa pantonīma ar Abderahmanu, kas pārrauj sapni. Leimanim – viss otrādi: vispirms saracēnis, tam seko Žans de Briens un klasisks “pačkās” ietērpts kordebalets uz patukšas skatuves. Ar romantisku auru disonē Raimondas augsto pacēlienu pozas: ar izplestām kājām, bieži ar dibenu pret skatītājiem. Zīmīgs ir sapņa nobeigums. Aiz vientuļi stāvošās Raimondas Žans de Briens pietur divas solistes. Nojaušot, ka kavalieris ir ieinteresēts citās meitenēs (kompozīcija norāda tieši uz to), Raimonda bailēs pamostas.

Otrais cēliens risinās uz parka dekorāciju fona, kas ar savām līnijām atgādina Naskas tuksneša hieroglifu labirintus. Pirmo reizi parādās Abderahmans, kurš, apžilbināts ar Raimondu, uzreiz izņem no lādes naudu. Viņš, protams, ir antagonists, bet pirkt cienījamu meiteni par naudu – tas jau ir ārpus jebkādiem pieklājības rāmjiem. Raksturdeju svīta, izņemot panaderosu, kur solo lomā ir kaislē zobus sakodušais Abderahmans, tiek pasniegta Petipā horeogrāfijā. Abderahmana un Žana de Briena divkauja noslēdzas ar pēdējā uzvaru.

Trešais cēliens – varoņu kāzas, bet viņi pēc izskata nez kādēļ maz atšķiras no apkārtējiem. Raimonda un viņas draudzenes tērptas vienādās baltās cepurītēs ar spalvām, baltos tutu svārkos un korsāžās ar vienādiem izšuvumiem. Raimondai izšuvumos vien nedaudz vairāk dimantu. Līgavainis arī ir ģērbts viscaur baltā – triko un kreklā bez rotājumiem, un šādu kostīmu ir grūti nosaukt par kāzu tērpu.

Horeogrāfijas ziņā trešais cēliens ir visvairāk pietuvināts Petipā izrādei. Kavalieru četrotne ir klasiskas vīriešu XIX gadsimta dejas paraugs. Neraugoties uz to, ka Rīgas kavalieri atšķiras pēc auguma un kustībās nav sinhroni, viņu variācijas teksts pieder Petipā. Tas pats attiecas uz slaveno ungāru grand pas, kur Raimondas partijas izpildītājai trūkst korpusa lokanības, nav precīzu “ungāru roku” ar pikantiem plaukstu sitieniem. Bet tās ir izpildījuma nianses, savukārt pašu horeogrāfisko tekstu ir sacerējis Petipā!

Šodien īsti nav neviena, kas varētu aizsargāt Mariusa Petipā mantojumu. Nav tāda Petipā fonda, kas darbotos līdzīgi Džordža Balančina, Augusta Burnovila, Serža Lifāra daiļrades saglabāšanas fondiem. Bet, ja čemodāns stāv vientuļš un to neviens nesargā, tas nebūt nenozīmē, ka to drīkst paņemt sev.

Foto: Andris Tone